"Sākumā trīcēja kājas un rokas" - Felicita Beiere atklāj, kā ir būt pirmajai sievietei godasardzē

Atbildot uz jautājumu, kāpēc kļuvusi par karavīru un izvēlējusies būt godasardzē, Felicita saka: "Pabeidzot skolu, man bija jāizdomā, ko es darīšu tālāk. Paziņas ieteica, ka varbūt vēlos savu nākotni saistīt ar bruņotajiem spēkiem. Un tā es nolēmu visu mainīt, aizsūtīju pieteikumu uz rekrutēšanas un atlases centru, izgāju visus medicīniskos pārbaudījumus, nokārtoju visus normatīvus un tā es nonācu bruņotajos spēkos.

Tad es izgāju pamatapmācības kursu. Pirmo līmeni es jau biju izgājusi zemessardzē. Tā es nokļuvu Štāba bataljonā jau ar otro līmeni. Pabeidzot pamatapmācības kursu, man piedāvāja būt godasardzē, kā pirmajai sievietei. (..) Es domāju, kāpēc nepamēģināt? Jo es būtu pirmā." 

"Tā ir īpaša sajūta, jo garāmgājēji… var just, ka viņi mani ļoti pamana, jo vienmēr, kā iet garām, tā es dzirdu saucienus: "Sieviete! Sieviete!" Domāju, ak dieniņ, es satraucos," atzīst Felicita, atbildot uz jautājumu, kā ir būt pirmajai un šobrīd vienīgajai sievietei godasardzē, vēsta portāls "Lsm.lv".

Par ko karavīri domā, stāvot uz vietas tik ilgu laiku? "Es nezinu, ko es domāju. Es vienmēr skatos uz priekšu. Skatos uz "Laimas" pulksteni. Man ļoti patīk, kā viņš ik pa stundai atskandina melodiju. Es pārsvarā skatos, ko cilvēki dara."

"Vienu maiņu mēs stāvam vienu stundu. Tad mēs atpūšamies mazliet un tad mēs stāvam vēl vienu stundu," kā atzīst Felicita, stundu nostāvēt godasardzē "patiesībā ir ļoti grūti".

Nedrīkst pat pakasīties, jāstāv visu laiku taisni. Pirmo reizi godasardzē pie Brīvības pieminekļa Felicita nostājusies marta sākumā. "Kad pirmajā reizē kāpu pie Brīvības pieminekļa man ļoti drebēja kājas un pat rokas. Tagad vienkārši uzkāpj un stāv."