Lielais jautājums: kāpēc skolotājiem neizdodas panākt savu prasību īstenošanu?

To jautājam viedokļu līderiem – uzņēmējam Pēterim Šmidrem, rakstniekam Jurģim Liepniekam un ārstam Andrejam Ērglim.

Uzņēmējs Pēteris Šmidre saka, ka ekonomiski situācija, kurā šodien atrodamies, “nav vienkārša, tā ir pavisam sarežģīta”, un risinājumu atrast nav viegli, jo mūsu valsts budžets izdevumu sadaļā vērtējams kā “ceļš uz nekurieni”. Andrejs Ērglis uzskata, ka nepieciešams totāli sakārtot skolu sistēmu – lai būtu nevis vairāk, bet gan labāk; un problēmas ar pedagogu atalgojumu varētu izgaist, tad, kad mūsu valsts iekšzemes kopprodukts sasniegs 50 miljardus eiro (pašlaik tuvojamies vien 40 miljardiem).Savukārt Jurģis Liepnieks uzskata, ka vienīgais pareizais risinājums pašreizējā situācijā ir “skolu saimniecību” atņemt pašvaldībām un skolas nodot valsts pārziņā, bet skolotājus pielīdzināt valsts ierēdņiem.

Jurģis Liepnieks: "Skolotāji jāpadara par valsts ierēdņiem"

“Iepriekšējās valdības izgudroja absolūti debilu ideju, nezinu, kā to varēja izdarīt, - tās skolu tīklu sakārtot uzdeva pašvaldībām, jo skolas pieder pašvaldībai, nevis valstij. Tas nenotiek un nenotiks, tas bija skaidrs jau no paša sākuma,” saka rakstnieks Jurģis Liepnieks, vērtējot problēmas ar pedagogu atalgojumu.

“Tur, kur tagad esam, esam tāpēc, ka neviens negrib būt nepopulārs, neviens neko negrib darīt. Valdība uzgrūda pašvaldībām uzdevumu slēgt skolas, un tās, protams, neviens neslēdz,” teic Jurģis Liepnieks.

Latvijā pamata un vidējai izglītībai tērē pietiekami daudz naudas. Un līdz ar to jautājums: naudai it kā vajadzētu pietikt, bet tad, kāpēc nevaram skolotājam samaksāt pieklājīgu algu, jautā Jurģis Liepnieks un pats arī atbild:

“Tāpēc, ka skolu tīkls ir neefektīvs. (..) Ja esmu lauku pašvaldības vadītājs un man ir divas mazās skoliņas, es tās nekad nelikvidēšu, es braukšu ar saviem skolotājiem pie ministrijas piketēt, tāpēc ka man arī vajag ievēlēties, man tur ir darbavietas, tradīcijas, kaut kāda kustība, un tās algas priekš laukiem nav nemaz tik mazas. Es to skolu aizstāvēšu ar asinīm, nevis likvidēšu.

Līdz ar to mēs esam strupceļā. Pie tam skolotāji par mazajām algām protestē nevis pie “labās” pašvaldības, kas ir skolotāju darba devējs, nosaka algas, finansējumu un tā tālāk, bet pie “sliktās” ministrijas, kura nedod naudu”.

Lai arī cik emocionāli kādam nešķistu, ka mazās skoliņas ir kaut kas jauks un brīnišķīgs, bet tās uzturot mēs nevaram nodrošināt veselīgu, kvalitatīvu un konkurētspējīgu izglītību, teic  rakstnieks. Tāpēc ir jāīsteno nepopulāri lēmumi, lai atrisinātu valstisku strukturāli pareizu lietu – sakārtot skolu tīklu.

“Un tagad (skolotāju streika laikā) es no izglītības un zinātnes ministres Andas Čakšas pirmo reizi dzirdēju, ka valdība ir gatava pārņemt skolas. Tas ir vienīgais, vispār iespējamais, risinājums. Valdībai ir jāpārņem skolas! Tad tā varēs sakārtot skolu tīklu, un skolotāji jāpadara par ierēdņiem (par valsts darbiniekiem). Tad nebūs nekādu problēmu ar algām – visiem vienādi noteiks algas visā Latvijā, neatkarīgi no tā, kur viņš strādā - Rīgā vai laukos, varēs centralizēti apsaimniekot īpašumus.

Šobrīd, kamēr skolas pieder pašvaldībām, šis strupceļš nekādā veidā nav atrisināms un šī problēma turpināsies mūžīgi. Principā to atrisināt nav pārāk sarežģīti – ar Saeimas likumu to var izdarīt. Tā ir lieta, kas ir jādara, pretējā gadījumā šis (pedagogu atalgojuma problēma) mums būs katru gadu,” savas pārdomas noslēdz Jurģis Liepnieks.

Andrejs Ērglis: "Jāiegulda nauda bērnu transportēšanā"

Ārsts kardiologs Andrejs Ērglis par pedagogu atalgojuma problēmām zina ne tikai “no malas”: “Lielākā mana dzīves daļa paiet slimnīcā, ārstējot pacientus, bet otra daļa Latvijas Universitātē (viņš ir LU medicīnas fakultātes profesors), un es redzu pedagogu, zinātnieku un mācībspēku problēmu. Īstenībā stāsts ir vienkāršs – tās ir diezgan neveiksmīgas politikas sekas”.  

Viņš uzskata, ka gan medicīnas, gan izglītības jomā vajag nevis vairāk, bet gan labāk. Tas vienādi attiecas gan uz slimnīcām, gan skolām. Mums izglītības iestādes būtu jālīmeņo tāpat, kā tagad dažādos līmeņos sadala slimnīcas: “Tad mēs varbūt arī izdarīsim vienu otru lietu, kas nāks par labu izglītībai”.

“Mana dziļa pārliecība ir tāda, ka skolu tīkls ir totāli jāsakārto, mums nauda jāiegulda bērnu transportēšanā, aizvešanā uz skolām, kur viņi noteikti būs konkurētspējīgāki, kur nebūs klases tikai ar desmit bērniem. Bet, protams, absolūti kategoriski noraidu domu – vispirms sakārtojiet sistēmu un tikai pēc tam jums maksāsim. Šiem procesiem jānotiek paralēli”.

To laiku, kad sakārtosies sistēma un “būs labi” visiem, medicīnas profesors saista ar iekšzemes kopprodukta (IKP) rādītājiem: “Pēc pasaules datiem laba veselības aprūpe ir tad, kad IKP uz vienu iedzīvotāju ir ap 25 000 eiro. Tagad mūsu valsts IKP tuvojas 40 miljardiem eiro, un tad, kad mums būs šie 50 miljardi un mēs normāli maksāsim nodokļus, tad īsti problēmas medicīnā un, acīmredzot, arī izglītībā nebūs. Mums jāstrādā šajā virzienā.

Citu veidu es neredzu, izņemot to, ka ļoti riskējam un kaut kur naudu aizņemamies, lai to varētu izmantot šodienas tēriņiem, bet stipri apšaubu, ka tas būtu iespējams”.

Andrejs Ērglis teic, ka nav pret ideju, ka naudu vajag aizņemties – daudzās lietās tas ir vajadzīgs, bet šī nauda nav vis jāiegulda pirmajā patēriņā, bet gan jātvēl investīcijām, lai varētu audzēt iekšzemes kopproduktu.

Pēteris Šmidre: "Situācija ir pavisam sarežģīta!"

“Valdība pati sev palielināja algas, bet neizpildīja to, kas bija apsolīts vēl pirms tam,” saka uzņēmējs Pēteris Šmidre un teic, ka, runājot par samilzušo skolotāju algu problēmu, tieši tajā arī meklējama problēmas sakne. Un šobrīd situācija par pedagogu atalgojumu, pēc viņa vārdiem, ir “pavisam sarežģīta”.

“Šodien tas ir jautājums par skolotājiem. Bet tas ir šodien, un, kam vispār izdodas? Ir, piemēram, ārsti, kuriem jau sen kaut kas neizdodas un tā tālāk…

Pats sarežģītākais šajā lietā ir tas, ka (Izglītības un zinātnes) ministrija saka, ka tā visu izpildījusi, bet skolotāju arodbiedrība, ka nav izpildījusi. Tas ir visnopietnākais visā šajā situācijā. Ko tas nozīmē? Pēc būtības valdībai ar nozari vajadzētu kaut kā vienoties, meklēt kompromisus, bet šajā situācijā dialogs pat nav sācies. Ekonomiski situācija, kurā šodien atrodamies, nav vienkārša, tā ir pavisam sarežģīta”.

Uzņēmējs teic, ka finansiāli atrisināt jautājumu ar pedagogu atalgojumu ir grūti, jo pašreizējais gada budžets izdevumu daļā ir ap 14,5 miljardiem eiro, no kuriem 2,5 miljardus mēs aizņemamies. Tas nozīmē, ka šodien mēs tērējam par piektdaļu vairāk, nekā paši esam spējīgi nopelnīt, un “tas ir diezgan traki, tāpēc, ka aizņemties priekš tam, lai apēstu, ir ceļš uz nekurieni”.

Viņaprāt tagad valdībai jāmeklē dialogs un saprātīgs kompromiss ar izglītības nozari, jo skolotāji taču galu galā ir mūsu elite.

Kā Pēteris Šmidre, Jurģis Liepnieks un Andrejs Ērglis vērtē situāciju mūsu izglītības sistēmā un pedagogu atalgojuma problēmas, vērojiet Jauns.lv video.

Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.