Tualetes skolās - privātuma trūkums, netīrība, vardarbība. Ko darīt?

Ar problēmām skolu tualetēs uzvediba.lv komanda, kura dodas uz skolām, lai risinātu dažādus sarežģītus jautājumus, saskārās jau pirms daudziem gadiem. Kādā Pierīgas skolā, kas izceļas ar uzvedības problēmām, Bērziņa aicinājusi bērnus skolas kartē ar zaļu atzīmēt vietas, kur viņi skolā jūtas vislabāk, un ar sarkanu – vietas, kur vissliktāk. Atklājās, ka teju visi bērni ar sarkanu atzīmēja tieši tualetes. Pēcāk sarunā ar skolēniem izrādījās, ka konkrētajā skolā katrā tualetē bija izveidojusies grupa, kas lēma, kurš tiks tualetēs, kurš ne. Arī, izstaigājot tualetes, atklājās virkne citu problēmu – briesmīga akustika, netīrība un smaka.

Sociālais konteksts, privātuma trūkums, neatrisinātie konflikti

Vardarbībai, kas notiek skolu tualetēs, ir vairāki cēloņi. Pirmais no tiem saistās ar to, ka skola bērniem nenodrošina veselīgu mijiedarbību – sociālo interakciju. Viņiem vienkārši nav ideju, ko darīt. Bieži skolās bērniem tiek noņemti telefoni, taču netiek piedāvātas iespējas, piemēram, spēlēt galda tenisu, kārtis vai likt puzli. Ja klasē nav ideju, ko bērni varētu darīt starpbrīžos, tad viņi var dalīties neveselīgās grupās un sāks darīt viens otram pāri.

Skolu labierīcībās ļoti bieži trūkst privātuma. "Ir šķirbas starp durvīm, ir apakšā atvērumi, ir vietas, kur nav vispār kabīņu durvju. Līdz ar to ir bērni, kuri ļoti sensitīvi uz to reaģē. Un tajā brīdī, kad viņi reaģē sensitīvi, citiem ir interesanti viņus sākt kaitināt. Un tad tur parādās visādas reakcijas. Ir diemžēl bērni, kuri bāž telefonu kameras apakšā un fotografē un kuri komentē, kad dzird, ka meitenēm menstruāciju paketes čaukst u.tml. Un tas viss arī ierosina jau plašāku vardarbības ciklu," saka Bērziņa.

Tāpat skolu tualešu jautājumu ietekmē arī neatrisinātie konflikti. "Tā vardarbība, kas parasti notiek skolu tualetēs, ir fiziska. Un pētījumi rāda, ka tā ir daudz fiziskāka nekā vardarbības veidi, kas notiek citās vietās – klasēs, gaiteņos, garderobēs vai kaut kur citur. Mums ir gadījumi, kur zēni ir nofilmējuši, ka kāds zēns tiek bāzts ar galvu podā.”

Svarīgi brīdinājuma signāli

Ir vairāki signāli bērna uzvedībā, kas liecina, ka tualete skolā varētu būt problēmzona. Viens no tiem ir nespēja koncentrēties. "Vecāki bieži vien saka – "Kāpēc tu neklausies, ko skolā saka?"; "Kāpēc tu nedzirdēji, kas ir uzdots mājās?"; "Ko tu vispār tur, skolā, dari?", bet patiesībā bērns sēž, sakrustojis kājas, un ne par ko citu kā par pilnu urīnpūsli domāt nespēj. Līdz ar to, it kā tas bērns ir klāt, bet patiesībā viņa tur nav," skaidro uzvediba.lv vadītāja.

Bieži vien uzvedības problēmas, augsts trauksmes vai absentisma līmenis parādās tieši pēcpusdienās. Tas tāpēc, ka no rītiem, kamēr bērnam vēl urīnpūslis ir tukšs, viņš koncentrēties var. Pēcāk bērns var sākt izvairīties iet uz skolu, visbiežāk tieši dienās, kuras ir visgarākās, kurās ir visvairāk stundu.

Arī vecākiem ir jābūt vērīgiem, un viņi pamanīs ieradumu bērna tualetes lietošanā. "Nereti tas ir saistīts ar to, ka bērnam var veidoties aizcietējumi, dažādas urīnceļa veselības problēmas, un arī tas, ko mums vecāki ir rakstījuši, ka ir bērni, kas, ejot mājās no skolas, apčurājas. (..) Un tad ir ļoti svarīgi, ka vecāki nevis baras, bet tiešām arī iedziļinās pēc būtības, kas ir noticis," pauž Līga Bērziņa.

Jādomā par bērna primārajām vajadzībām

Austrumu cīņas mākslu skolotājs Volfgangs Vinters pauž, ja skolotājs vēlas būt par bērna autoritāti, viņš primāri rūpējas par viņa labsajūtu. Viņš dalās pieredzē, ka arī viņam kā cīņas kung fu trenerim bērni treniņa laikā lūdz atļauju iet uz tualeti. "Man bieži nav viegli atradināt bērnus no paraduma lūgt atļauju iet uz tualeti. Nevienam nav jālūdz atļauja – "Vai es drīkstu aiziet uz tualeti?". Tas ir absurdi! Kā es varu kādam liegt primārās fizioloģiskās vajadzības!

Līga Bērziņa norāda, ka skolās ļoti slikta prakse ir likt bērniem pierakstīties žurnālā, lai aizietu uz tualeti stundas laikā. "Ir jārēķinās ar to, ka ir ģimenes un kultūras, kur viņi nevar par šiem jautājumiem tik brīvi runāt, un līdz ar to bērnam pateikt, ka "es gribu uz tualeti", tas ir… viņš labāk apčurāsies uz ielas, viņam būs mazāks kauns. Un pedagogiem tas ir jārespektē, ka šie sensitivitātes līmeņi ir ļoti dažādi," viņa pauž.

Tualete kā tabu tēma

Vinters pieļauj, ka sabiedrībā tualetes vēl aizvien ir tabu tēma. "Ja mājās tas nav tik izteikti, kur ģimenes locekļi čurā un kakā, kā arī par to runā brīvi, tad sabiedriski tas tā nav. Tādā sakarā rodas jautājums, cik lielā mērā bērns skolā var justies "kā mājās" un cik svarīgs tur ir viņš ar savām vajadzībām un problēmām," viņš saka.

Savukārt Bērziņa norāda, ka tualete kā tabu tēma nāk arī no ģimenes, jo ļoti bieži ģimenē par to nerunā. Ja mamma bērnam nevar pateikt, ka ir jāsatīra aiz sevis, un viņa iztīra bērna vietā, tad bērnam rodas priekšstats, ka viņš var cūkoties, cik grib, un kāds aiz viņa saslaucīs. Bet skolā nesaslauka un tur sāk smirdēt.

Ko darīt vecākiem?

Lai vecāki varētu orientēties, saprast, kas notiek bērna skolas labierīcībās, Līga Bērziņa atklāj, ka talkā var nākt virkne jautājumu, ko uzdot bērnam: Vai visi skolā tiek uz tualetēm? Vai ir bijusi tāda situācija, ka tu netiec tualetē, jo tur ir kāda grupa? Cik bieži tas gadās? Vai tu esi runājis ar pedagogiem vai citiem pieaugušajiem? Ko pieaugušie atbildēja? Vai tu esi pamanījis, ka varbūt visi tiek tualetēs, bet kāds bērns netiek tualetēs? Vai taisni otrādi, vai tu esi pamanījis, ka tualetēs kāds tiek turēts un netiek laists ārā?

Saruna ar bērnu ir svarīga arī tāpēc, ka, iespējams, var atklāties, ka pats bērns ir tas, kurš nelaiž tualetēs citus, viņam tas liekas jautri, un viņš nekad nav aizdomājies par sekām, ko tas var atstāt uz otru bērnu, pauž Līga Bērziņa.

Ko darīt skolai?

Portāls "lsm.lv" pauž Līgas Bērziņas teikto, ka skolām ir jānodrošina tualešu uzraudzība, turklāt tajā jāievēro nenoteiktība – ka bērni nezina kurš un kad nāks. "Tāpat kā sabiedriskajā transportā – tas, ka mēs zinām, ka ir kontrole, mums nepalīdz, bet tas, ka mēs zinām, ka mēs nezinām, kad ir kontrole, tad tieši ir tas, ka mums liek visu laiku savākties," viņa skaidro. Svarīga ir arī tualešu lietošanas noteikumu atrunāšana stundās. "Mēs nākam no dažādiem sociāliem slāņiem un sociālām vidēm, un joprojām ir bērni, kas, uzsākot bērnudārza, skolas gaitas, ir pārsteigti, ka vajag nolaist aiz sevis ūdeni, jo viņiem mājās ir sausā tualete. Joprojām. Un līdz ar to, viņi vienkārši nezina. Ja viņiem mājās nav tualetes papīra, viņi nezina, ka ar tualetes papīru var noslaucīt poda malu. Un līdz ar to viņiem tas uzraksts pie poda "satīri aiz sevis" nepalīdzēs, jo viņi nesaprot, kas tas ir "satīri aiz sevis",” viņa saka.

Kā rīkoties ar pāridarītājiem?

Bezgalīgi sensitīvs un sarežģīts jautājums ir – ko darīt ar tām grupām, kas dara pāra, nelaiž iekšā tualetēs? Līga Bērziņa norāda, ka ļoti labi darbojas verbālais brīdinājums, kad pedagogs vai sociālais darbinieks sarunājas ar jauniešiem, kas dara pāri, aci pret aci, turklāt tai ir vairāk jābūt "jautā un klausies, lai saprastu" sarunai. Turpretī prakse, kas nepalīdz, ir grupu sodi. Kolektīvi sodi dod grupām iespēju saliedēties vēl vairāk. Nelīdz arī kolektīvie sodi, kad pedagogs soda visu klasi (piemēram, liedzot braukt ekskursijā), lai klase izrēķinātos ar konkrēto grupu. Parasti tas viss beidzas ļoti slikti. Taču var strādāt privilēģiju zaudēšana, ja tās zaudē nevis visa klase, bet konkrētais bērns, pāridarītājs, viņa norāda.

"Sods kā intervences metode strādā labi tajā brīdī, kad tas nevis sagādā sāpes un pazemojumu, bet gan dod idejas, kā risināt jautājumus veselīgā un drošā veidā. Darbojas motivējošas balviņas, kad pedagogs bērnam sociālo statusu iedod citādākā veidā, piemēram, sakot: "Klausies, es redzu, ka šonedēļ mums nav bijušas problēmas ar tevi, tāpēc – vai tu varētu kļūt par manu palīgu?" atklāj uzvediba.lv vadītāja.

Ir skolas, kurās tiek slēgti tādi kā "mazie līgumi", kuros ir ļoti skaidri atrunāti noteikumi, ka skolēni apņemas nesēdēt tualetēs ilgāk, nekā tas ir nepieciešams, nedarīt tualetēs citiem pāri, ziņot, ja viņi redz, ka citiem dara pāri. Un tad visa klase zem šiem noteikumiem parakstās. "Starp citu, tas ļoti labi strādā arī vecākajām klasēm, ka viņi zem kaut kā šādā veidā parakstās," stāsta Līga Bērziņa.