Aizsapņojušies bērni ar sabiedrisko transportu aizbrauc tālu no mājām un nezina, kā tikt atpakaļ
Iestājoties gada tumšākajiem mēnešiem un tuvojoties svētku un brīvdienu laikam, “Autotransporta direkcija” rīko informatīvo kampaņu "Mazs pasažieris. Lielāka uzmanība." Direkcijas sabiedrisko attiecību vadītājs Viktors Zaķis intervijā portālam Jauns.lv sacīja, ka ar bērniem vajadzētu runāt par drošību uz ceļa un sabiedriskajā transportā. Dažkārt bērni aizmāršības vai citu iemeslu dēļ neizkāpj savā pieturā, bet aizbrauc tālu no mājām.
Zaķis skaidroja, ka kampaņas mērķis ir pievērst iedzīvotāju uzmanību bērnu drošībai uz ceļa un sabiedriskajā transportā.
“Mēs vērojam, ka notiek gan aizmāršības, gan negadījumi, gan dažādi citi incidenti, kurus varētu izskaust, ja gan paši bērni, gan viņu vecāki, gan skolas zinātu [par drošību], pievērstu tam uzmanību un attiecīgi varētu rīkoties. Situācijas ir ārkārtīgi dažādas.”
Kaut kas negaidīts notiek autobusā
Visbiežāk bērni uz ceļa saskaras ar divu veidu situācijām. “Viena ir uzvedība pašā reģionālajā sabiedriskajā transportā. Bērni diezgan bieži pārvietojas ar to uz kaut kurieni: uz skolu, uz mājām, uz pulciņiem, citās darīšanās, piemēram, ciemos. Mēs dzīvojam tādā laikmetā, ka bērni reizēm kļūst aizmāršīgi vai viņiem kaut kas notiek autobusā. Tad ir jautājums, kā viņam rīkoties?”
Līdz ar to vecākiem vai skolu pārstāvjiem vajadzētu bērniem izstāstīt, kāda būtu pareizā rīcība šādās situācijās. “Mēs no savas puses iesakām, ka viņiem ir jāzina sava adrese. Nekad nav jābaidās un jāprasa palīdzība autobusa vadītājam. Šīs lietas viņiem būtu jāzina.”
Jāmācās, kā šķērsot ceļu
Otra veida situācijas rodas sabiedriskā transporta ārpusē. Piemēram, bērnam būtu jāzina, kā pareizi šķērsot ceļu, izkāpjot no transportlīdzekļa.
“Piemēram, viņš izkāpj no sabiedriskā transporta. Kā viņam iet: pa labi vai kreisi, kurā brīdī iet pāri un kurā – neiet, kādās situācijās būt uzmanīgam. Šie ir divi galvenie aspekti, kam mēs pievēršam uzmanību.”
Jo lielāki, jo drošāki
Zaķis atzina: jo bērni kļūst vecāki, jo viņiem ir lielāka pieredze un viņi ir drošāki uz ceļa. “Mēs šobrīd skatāmies uz mazākajiem. Mēs uzrunājam skolas vecuma bērnus, jo pirmsskolas vecuma bērni sabiedriskajā transportā bez pieaugušā pavadības nemaz nedrīkst pārvietoties.”
Klausoties mūziku austiņās, var aizbraukt pārāk tālu
Lai gan vecākiem bērniem ir lielāka pieredze un zināšanas, tomēr viņiem parādās citas intereses (piemēram, mūzikas klausīšanās austiņās, spēļu spēlēšana telefonā), līdz ar to arī viņiem var būt raksturīga aizmāršība.
Skolēna aizmāršība var nozīmēt to, ka viņš sabiedriskajā transportā aizbrauc pārāk tālu, nevis izkāpj savā pieturā pie mājvietas. Tāpat var gadīties, ka bērns vairs neorientējas apvidū un nesaprot, kur atrodas.
Labāk pārrunāt, nekā piedzīvot
“Šīs situācijas notiek. Es nevaru teikt, ka tās ir biežas, bet labāk par tām iepriekš pastāstīt un tās pārrunāt, nekā nonākt šajās situācijās. Tas ir daudz sliktāk.”
Par bērnu drošību būtu jāatceras arī skolēnu brīvlaikā, kad daļa bērnu pārvietojas ar reģionālo sabiedrisko transportu un dzīvo citā dienas ritmā nekā mācību gada laikā.
Lūgt palīdzību šoferim
Ja bērnam kaut kas notiek sabiedriskajā transportā, piemēram, viņš pamana, ka aizgulēšanās, spēļu spēlēšanas dēļ vai mūzikas klausīšanās pēc ir aizbraucis pārāk tālu no savām mājām, viņam vajadzētu vērsties pie sabiedriskā transporta vadītāja. Šoferis orientēsies situācijā, sniegs informāciju dispečeram un palīdzēs bērnam iespēju robežās.
“Mēs aicinām vērsties pie vadītāja. Tas būtu visdrošāk.” Ja sabiedriskajā transportā atrodas bērnam pazīstami cilvēki, var lūgt palīdzību arī viņiem.
Neliela zīmīte, kas bērnam var palīdzēt
Pie sabiedriskā transporta vadītāja var vērsties arī tad, ja bērnam ir izlādējies telefons, viņš nevar sazvanīt mājas un sakontaktēties ar vecākiem. “Mēs kampaņā arī sakām, ka vecākiem un skolai (pirmkārt, vecākiem) būtu jāiedod zīmīte, informācija, kas bērnam stāv kabatā vai citā drošā vietā. Tajā vajadzētu norādīt viņa adresi un citus telefona numurus, ko sazvanīt.”
Ja bērnam izlādējas telefons, viņš samulsuma vai uztraukuma brīdī var aizmirst savu adresi un vecāku telefona numurus. No šī viedokļa raugoties, bērnam ir nepieciešama kāda zīmīte, ko viņš varētu parādīt sabiedriskā transporta vadītājam. Tai nav jābūt speciāli noformētam juridiskam dokumentam, bet ir labi, ja pie bērna atrodas tuvinieku kontaktinformācija, ko šoferis var izmantot, lai kritiskā brīdī bērnam palīdzētu.
Kaklā iekarināta zīmīte vai penālis ar ierakstu
“Telefons var ne tikai izlādēties, tas var arī pazust, sabojāties, saplīst. Visādas situācijas var būt.” Mūsdienās vairums cilvēku, tostarp bērnu, nezina no galvas savu tuvinieku tālruņu numurus, tāpēc ir labi, ja tie ir pierakstīti uz kādas lapiņas.
Zaķis atminējās, ka viņa bērnībā mamma, lai dēls nenozaudētu mājokļa atslēgas, lika tās karināt striķītī dēlam ap kaklu. “Tas bija drošs veids. Viena kaklā pakarināta atslēga – vai tad tas ir tik briesmīgi? Tas nav briesmīgi. Tā ir drošība, ka es vakarā nonāku mājās. Kāpēc lai nebūtu līdzīga situācija, kad bērnam arī ir kaut kāda informācija, kāds maziņš, viegls maciņš vai cita vieta, kur viņš varētu turēt informāciju?
Iemācīt bērnam telefona numurus vai arī uzrakstīt tos uz lapiņas
Protams, tas ļoti atkarīgs no paša bērna. Bērni ir ļoti atšķirīgi. Ir ļoti apzinīgi un kārtīgi bērni, bet ir arī izklaidīgi. Viņi ir dažādi. Vecākiem, pieaugušajiem būtu jāizvērtē situācija.” Drošības jautājumu pārrunāšana nāk visiem par labu.
Ja vecāki nav iemācījuši bērnam no galvas savus tālruņa numurus un mājas adresi, tad būtu svarīgi to uzrakstīt uz lapiņas un iedot bērnam līdzi. Tāpat tālruņa numurus var ierakstīt somas iekšpusē, penālī vai citās bērna personiskajās lietās. “Kaut kādā lietā, kas bērnam ir līdzi, piemēram, blociņā vai citā vietā, ko bērns var izvilkt ārā un parādīt.”
Ik pa laikam pārrunāt drošību
Vecākiem, domājot par bērnu braukšanu sabiedriskajā transportā un pārvietošanos pa ceļu, ik pa laikam vajadzētu pārrunāt drošības aspektus.
Īpaši svarīgi tas būtu brīdī, kad bērns sāk skolas gaitas vai pirmo reizi dodas pa jaunu maršrutu. Tad kopā ar bērnu vajadzētu izstaigāt, izbraukāt konkrēto maršrutu, pievēršot uzmanību pieturvietām, iespējami bīstamām vietām, ņemot vērā, ka, lietojot telefonu, bērniem ir ļoti liels informācijas apjoms. Uz tās fona bērns var piemirst par drošību.
Domāt arī par bērniem ar īpašām vajadzībām
“Es teiktu, ka laiku pa laikam vajadzētu apsēsties un pārrunāt svarīgākās lietas.” Īpaši svarīgi pārrunāt bīstamākās un sarežģītākās ceļa vietas. Tāpat jāatgādina, ka, izkāpjot no autobusa, visdrošāk ir sagaidīt, kad tas aizbrauc, un tikai tad šķērsot ielu.
Šie jautājumi noteikti jāpārrunā ģimenē, bet būtu ļoti labi, ja arī skolā par to stāstītu, “Autotransporta direkcijas” pārstāvis teica, piebilstot, ka jādomā arī par bērnu ar īpašām vajadzībām drošību uz ceļa un sabiedriskajā transportā.
