Artūrs un Sigita atrada veidu, kā gada laikā ietaupīt 5000 dolāru

Iepriekš pāris divus ar pusi gadus nodzīvoja Jaunzēlandē, kur darīja dažādus sezonālus un īslaicīgus darbus, piemēram, tīrīja istabiņas, strādāja kafejnīcās, lasīja ķiršus un vīnogas. Savukārt Bali viņi tagad attīsta savu biznesu.

Jaunzēlande-Filipīnas-Bali

Bali Artūrs un Sigita dzīvo kopš maija sākuma. “Maija sākumā mēs atbraucām. Pirms tam pametām Jaunzēlandi un apceļojām Filipīnas, veselu mēnesi izbraukājot tās krustu šķērsu.” Sigita vasarā paguva arī apciemot tuviniekus un draugus Latvijā.

“Šeit mēs vairāk strādājam kā frīlanceri, jo ķiršu sezonā, kas bija no decembra līdz februārim, mēs ļoti labi pastrādājām un sapelnījām naudu, kas mums šobrīd ļauj būvēt savu biznesu, izmantot savus talantus,” Artūrs teica.

Aktīvi darbojas internetā

Pāris aktīvi darbojas sociālajos tīklos un “YouTube” kanālā “Steps to make”, kur regulāri dalās ar saviem ceļojumu iespaidiem un ieteikumiem. Tāpat viņi radīja projektu “Ceļojumu akadēmija”. “Mēs izdomājām: ja mēs atradām veidu, kā gada laikā var ietaupīt 5000 dolāru, tad iemācīsim citiem, kā viņi arī to var izdarīt.” Ar saviem ieteikumiem viņi dalās arī ar latviešiem.

Artūrs un Sigita saprata, ka vislielākās naudas summa viņiem izdevies ietaupīt viesnīcās, kafejnīcās un iegādājoties apģērbu. Patlaban viņi turpina izmantot visus tos pašus pakalpojumus, ko izmantoja līdz šim, taču tagad par tiem uzņem foto un video materiālus, publicē tos internetā, līdz ar to samazina savas izmaksas par pakalpojumiem.

“Mēs mēģinājām atrast veidu, kā var ietaupīt. Mēs sākām piedāvāt savus pakalpojumus, jo tāpat taisījām bildes un video. Šādi mēs sākām mainīt produktu pret produktu.”

Sāka ar parastiem telefoniem

Tagad viņi jau ir apguvuši, kā to darīt, kā arī var pastāstīt citiem par to. Bet darbošanos viņi sāka pilnībā no nulles. “Mums nebija kameras, mums bija parastie telefoni. Mums nebija nekā ļoti advancēta. Darbojāmies pavisam vienkārši.

Mums likās: ja mēs to varam izdarīt, tad katrs latvietis to var izdarīt, zinot mūsu gribasspēku,” Sigita teica un skaidroja, ka tādā veidā viņiem nepilna gada laikā izdevies ietaupīt aptuveni 5000 dolāru. “Mēs to nedarījām diendienā.” Taču, kad vajadzēja mainīt apmešanās vietu, viņi jau laicīgi sameklēja nākamo viesnīcu, kura būtu ieinteresēta savstarpējā sadarbībā.

Ceļojums apkārt Bali par puscenu

Nesen viņi devās apkārt Bali salai. “Mēs izbraucām visu krasta ceļu no A līdz Z. Brauciens vairāk bija balstīts uz sadarbībām.

Rēķinājām, ka par to naudu, ko ietaupījām, mēs vēlreiz varam aizbraukt tādā pašā ceļojumā,” Artūrs stāstīja. “Naudiņa, ko ietaupījām, pret to, cik iztērējām, bija tāda pati,” Sigita piekrita.

Nav jāgaida līdz miljoniem sekotāju

Sigitai “Instagramā” nav daudz sekotāju (tagad viņu skaits ir drusku vairāk par 2000, taču vēl nesen bija nepilns 1000), bet viņa ir pārliecinājusies, ka to visu var darīt arī tad, ja nav miljoniem sekotāju.

“Ļoti daudz cilvēku saka, ja viņi zinātu, kā ietaupīt uz viesnīcām un restorāniem, tad viņi ceļotu vairāk. Cilvēkiem tiešām ir vēlme ceļot.”

Iegūst gan ceļotāji, gan viesnīcas

Pieredzējušie ceļotāji pārliecinājušies, ka viesnīcas veido vienu no lielākajām ceļojumu izmaksu pozīcijām, tāpēc ir labi, ja tās var samazināt.

“Viesnīcās jau mēs nepavadām daudz laika. Vienkārši izguļamies, jau no rīta esam ārā un kaut ko darām. Sadarbojoties ar viesnīcām, izveidojas “win-win” situācija gan mums, gan viesnīcām,” Artūrs teica.

Nē, pagaidām neplāno atgriezties Latvijā!

Tā kā pāris jau vairākus gadus ceļo pa pasauli, vaicāju, vai viņiem nerodas vēlme atgriezties Latvijā un piedzīvot tradicionālāku un stabilāku dzīves ritmu. Artūrs un Sigita saskatījās, sirsnīgi nosmējās un pārliecinoši teica: “Ļoti nē!”

Tā kā Jaunzēlande ir pilnīgi citādāka nekā Bali, viņiem ir pārrunas par to, ka varētu pamīšus dzīvot abās šajās salās. “Mēs zinām, ka gribētu kādus trīs mēnešus padzīvot Jaunzēlandē un tad trīs mēnešus Bali. Gribētu rotēt pa šīm lokācijām.

Man gan ļoti patīk māju sajūta, bet es tagad redzu, ka varu katru no mājām iekārtot kā savu. Vienkārši tā atrodas citā pasaules malā. Bet es zinu, ka tā tur ir! Ja kaut kas notiek, man ir, kur atgriezties,” Sigita teica.

Sigitas ome ir viena no lielākajām fanēm

Artūrs papildināja, ka Latvija viņiem vairāk saistās ar ģimeni, radiem un draugiem. “Kontakts jau nav pazudis. Mēs ar visiem komunicējam. Tāpat ikdienā visi ir aizņemti, katram ir savas lietas: ģimene, bērni, daudz kas cits. Nav tā, ka 24/7 ar kādu var runāt.”

Tiesa, Sigita pieļauj, ka starp Jaunzēlandi un Bali pa laikam varētu aizbraukt arī uz Latviju. “Man ir ome Ausma Aizputē, un skaidrs, ka viņa neatceļos pie manis un man vajag braukt pie viņas. Zinu, ka viņa mani ļoti gaida, tāpēc man noteikti ir jāieplāno, ka kaut kad ir jābrauc arī mājās un jāpavada tur kāds mēnesis.

Manai omei ir milzīga padomju grāmata, atlants, un man liekas, ka viņa par Bali un visām valstīm, kur esam bijuši, zina daudz vairāk. Viņa daudz lasa, man jāstāsta viņai visas mūsu lokācijas. Piemēram, man jāstāsta, kas tas par ūdenskritumu, kura bildi viņai aizsūtu. Tad viņa visu skatās un atzīmē. Ome ir riktīga fane.”

Artūra mamma bažījās, ka bērni vairs neatgriezīsies Latvijā

Bet kā jauniešu aizbraukšanu uztvēra pārējā ģimene? “Noteikti varu teikt, ka Sigitas mamma to uzņēma vieglāk nekā manējā. Mana mamma teica, ka mēs nekad neatbrauksim atpakaļ. Beigās jau saprata, ka varēsim satikties. Maijā mēs satikāmies Bali, viņa atbrauca uz šejieni, bet tas notika pēc 2,5 gadiem.

Kad braucām prom, mana mamma bija sagatavojusi atvadu galdu, uz kura bija uzlikusi pilnīgi visu, par ko domāja, ka man tas garšo. Tur bija rasols, kotletes, bulciņas, dzērieni. Bija ļoti milzīgs galds,” Artūrs stāstīja. Pie galda sēdās tikai četri cilvēki, bet ar mamma sagādāto ēdiena daudzumu pietiktu pat 20 cilvēkiem. Artūra mamma bija pacentusies kā Ziemassvētkos. “Man liekas, ka viņa visu nakti nebija gulējusi,” dēls pieļāva.

Mammu gādība un atbalsts

Artūra mamma ir ļoti spēcīgs ģimenes cilvēks, un viņai ļoti svarīgas ir ģimenes vērtības. Savukārt Sigitas mamma sacījusi: “Ja es vēlreiz būtu jauna, es darītu tieši tāpat. Es brauktu prom un neskatītos atpakaļ! Redzētu, kad atgrieztos, bet es noteikti tā darītu!” Sigitas mamma ir ļoti atbalstoša par jauniešu ceļošanu.

Bet Artūra mamma vaicā, vai bērniem tiešām nevajag ozolkoka galdu, lielo slieksni. “Mana mamma nāk no lielas ģimenes. Viņai ir septiņi māsas un brāļi, viņa ir viena no jaunākajām, tāpēc pieradusi, ka par viņu rūpējās, un viņa rūpējas par citiem. Viņa ir ļoti gādīga.”

Bērni nav šķērslis ceļošanai!

Patlaban Artūrs un Sigita brīvi un viegli ceļo pa pasauli divatā, taču uzskata, ka arī atvases nebūtu šķērslis ceļojumiem. “Es gribētu teikt, ka noteikti var ceļot arī ar bērniem. Apkārt redzam, ka cilvēki ar bērniem nemitīgi ceļo. Katru dienu var iziet ārā un uz ceļa redzēt rolleri, skūteri, uz kura brauc divi pieaugušie un divi bērni,” Artūrs ieskicēja ikdienas ainiņas.

Turklāt tā rīkojas ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī ārzemju tūristi. Sigita arī zināja stāstīt par vairākām latviešu ģimenēm un viņu bērniem, kas ziemas un rudeņus pavada siltajās zemēs, tostarp Bali. Viņi novērojuši, ka bērni ļoti pielāgojas vecāku izvēlēm un viegli sadraudzējas ar citu valstu iedzīvotājiem.

“Neesam dzirdējuši, ka kāds būtu sūdzējies par ceļošanu ar bērniem. Drīzāk tad, kad ģimene sāk ceļot kopā ar bērniem, viņi ir vēl priecīgāki,” Artūrs dalījās viedoklī un uzsvēra, ka no apkārtējiem nav dzirdēts, ka ceļošana kopā ar bērniem būtu problemātiskāka.

Katrs var ceļot

Ceļojot vairākus gadus, pāris sapratis, ka ceļošana ir iespējama gandrīz ikvienam. “Ja latvietis kaut ko grib, tad viņš to var. Mēs neesam nekādā ziņā izredzētie. Mēs nenākam no biezām un bagātām ģimenēm, mums nav nekādu shēmu, pa kurām plūst iekšā nauda, kā varētu domāt tipiskais latvietis.

To visu var izdarīt! Kad šķērslis nāks pretī, tu vienmēr izdomāsi, kā ar to rīkoties. Nevajag dzīvot galvā, vajag dzīvot arī ārā. Ja tu dzīvosi tikai galvā, tu nekur netiksi. Tas man liekas būtiskākais.” Sigita dalījās savās atziņās un aicināja Latvijas iedzīvotājus nekautrēties meklēs dažādu informāciju par ceļošanu un uzdot jautājumus. “Visu var uzzināt. Bieži vien nekas nav jāmaksā, lai uzzinātu informāciju.”

Bet Artūrs piebilda, ka aiz katra ceļojuma stāv rūpīga plānošana: jāapsver finanses, apskates vietas, apmešanās stacijas utt. Līdz ar to aizkulišu darbā jāiegulda diezgan daudz laika un darba.

Arī biroja darbinieki var uzlabot savu dzīvi

Dzīvesbiedri atzina, ka pirms aktīvajiem ceļojumiem viņus varēja uzskatīt par tipiskiem biroja darbiniekiem ar noteiktu darba laiku un kredītsaistībām, un viņi domāja, ka nav iespēju doties garākos ceļojumos.

Lai ceļotu, viņi pārdeva savu automašīnu un citas mantas, kā arī uzteica īres dzīvokli. Sigita priecājās, ka toreiz pārdeva tik daudz mantu, jo tagad, aizbraucot uz Latviju, pārliecinājās, ka vairums no tām viņai vairs nav vajadzīgas. “Kad aizbraucu uz Latviju un revidēju mantas, domāju: vajadzēja vēl vairāk pārdot! Kur es tās mantas likšu?!”

Pilnīgi pietiek ar vienu mugursomu

Artūrs teica: “Mums tagad katram ir viena mugursoma, un jau liekas, ka tas ir par daudz!” Viņi regulāri domā, no kurām lietām šķirties. “Svarīgi saprast, ka cilvēkam nevajag tik daudz mantu, kā viņam liekas. Ja tev ir viena maza mugursoma, tu domāsi par to, bet, ja tev ir vien milzīgs skapis, tu domāsi, kā to piepildīt. Tā bija arī mums, kad dzīvojām Latvijā. Viss skapis bija pārbāzts,” Sigita atsauca atmiņā.

No viņiem dzirdams ieteikums tik daudz nepieķerties mantām. “Vietām, manuprāt, var pieķerties. Vienkārši ir grūtāk. Jo vairāk pieķeries, jo grūtāk kustēties tālāk.” Jaunzēlandē viņi kādu laiku dzīvoja Kvīnstaunā, kur ļoti patika. “Kad bija laiks doties prom, bija diezgan grūti atvadīties no cilvēkiem un vietas. Tas ir labi, jo tagad mums ir vēlme tur atgriezties.”

Vairāk sekot savām prioritātēm un vēlmēm

Artūrs un Sigita piekrita, ka ilgstoša ceļošana viņiem iemācījusi dzīvot vieglāk. Vairāk plūst pa dzīvi, nevis tik ļoti saspringt, kā viņi dzīvoja iepriekš Latvijā. Artūrs skaidroja: “Noteikti sākām domāt par to, kādas ir mūsu iespējas. Ceļojot mēs vairāk domājam, kur mēs brauksim, ko darīsim, ko redzēsim. Nav tā: zinām, ka rīt iesim uz darbu, un ar to mūsu plānošana beidzas.”

Sigita papildināja: “Mūsu prioritātes mainījās. Mēs plānojam, uz kuru valsti tiešām gribam aizbraukt, nevis, uz kuru valsti varam atļauties braukt. Nē, uz kuru valsti mēs gribam aizbraukt! Tad meklējam veidus, kā to varam izdarīt. Tad ir pilnīgi cita motivācija un attieksme. Nevis: man kāds tagad lika braukt uz turieni, jo tur esot forši, bet mēs paši izdomājām, ka tiešām gribam tur braukt un tā ir mūsu sapņu vieta!”

Noslēgumā ģimene atzina, ka viņi motivē viens otru. “Tiklīdz mēs pārtraucam to darīt, dzīve nedaudz paslīd atpakaļ gan kustībā, gan laikā, gan finansiāli,” Artūrs teica.