Pieaugušais vairākus gadus seksuāli izmanto bērnu. Intervija ar policistu

Vispirms, viņš norādīja, ka pēdējos piecos gados saglabājas līdzīgs skaits bērnu, kuri cietuši seksuālos noziegumos. “Nav vērojami lieli kritumi un kāpumi.”

Parasti tā nav viena reize, bet daudz epizožu

Lai gan medijos izskanējis, ka šogad pieaudzis seksuālās vardarbības apjoms pret bērniem, taču tas nav gluži korekti. Policijas pārstāvis, skaidrojot situāciju, minēja piemēru: ir kriminālprocess, kurā ir cietušais bērns un varmāka jeb pāridarītājs. Varmāka, lai iegūtu upura uzticību, ilgstošā laika posmā, citreiz tas ir pat gadu vai divus, mēģināja bērnam pietuvināties, izrādīt pastiprinātu uzmanību.

Šī laika posma sākumā viņš uzsāka ar bērnu sarunas vai saziņu internetā, pēc tam pārgāja uz tikšanos. Sarunu laikā viņš ik pa laikam aizskāra seksuālās tēmas, varbūt parādīja kādu bildīti, varbūt pastāstīja kaut ko vai paprasīja bērnam, kā viņš kādā situācijā rīkotos. Līdz brīdim, kad viņš nonāca līdz reālam seksuālam kontaktam, pagāja gads vai pusotrs.

Visas mazās epizodes šajā kriminālprocesā tika uzskaitītas kā atsevišķi noziegumi (pavešana netiklībā vai pamudināšana iesaistīties seksuālās darbībās). No šīm epizodēm arī veidojas dzimumnoziegumu statistika. Visiem mati ir stāvus gaisā! Bet īstenībā tas bija seksuāls noziegums, kuru veica viena vainīgā persona pret nepilngadīgo dažādos veidos ilgākā laika periodā. Cietušais ir viens, bet nodarījumi pret konkrēto cietušo ir vairāki.

Ne vienmēr nonāk līdz izvarošanai

Ne vienmēr šie gadījumi nonāk līdz reālam seksuālam kontaktam. Krimināllikumā ir 16.nodaļa [Noziedzīgi nodarījumi pret tikumību un dzimumneaizskaramību], kurā minēta arī pamudināšana, bērnu pornogrāfijas izgatavošana un glabāšana u.c.

Ir arī divi smagāki panti, piemēram, izvarošana un seksuāla vardarbība. Seksuālais varmāka ne tik bieži nonāk līdz šiem diviem smagajiem pantiem. Dažkārt viņš tiek pārtraukts jau ātrākā posmā.

Šausmas, kas mums te darās!

Skatoties šos skaitļus gada griezumā, mēs redzam dažādus datus. Mēs varam redzēt, cik bērni gadā cietuši, cik kriminālprocesi uzsākti, kā arī redzam milzīgu apjomu ar epizodēm. Šīs epizodes bieži vien sabiedrību mulsina, un viņi domā: “Šausmas, kas mums te darās!”

Bet īstenībā no gada uz gadu skaitļi praktiski ir ļoti līdzīgi, tajos ir ļoti minimālas izmaiņas.

Cietušo bērnu vajadzētu intervēt tikai vienu reizi

Lubarts arī vērsa uzmanību, ka nesen Tiesībsargs veica pētījumu par seksuāli izmantotiem bērniem: kā šādus gadījumus izmeklē policija un kas tālāk notiek tiesās, prokuratūrās ar šīm lietām.

Pētījuma rezultātā Tiesībsargs sniedza Valsts policijai šādu ieteikumu: lai cietušo bērnu pēc iespējas mazāk viktimizētu un viņš pēc iespējas mazāk tiktu traumēts, intervēšanai jānotiek pēc iespējas tikai vienu reizi. Protams, vajadzības gadījumā varētu būt arī vairākas intervijas, bet kopumā jācenšas pēc iespējas minimizēt bērna iztaujāšanas reižu skaitu.

Kriminālprocesu skaits pieaudzis, bet tam ir vairāki iemesli

Lai bērnu varētu intervēt, tas jādara kriminālprocesa ietvaros. Valsts policija, saņemot kādas personas (piemēram, vecāka) vai speciālista (sociālā darbinieka, skolu pārstāvja u.c.) ziņojumu vai iesniegumu par seksuāla rakstura noziegumiem, lielākoties sāk kriminālprocesu.

Policijā ir izveidota sistēma, ka pēc iespējas katrā šādā gadījumā tiek uzsākts kriminālprocess. Viens no šādas sistēmas plusiem ir tāds, ka kriminālprocesa gadījumā bērnam un viņa pārstāvim valsts nodrošina juridisko palīdzību. Tāpat bērnam tiek nodrošināts psihologa atbalsts un dažādas rehabilitācijas iespējas.

Epizožu ir daudz vairāk nekā cietušo bērnu

“Līdz ar to uzsākto kriminālprocesu skaits šogad varētu būt lielāks, salīdzinot ar citiem gadiem, tāpēc ka mēs pēc iespējas visos gadījumos cenšamies uzreiz uzsākt kriminālprocesu, neskatoties uz to, ka tā nav seksuālā izmantošana [bet tas, iespējams, ir cits noziegums].”

Valsts policijas Organizētās noziedzības smago un sērijveida noziegumu apkarošanas pārvaldes 4.nodaļas galvenā inspektore, psiholoģe Dace Landmane, kura kā psihologs veic cietušo bērnu pratināšanu, norādīja, ka reāli cietušo bērnu skaits ir mazāks, nekā apkopotajos datos minēto epizožu skaits.

Bieži vien bērni klusē par piedzīvoto seksuālo vardarbību

“Seksuālajiem noziegumiem pret bērniem raksturīgi, ka vardarbība tiek īstenota ilgākā laika periodā. Ja runājam par maziem bērniem, parasti sākumā ir aicinājumi, uzrunāšanas, pavedināšanas, bet atsevišķos gadījumos tas beidzas jau ar kontakta seksuālām darbībā, piemēram, izvarošanu.”

Landmane skaidroja, ka bieži vien bērni sākumā nesniedz informāciju tuviniekiem un speciālistiem par piedzīvoto, līdz ar to šos noziegumus nav iespējams uzreiz atklāt un novērst. Turklāt mazi bērni vēl nesaprot ar viņiem veikto darbību raksturu un nozīmi.

Kad šī informācija kļūst zināma (piemēram, bērns par to pastāsta kādam radiniekam vai speciālistam), par to uzzina arī policija. Diemžēl tad noskaidrojas, ka bērns jau cietis ilgākā laika posmā no dažādām seksuāla rakstura darbībām…