Sociālo aprūpētāju vidējais vecums ir lielāks nekā atsevišķu pansionāta iemītnieku vecums

Pēc Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) padomnieces sociālajos jautājumos Ilzes Rudzītes paustā, kopumā pašvaldību un privātajos sociālajos aprūpes centros ir 9000 klientu, un uz tiem ir jānodrošina aptuveni 300 sertificētu medicīnas māsu. Turklāt centros iztrūkst arī citu specialitāšu mediķu, piemēram, ergoterapeitu, fizioterapeitu, masieru, podologu.

Līdzīgās domās ir arī Rudoviča, minot, ka šobrīd "Mežciemā" vislielākais vakanču skaits ir aprūpētājiem, bet starp esošajiem lielākai daļai vidējais vecums ir lielāks nekā iestādes iemītniekiem. Attiecīgi ir jādomā par to, kā piesaistīt arī jaunāka gada gājuma cilvēkus ar adekvātu kvalifikāciju.

Kopumā "Mežciemā" ir 193 vietas, un visas no tām šobrīd ir aizpildītas. Visvairāk ir tādu cilvēku, kuriem ir kognitīvie traucējumi, piemēram, demence, alcheimera slimība. Savukārt, piemēram, iestāšanos privātajā pansionātā "Rūre" gaida desmit cilvēki.

Labklājības ministrijas (LM) Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta vadītājs Aldis Dūdiņš informēja, ka šī gada sākumā rindā uz sociālās aprūpes pakalpojumiem atradās 381 persona, no kurām 350 bija rīdzinieki. Tikmēr Alūksnē un Valmierā rindā atradās 12 cilvēki. Dūdiņš norādīja, ka visbiežāk sešu mēnešu laikā cilvēkiem nepieciešamais pakalpojums tiek nodrošināts, taču procesa laiks atkarīgs arī no tā, vai cilvēks izvēlējies kādu konkrētu pansionātu vai piekritis doties uz jebkuru.

Privātā pansionāta "Rūre" vadītājs Kristiāns Dāvis skaidroja, ka uz vietu valsts pansionātā var pretendēt seniors, kuram ir nepieciešams trešais vai ceturtais aprūpes līmenis un kuram ir piešķirts maznodrošinātā statuss. Realitātē gan situācija nereti ir citādāka, jo katra pašvaldība pati diktē kritērijus, lai cilvēki varētu saņemt saņemt sociālās aprūpes pakalpojumus, un tie ne vienmēr ir taisnīgi.

Vienlaikus Latvijā uz bērnu pleciem tiek uzlikta vecāku uzturēšana pansionātos, un tās nereti ir lielas summas. Seniors par to maksā 85% no pensijas, bet atlikušo daļu sedz bērni vai mazbērni. Lai mainītu šo situāciju, Rudzīte rosina ieviest aprūpes apdrošināšanu. Attiecīgi gadījumos, kad personai nepieciešams aprūpes pakalpojums, tai būtu apdrošinājums pret ilgstošas aprūpes risku.

Dūdiņš sacīja, ka pie tā šobrīd tiek strādāts. Ar Eiropas Savienības struktūrfonda finansējuma palīdzību šobrīd tiek izstrādātas tehniskas specifikācijas, iepirkums pētniekiem, piesaistot tos, kuriem ir zināma ārvalstu pieredze. Piemēram, Vācijā šobrīd ir ieviesta obligāta aprūpes apdrošināšana, nosedzot bāzes izdevumus, pret ilgstošas aprūpes risku.

Aktīva seniore, bijusī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietniece Līvija Marcinkēviča gan piebilda, ka seniori nevēršas sociālās aprūpes centros ne tikai finansiālu iemeslu dēļ, bet arī stereotipu dēļ, kas īpaši izplatīti lauku novados. Biežāk dzirdētais esot par nāves gaidīšanu pansionātos un to, ka tā ir izolācijas vieta.

"Tā nav nāves gaidīšana. Bieži cilvēki vēlas iestāties, jo viņi jūtas vientuļi un nevar apmeklēt pasākumus. Pansionātos viņiem šīs iespējas ir, jo tur ir brīvprātīgie, kas palīdz, rīko pasākumus. Cilvēkiem ir jāskaidro, ka pansionātā atvieglo cilvēkiem dzīvi," norādīja Rudoviča.

Viņa gan piebilda, ka pansionātos bieži vien vēlas uzturēties tie, kuri bijuši sociāli aktīvi dzīves laikā, savukārt tie, kuri tādi nav bijuši, labprāt izvēlas palikt mājās. Šiem cilvēkiem aklimatizācija, adaptācija ir grūta, jo viņi nav bijuši sagatavoti šim procesam. Tāpat grūtības pielāgoties sagādā arī cilvēkiem ar kognitīviem traucējumiem, tāpēc svarīgi veidot ģimenisku vidi, lai pansionāta jaunie iemītnieki varētu iejusties, skaidroja Rudoviča.