Ar dāvināto īpašumu jārīkojas apdomīgi: var rasties negaidīti apgrūtinājumi!

Ar dāvināto īpašumu jārīkojas apdomīgi: var rasties negaidīti apgrūtinājumi!

“Man ir nekustamais īpašums, kuru esmu saņēmis mantojumā kā dāvinājumu, tas ir nostiprināts zemesgrāmatā uz mana vārda. Vai es varu vienpersoniski rīkoties ar šo īpašumu pēc saviem ieskatiem, nedaloties ne ar vienu citu radinieku vai ģimenes locekli,” jautā žurnāla “Likums un Taisnība” lasītājs Kārlis.

Atbild zvērināta notāre Arita Rateniece: “Ja īpašums ir iegūts kā dāvinājums un īpašuma tiesības uz to apdāvinātajam ir nostiprinātas zemesgrāmatā, ar īpašumu jārīkojas kā gādīgam un atbildīgam īpašniekam pieklājas, bet, iespējams, jāņem vērā vairāki apstākļi.

Pirmkārt, dāvinātāja neatņemamās daļas tiesīgie (iepriekš - neatraidāmie mantinieki), kas var būt laulātais un lejupējie (piemēram, bērni), bet ja nav lejupējo, tad tuvākās pakāpes augšupējie (piemēram, vecāki) un viņu tiesības. Saskaņā ar Civillikuma 1922. pantu, ja dāvinājums izdarīts tādā apmērā, ka dāvinātāja neatņemamās daļas tiesīgajiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas, tad viņi var prasīt no apdāvinātā, lai izdod viņiem šīs daļas. Aprēķinot neatņemamo daļu, jāņem par pamatu dāvinātāja mantas stāvoklis dāvināšanas laikā. Bet ja šī manta vēlāk pavairojusies, tad jāievēro tiklab šis pavairojums, kā arī tas, kas neatņemamās daļas tiesīgajam novēlēts rīkojumā nāves gadījumam. Neatņemamās daļas tiesīgajiem ir tikai prasījuma tiesība uz neatņemamās daļas izdošanu naudā.

Dāvinājumi visbiežāk tiek veikti tuvu radinieku starpā, lai jau īpašumu īpašnieka dzīves laikā pēc viņa ieskatiem sadalītu mantu. Ja, piemēram, visi dāvinātāja neatņemamās daļas tiesīgie ir saņēmuši atbilstošu daļu no dāvinātāja mantas viņa dzīves laikā, tad apdāvinātie var neuztraukties par vēlākiem prasījumiem no radiniekiem. Ja ir zināms, ka dāvinātais īpašums ir bijusi vienīgā dāvinātāja manta, tad iespējams, jāapdomā tālākās sekas. Jāņem gan vērā, ka neatņemamās daļas izprasīšana ir tiesība, ne pienākums to darīt un tas atkarīgs no katra tiesīgā – izlietos šo tiesību vai nē.

Otrkārt, dāvinājuma atsaukšana. Ja dāvinājums nav noslēgts atlīdzības nozīmē, tad pats dāvinātājs ir tiesīgs atsaukt dāvinājumu apdāvinātā rupjas nepateicības dēļ. Par apdāvinātā nepateicību jāatzīst dāvinātāja rupji apvainojumi vārdos vai darbos, viņam tīši nodarīts svarīgs mantisks zaudējums un viņa dzīvības apdraudējums, kā arī viņa atstāšana bezpalīdzības stāvoklī, ja bijis iespējams viņam palīdzēt.

Apdāvinātajam ir jārēķinās, ka dāvinājuma saņemšana viņam uzliek arī pienākumus pret dāvinātāju un arī pateicību par to, jo ir saņemts īpašumā īpašums. 

Treškārt. Dāvinātāja parādsaistības dāvinājuma izdarīšanas brīdī. Saskaņā ar Civillikuma 1927. pantu manta atzīstama par dāvinātu tikai tiktāl, ciktāl no tās atvilkti dāvinātāja parādi. Gadījumā, ja dāvinātājam ir parādi un viņš nespēj samaksāt parādus, kuri viņam bijuši dāvināšanas laikā, nevien viņa kreditori var prasīt sev apmierinājumu no viņa dāvanas, bet arī viņš pats var prasīt no apdāvinātā, lai no viņa dāvinātās mantas dod atpakaļ šo parādu samaksai vajadzīgo daļu.

Šeit būtiski ir saprast, ka gadījumos, kad dāvinātājam ir parādsaistības un varbūt, lai iespējams censtos izvairīties no kreditoru vērstas piedziņas uz īpašumu, izlemj mainīt īpašuma īpašniekus dāvinot īpašumu citai personai, tas var nebūt risinājums īpašuma saglabāšanai.

Ja apdāvinātais ir apzinājis situāciju un nepastāv neviena no iepriekš minētajām situācijām un dāvinājuma līgumā nav ierakstīti kādi aprobežojumi vai uzlikumi, piemēram, ka līdz dāvinātāja mūža beigām apdāvinātais nav tiesīgs par īpašumu slēgt atsavināšanas un/citus darījumus, īpašums jāatstāj dāvinātāja vai citas personas lietošanā līdz viņa mūža beigām, tad apdāvinātais var brīvi rīkoties ar dāvinājumā saņemto īpašumu pēc saviem ieskatiem ar visām īpašniekam esošajām tiesībām.”