“Ak, tu nabadzīte!” Mēs varam ukraiņus uzklausīt, bet pirms tam vajadzētu pajautāt, vai viņi to vēlas
Palīdzot Ukrainas kara bēgļiem, ieteicams izvairīties no viņu žēlošanas, piemēram, sakot: “Ak, tu nabadzīte!” Krīžu un konsultāciju centra "Skalbes" klīniskā psiholoģe Evita Lazdiņa intervijā portālam Jauns.lv sacīja, ka mēs varam ukraiņus uzklausīt un palīdzēt viņiem, bet pirms tam vajadzētu pajautāt, vai viņi to vēlas. Nebūtu labi, ja bariņš latviešu pēkšņi “uzkluptu” parkā sēdošai ukrainietei un bez viņas akcepta censtos apmierināt savu ziņkārību un palīdzēt.
Dažādos veidos palīdzot ukraiņiem un uzņemot viņu savās mājās, galvenais atcerēties, ka viņi ir tādi paši cilvēki, kādi esam mēs: “Pirmā lieta, kas nāk prātā un būtu jāatceras, ir tā, ka cilvēks ir cilvēks. Jebkurā situācijā viņš ir cilvēks. Tieši tik pat dažādi cilvēki, kādi esam mēs Latvijā, ir arī ukraiņi.
Gaidas, kā ukraiņi rīkosies
Reizēm mēs saskaramies, ka Latvijas iedzīvotājiem ir gaidas par to, kā ukraiņi rīkosies vai nerīkosies kādā situācijā. Bet jāatceras, ka no viņiem (tāpat kā no mums) kāds ir vairāk draudzīgs, kāds – mazāk draudzīgs, kāds ir vairāk kārtīgs, kāds – mazāk kārtīgs. Tas ir normāli katram cilvēkam.”
Ir jāsaprot: pirms ielaižam savās mājās svešu cilvēku (tostarp ukraiņu bēgli), mēs nezinām, kādam cilvēkam atveram savas mājas durvis. “Ja es palīdzu, tad droši vien daru to ne ar mērķi sagaidīt kaut ko pretī, bet gan ar mērķi vienkārši palīdzēt.”
Spēcīgi un trausli vienlaikus
Otrkārt, jāņem vērā, ka cilvēki, kas devušies bēgļu gaitās, ir ļoti spēcīgi. “Viņi ir izgājuši cauri trakām lietām. Katram ceļš ir bijis grūts. Kādam tas ir bijis mazāk grūts, kādam – vairāk grūts. Ceļš ir bijis neiedomājami grūts.
Vienlaikus viņi ir arī trausli, ļoti trausli. Viņi ir spēcīgi, bet trausli.” Viņu emocionālais stāvoklis ir tāds saistībā ar to, kādiem notikumiem un jūtām viņi ir gājuši cauri: iespējams, kādam jau ir iznīcinātas mājas, kādam ir miruši radinieki, kādam ir bojāgājuši draugi.
Neskatoties uz visu to, kas jau ir pazaudēts šajā kara laikā, viņi joprojām baidās un uztraucas par vīriem, kas atrodas Ukrainā un karo par valsts brīvību. “Līdz ar to arī šobrīd viņiem nav pilnīgas drošības sajūtas. Viņi arī nezina, kas būs turpmāk. Jāatceras, ka viņu stāvoklis var būt ļoti trauksmains, depresīvs, šoka pilns. Viņiem var būt bezpalīdzības un vainas sajūtas.”
Labāk iztikt bez žēlošanas
“Būt iejūtīgiem, empātiskiem, stiprinošiem, iedrošinošiem. Mēs varam viņus stiprināt un iedrošināt. Mēs varam skatīties līdzi, lai nebūtu žēlošanas no mūsu puses.
Lielākā daļa ukraiņu bēgļu patlaban ir “cīnīties vai bēgt” stāvoklī. Visi viņu resursi ir mobilizēti, jo ir jārīkojas. Šī žēlošana viņus var padarīt vājākus. Viņi var sajusties vājāki: “Ak, jā, es taču esmu nabadziņš!”
Otrs variants, kas var būt: var rasties vēlme nomierināt līdzcilvēku. Esmu dzirdējusi, ka paši ukraiņi, kas ir ieradušies Latvijā, jautā, ko darīt šādā situācijā: “Es sēžu spēļu laukumiņā, bērni spēlējas, man pienāk klāt vietējais iedzīvotājs, mēs sākam runāt, es pasaku, ka esmu no Ukrainas, bet uz mani skatās kā nabadziņu: “Ak Dievs! Jūs nabadziņi!””
Bet sieviete, kas ir atbēgusi uz Latviju no Ukrainas un sēž bērnu spēļu laukumiņā, gribētu teikt: “Nav tik traki! Viss kārtībā, es esmu dzīva!”
Varam uzklausīt, ja vēlas runāt
Līdz ar to speciāliste aicināja izvairīties no ukraiņu žēlošanas un frāzēm: “Ak jūs nabadziņi!” Drīzāk mēs varētu ukraiņus stiprināt. “Ja viņi ir gatavi runāt, mēs varam viņus uzklausīt, protams, sekojot līdzi savam iekšējam resursam, jo tas ir svarīgi. Bet mums vajadzētu cienīt arī to, ja viņi nevēlas runāt.”
Mums jāsaprot, ka ukraiņi šeit cenšas atrast normālu vidi, “ieraudzīt savā dzīvē normalitāti”. “Mēs varam viņiem dot šo normalitāti.”
Vai varu kaut kā palīdzēt?
Bet kā tad mums labāk izturēties pret bērnu spēļu laukumiņā sēdošo ukrainieti, lai nebūtu jāsaka: “Ak tu nabadzīte!”? Lazdiņa ieteica pret ukrainieti izturēties līdzīgi, kā mēs attiektos pret jebkuru citu latviešu sievieti, kas sēdētu parciņā. Piemēram, varētu pajautāt, cik ilgi viņa jau ir Latvijā, ar ko nodarbojas u.tml. Ja tajā brīdī rodas vēlme palīdzēt, var pavaicāt: “Vai es varu jums kaut kā palīdzēt?”
Tas būtu daudz labāk, nekā uzreiz šausmināties par Ukrainas un ukraiņu situāciju šī kara laikā. “Tiešām cilvēciska saruna var būt laba.” Bet arī pirms sarunas būtu lietderīgi apvaicāties, vai ukrainiete vispār vēlas parunāties un saņemt palīdzību. “Labāk būtu pajautāt, nevis uzreiz mesties virsū ar palīdzību.”
Pat tad, ja mums ir sakrājies daudz jautājumu par Ukrainu un cilvēku bēgļu gaitām un sarunā ar parkā sastapto ukrainieti vēlamies apmierināt savu ziņkārību, svarīgāk būtu padomāt par viņas izjūtām, nevis uzreiz uzdot savus daudzos un dažādos jautājumus.
Kā es pats justos, ja kāds svešinieks mani pārsteigtu
Varat iedomāties, kā jūs pats justos, ja būtu aizbēdzis uz citu valsti, mierīgi sēdētu ar bērniem spēļu laukumā, bet pie jums pēkšņi pienāktu sveši cilvēki un bez jūsu akcepta sāktu uzdot personīgus un smagus jautājumus. Vai tas būtu patīkami? Drīzāk mulsinoši un nepatīkami…
Iedomājoties sevi šīs ukraiņu sievietes pozīcijās, var būt vieglāk uzsākt mierīgu un cieņpilnu sarunu, iedraudzēties un vēlāk arī palīdzēt. “Jā, tā būtu empātiska pieeja, iedomājoties sevi otra cilvēka pozīcijā.”
Bez padomiem!
Saziņā ar ukraiņiem nebūtu pareizi arī pilnībā ignorēt viņu iepriekš piedzīvoto. “Pilnīgi ignorēt nebūtu pareizi. Bet atkal nevajadzētu sākt jautāt tur, kur es saprotu, ka man nav iekšējā resursa dzirdēt atbildi.
Vajadzētu pilnībā izvairīties no padomu došanas par pagātni, jo daudziem gribas teikt: “Jūs taču jau kopš 2014.gada zinājāt, ka būs kaut kādas grūtības u.tml. Kāpēc jūs nedarījāt to vai to? Kāpēc darījāt šo?”
Vajadzētu iztikt bez šiem padomiem. Noteikti! Viņiem ir sava pieredze, un viņi ir darījuši vislabāko, ko viņi ir varējuši darīt tieši tajā brīdī. Tāpēc nevajadzētu viņiem dot kaut kādus padomus.”
Tik pateicīgi un nedroši, ka noklusē, ka neēd gaļu
Speciāliste arī aicināja neteikt ukraiņiem klasiskās frāzes: “Viss būs labi!”, “Laiks dziedē visas brūces!” u.tml. “Mēs nezinām, vai viss būs labi, un arī viņi nezina, kas un kā būs. Tas izklausās pēc tā cilvēka jūtu, pārdzīvojumu nepieņemšanas.
Labāk ir uzdot jautājumus, ja jūtamies gatavi uzklausīt atbildes. Tas attiecas arī uz ikdienas gaitām, jo ir cilvēki, kas šobrīd jūtas tik satraukti, ka var nepateikt par savām vajadzībām. Stāsts no reālās dzīves: kāda ukraiņu ģimene jutās tik pateicīga un nedroša, ka nepateica uzņemošajiem cilvēkiem, ka patiesībā neēd gaļu un ir veģetārieši.”
Līdz ar to, palīdzot ukraiņiem, būtu vērtīgi uzdot jautājumus, piemēram, kādu darbu viņi gribētu, kādas ir viņu profesionālās iemaņas un prasmes, kādu ēdienu viņi vēlētos pagatavot un kāda mūzika viņiem patīk. Varbūt ir kādas grāmatas, ko viņi vēlētos izlasīt, vai intereses, ko attīstīt?
Aicināt palīgā speciālistu
Rezumējumā Lazdiņa atzina, ka ukraiņu dažādās reakcijas šajos nenormālajos kara apstākļos ir pilnīgi normālas. “Kāds var būt agresīvāks, vairāk konfliktēt. Ja mēs esam uzņēmuši šos cilvēkus savās mājās, mums nevajadzētu būt akliem pret viņiem. Ignorēt viņus nevajadzētu. Vērtīgāk būtu apjautāties, kā viņiem šodien gāja, ko viņi darīja, vai varu kaut kā palīdzēt.
Ja ir patiešām trakas un intensīvas reakcijas vai arī ir redzams, ka cilvēks ir pilnīgā apātijā, tad labāk sazināties ar speciālistu un meklēt palīdzību.” Arī tad, ja pamana pašnāvnieciskas domas un tendences, tās nevajadzētu ignorēt.
Būt redzīgiem, dzirdīgiem un iejūtīgiem
“Būt redzīgiem, dzirdīgiem un iejūtīgiem gan pret cilvēkiem, kas šobrīd ir iebraukuši Latvijā, gan arī pret saviem līdzcilvēkiem. Arī mēs, Latvijā dzīvojošie, esam saskārušies ar šo situāciju, kas tiešā vai netiešā veidā ietekmē mūsu ikdienu.”
Turklāt palīdzot ukraiņiem, jāapzinās, cik liels ir mūsu iekšējais resurss un cik daudz mēs varam palīdzēt citiem, nenodarot pāri sev un saviem tuviniekiem.
Te aprakstītas iespējamās reakcijas pēc spēcīga stresa, kā arī sniegti daži padomi komunikācijā ar ukraiņiem.
