"Kas Jauns Avīzes" galvenais redaktors Māris Puķītis par Putina zaudēto karu
Īsi pirms kara man gadījās redzēt kādu jaunu ukraiņu dziesmu – "Mēs nekad nebūsim brāļi". Par to, ka mēs esam izvēlējušies brīvi, bet jūs – apspiestību. Mēs vēlējam prezidentus, bet jums ir cars. Jūs esat lieli, bet mēs – diženi. Šo klipu vajadzēja parādīt Putinam pirms viņa avantūras, lai Kremļa asiņainais punduris redz, ar ko būs darīšana. Viņš zaudēja karu jau ar pirmo šāvienu.
Nejokojiet ar tautu, kuras pārstāvis, neizlaižot smēķi no zobiem, pārnes mīnu no ceļa uz mežu. Kuras robežsargi uz aicinājumu padoties atbild: “Krievu karakuģi, ej nah...” Kas nostājas ceļā tankiem un piespiež tos apgriezties pretējā virzienā. Kur čigāns un ukraiņu kolhoznieks iejūdz traktorā un aizvelk bez degvielas palikušu krievu tanku. Ar tautu, kuras prezidents nepamet savu posteni, kamēr viņa ienaidnieks, noslēpies Urālu bunkurā, nervozi grābstās gar kodolpogu.
Un pat Spānijā jums nav droši – saniknots ukrainis Maljorkā nolaidis pa burbuli Krievijas ieroču rūpnieka septiņus miljonus eiro vērto jahtu. Krievijai reiz beigsies raķetes, nevis ukraiņiem viņu vēlme un spars dzīvot brīviem. Var okupēt Ukrainu, nevis ukraiņus.
Tieši Putins kļuvis par krievu lielāko ienaidnieku, kas dzen nāvē viņu dēlus. Kremļa sāktajam karam nav ne ģeopolitisku, ne ekonomisku ieguvumu, tikai zaudējumi, turklāt pat pašu urrāpatriotu acīs, kas tagad redz savas armijas patieso spēku.
Ir atklājies Krievijas lielākais kara noslēpums – patiesība par tās šķietami neuzvaramo armiju. Jauni puiši, krituši gūstā, raud un zvana mātēm. Pat virsnieki nerauj kreklu uz krūtežas un nekliedz: šauj, fašist, šauj. Krievu tankisti noslāpušajai kaujas mašīnai meklē degvielu benzīntankā. Kritušo dzīvības novērtētas mūsu naudā par 100 eiro, kā kompensācija tuviniekiem, turklāt rubļa kurss turpina krist.
Izsalkuši zaldāti diedelē ukraiņu mājās, izlaupa veikalus un ielaužas desu fabrikā, bet viņiem izsniegtās armijas paikas derīguma termiņš beidzies pirms septiņiem gadiem. Gūstā padevies karavīrs zvana uz dzimteni un cita starpā stāsta, ka viņiem te pat ciematos ir ielas ar asfaltu un apgaismojumu. To sauc par apgaismību, nevis miera balodīšu laidēju sprediķus, kas it kā iestājas pret karu, bet ne ar pušplēstu vārdu nenosoda agresoru.
Putina karš atgādina upurēšanas rituālu, tas patiešām šķiet vienīgais izskaidrojums, sevišķi tad, ja zina runas, ka Kremlis uztur sakarus ar šamaņiem un meklē aizsardzību pie okultiem spēkiem. Izklausās murgaini, bet arī nacisti meklēja Šambalu Himalajos, kas viņus, protams, neglāba.
Un ir arī pierādījies, ka demokrātija ir stiprāka nekā izskatās. Mēs strīdamies, bet izšķirošā brīdī vienojamies, turklāt bez priekšā teikšanas un pavēlēm. Politiķi vēl nebija izlēmuši visu par sankcijām un ieroču piegādēm, kad no veikaliem pazuda agresoru šņabis. Rietumu bizness aiziet no Krievijas ne tikai tāpēc, ka Brisele un Vašingtona liek, bet tāpēc, ka beidzot sapratis – taisīt naudu ar sātanu nav ne ētiski, ne ekonomiski ilgtspējīgi. Uz Ukrainu plūst palīdzība no civilizētās pasaules, darbi, nevis tukša muldēšana parāda mūsu vērtības.
Un nav nemaz tik svarīgi, vai pēc pases un valodas esam latvieši, ukraiņi vai krievi. Visi labas gribas cilvēki, kas aizstāv brīvību, ir ukraiņi. Visi, kas ir kopā ar asinskāro Kremļa punduri... Patiesībā viņiem nav tautības. Viņi ir izvēlējušies Ļaunuma pavalstniecību, kā orki Gredzenu pavēlniekā vai Voldemorta sekotāji Harijā Poterā.
Ukraiņi savas sagrautās pilsētas un ciemus uzcels no jauna. Putina krievi savu vietu civilizētas pasaules vidū – visdrīzāk nekad. Par godu viņi var nesatraukties, tas jau bija zaudēts. Slava Ukrainai! Varoņiem slava!
“Kas Jauns Avīzes” jaunākajā numurā lasiet, ko Rīgas domes deputāti domā par Maskavas ielas pārsaukšanu par Kijevas ielu, kā arī par karu Ukrainā, vai Ķīna patiešām ir Krievijas draugs, par Jēkabpils zemnieku Gundaru Kalvi, kurš devies karot par Ukrainu un daudz ko citu.
