Kā maksāt par elektrību deviņas reizes mazāk
Laiku pa laikam sociālo tīklu publiku satrauc bēdu stāsti, saņemot jauno elektrības rēķinu. Īpaši šokējošs ir Kristīnes stāsts – 943 eiro par decembri, jānomaksā līdz 30. janvārim. Viņas 105 kvadrātmetrus lielajā mājā kādā piejūras ciematā arī apkure notiek ar elektrību. Tajā pašā laikā Jānis no Bauskas novada, dzīvojot 300 kvadrātmetru mājā, maksā 300 eiro mēnesī.
Jānim ir siltumsūknis, elektriskā plīts, tāpat jāsilda ūdens, un, protams, ir dažādas elektroierīces. “Iznāk apmēram eiro par kvadrātmetru,” viņš rezumē. Ja tādu tarifu maksātu Kristīne, viņas rēķins būtu 105 eiro. Kāpēc tāda atšķirība? “Ja šobrīd kurinātu ar kokskaidu granulām, par apkuri maksātu vēl trīs reizes mazāk – šobrīd tas ir visizdevīgāk, bet man nav granulu katla, un granulu cenas arī var mainīties,” atklāj Jānis.
Energoefektivitāte kā mājas princips
Un tātad – lietišķi un bez asarām, kā neatkārtot mājās Kristīnes pieredzi. Pirmām kārtām der zināt, ka viņa, kā pati “Facebook” atzinusi, māju silda ar četriem siltumsūkņiem – šajā gadījumā tie ir kondicionētāji, ko var izmantot apkurei, un tas tagad ir ļoti dārgi. Pakalpojumam ir izvēlēts “Tet” dinamiskais pieslēgums ar biržas cenu, kas šajā apkures sezonā nepatīkami pārsteidz ļoti daudzus, kamēr stabilais tarifu plāns mainījies uz augšu salīdzinoši nedaudz.
“Es par energoefektivitāti sāku domāt, jau tikai plānojot mājas celšanu,” “Kas Jauns Avīzei” atklāj Jānis. Viņa māja sākta būvēt deviņdesmito gadu beigās, pabeigta ap 2000. gadu, pamatā savām rokām.
“Daudz lasīju, meklēju un pētīju informāciju par dažādiem siltinājuma materiāliem – kur labāk der putuplasts, kur akmens vate, kā veidot savienojumus, lai caur tiem nezustu siltums. Kad mūsu celtnieki sāka braukāt uz Zviedriju un Norvēģiju, interesējos, kā tur risina šos jautājumus. Lieki ar naudu šķiesties nevarēju, tomēr veidoju māju tik energoefektīvu, cik vien tajā brīdī varēju atļauties. Piemēram, plastmasas logus toreiz nebija iespējas ielikt, liku padomju gados populāros tā sauktos savietoto vērtņu jeb zviedru tipa logus, kur ārējās un iekšējās vērtnes ir sastiprinātas ar skrūvēm. Tomēr par santīmiem nopirku gumijas blīvītes, ko ielīmēju starp saskrūvētajiem rāmjiem un vērtnēs tā, ka hermētisma ziņā šie logi līdzinājās stikla pakešu logiem,” stāsta Jānis.
Toreiz viņš mājai ielika desmit centimetrus biezu akmens vates siltinājuma kārtu – tajos laikos rēķināja, ka tas ir maksimālais un labākais siltinājums. Laikam ritot, energoefektivitātes paņēmieni gājuši uz priekšu, un pirms pieciem gadiem Jānis papildināja esošo siltinājumu ar vēl 10 centimetriem akmens vates.
Bija nobriedusi vajadzība sakārtot ārsienu, pie reizes bija prātīgi veikt siltināšanas darbus un nomainīt logus. “Atkal izvēlējos energotaupīgākos – divkameru stikla paketes ar trīs rūtīm. Dažus logus atļāvos ielikt ar īpaši energotaupīgu uzbūvi – uz stikla neredzams pārklājums, kas traucē siltuma staru aizplūšanu caur tiem, īpaša veida rāmji, kas mazāk vada siltumu. Godīgi sakot, neesmu pamanījis milzīgu atšķirību starp taupīgajiem un ultrataupīgajiem logiem, bet gan jau kaut nedaudz palīdz. Tehnoloģijas iet milzu soļiem uz priekšu,” spriež Jānis.
Ekonomiska apkure
Ceļot māju, Jānis arī rūpīgi izvēlējās apkures veidu. Bija skaidrs, ka temperatūru nodrošinās siltās grīdas – apkures katla sasildītais ūdens cirkulēja pa caurulīšu sistēmu, kas iebetonēta grīdā. Daži viņa kaimiņi izvēlējušies kā siltuma nesēju gaisu, kas tiek iepūsts telpās. Tomēr sasildītais gaiss ļoti ātri aiznes no mājas siltumu pat pa durvīm, kuras atver tikai uz mirkli. Turpretim siltās grīdas silda mājas karkasu, un pat caurvējš neļauj ātri zaudēt daudz siltuma.
Sākotnēji bija apkures katls ar malku. “Toreiz izvēlējos visekonomiskāko variantu – malkas gāzu ģenerācijas katlu, kas no kurināmā paņēma mājas apkurei maksimālo siltumu tā, ka pat skurstenis bija diezgan remdens un atmosfērā aizplūda minimāli maz siltuma. Lai ziemā sakurinātu māju, dienā bija nepieciešami pāris kārtīgu klēpju malkas, bet apkures sezonai bija jāsagādā apmēram 35 kubikmetri malkas,” turpina saimnieks.
Tādējādi kurtuvē malka bija jāliek divas reizes diennaktī – rītos un vakaros. Protams, bija rūpes ar malkas sagādi un sagatavošanu. Ja apkures sezonā gribējās uz kādām dienām atstāt māju, bija jāalgo cilvēks, kas turpinātu divreiz dienā kurināt. Savulaik ļoti energotaupīgais katls izrādījās kaprīzs attiecībā uz malkā esošo mitrumu – tas to neiztvaicēja un nepalaida debesīs ar krietnu siltuma zudumu, bet lāsīti pa lāsītei krāja katlā. Iespējams, ar kokskaidu granulām tā nebūtu, bet, māju ceļot, šādas iespējas vēl nebija.
No apkures katla uz siltumsūkni
Katla uzturēšana prasīja ne mazums rūpju un arī naudas. Katls mēdza noplīst, parasti visnepiemērotākajos brīžos. Lēmums nomainīt malkas apkuri pret siltumsūkni sekoja galvenokārt ērtību dēļ.
“Man nepietrūkst to rītu, kad, tikko no gultas cēlies, skrēju kurināt māju, nepietrūkst pārsteigumu, ko mēdza izstrādāt apkures katls, un izbaudu iespēju ar visu ģimeni būt arī ziemā ārpus mājas vairākas dienas, neuztraucoties par katlu. Un nepietrūkst dūmu smakas pagrabā,” pasmaida Jānis.
Pirms 15 gadiem ierīkots siltumsūknis, siltums tiek ņemts no zemes blakus mājai, gudriem vārdiem sakot, kurina uz ģeotermālās enerģijas rēķina. Siltumsūknis pēc savas būtības ir kā apgriezts ledusskapis. Proti, ledusskapī ražo aukstumu, un atbilstoši silst radiators tā aizmugurē. Siltumsūknis kaut ko dzesē ārpusē, bet siltumu izmanto ēkas apkurei.
Piemērotākais siltumsūkņa tips
Ir dažādu veidu siltumsūkņi – daži darbojas režīmā gaiss–gaiss, dzesējot āra gaisu un sildot iekštelpas. Atsevišķos gadījumos tas ir labs risinājums, bet ne mājai, kurā dzīvo arī apkures sezonā. Jānis izvēlējās siltumsūkni, kas strādā režīmā zeme–ūdens.
Proti, ārējais dzesējošais kontūrs ir caurules, kas ieraktas apmēram pusotra metra dziļumā apmēram pusotru metru cita no citas. Tas ir dziļums, kurā arī aukstās Latvijas ziemās grunts nesasalst. Cik dziļu un lielu šo pazemes kontūru veidot, aprēķina meistari, ņemot vērā mājas reālo siltuma patēriņu un grunts īpatnības.
Lai varētu paņemt mājai siltumu, pa šiem kontūriem – ārējo un iekšējo – jānodrošina siltumnesēja cirkulācija. To nodrošina sūknis, ko darbina ar elektrību. Pa šiem gadiem cirkulācijas sūknis nomainīts ar jaunu, efektīvāku, kas katru dienu ļauj ietaupīt pat pusotru kilovatu.
Ieguldījums pensijas kapitālā
“Ir ļoti daudz sīkumu, kas palīdz taupīt enerģiju,” uzsver Jānis. Tās ir energoefektīvas spuldzes, ūdens krāni ar termoregulāciju, karsto ūdeni taupošie krāni.
Ja mājā viss balstās uz elektrības, vai nav bail, ka, piemēram, vētras laikā pārrautu vadu dēļ var palikt bez siltuma? “Nē,” smaida Jānis – pagrabā joprojām ir apkures katls, šķūnī malka, viesistabā kamīns. Mājā ir arī ģenerators, kas var ražot elektrību no degvielas.
Pērnruden Jānis uz jumta izvietojis saules baterijas. Pagaidām tumšajā gadalaikā dienā izdodas saražot trīs līdz piecus kilovatus, kas nav daudz. Tomēr jau ar aprīli Jānis cer šādā veidā iegūt vairāk elektrības un iekrāt ziemai, lai mazāki rēķini. Uz jautājumu, vai tas atmaksājas, Jānis nosmej, ka energotaupīga māja ir ieguldījums viņa pensiju fondā. Tāpat Jānis rūpīgi izvēlas elektrības piegādātāju. Šajā brīdī viņam labākais izrādījies “Elektrum izdevīgais (600+).
Katrā vietā savs risinājums
“Nevar viennozīmīgi teikt, ka siltumsūkņi gaiss–gaiss (tie, kas izskatās pēc gaisa kondicionētājiem) nav labs un energotaupīgs risinājums – tas ir atkarīgs no konkrētās situācijas,” skaidro Jānis.
Tāds siltumsūknis uzstādīts viņa dzimtas mājās blakus pagastā. Pēc vecāku nāves šī māja apdzīvota vien vasarā, bet ziemā ir būtiski, lai neizsaltu un attālināti internetā var sekot, lai temperatūra nekristos zem pieciem grādiem. “Ja jūtu, ka var nokristies zemāk, attālināti iedarbinu siltumsūkni, kas nedaudz pasilda gaisu. Durvis neviens mūsu prombūtnē daudz nevirina, siltumu prom nelaiž. Un ir arī starpība, vai māja tiek sildīta no nulles līdz pieciem grādiem vai no nulles līdz 20 grādiem.”
Kaut arī šī māja diezgan labi tur siltumu, pirms siltumsūkņa uzstādīšanas Jānim un viņa brāļiem ziemās šad tad bija jābrauc to izkurināt. Laika un degvielas patēriņa ziņā siltumsūknis ir jau atpelnījies.
“Protams, gan savu, gan vecāku māju var siltināt vēl un vēl – parādās aizvien jaunas tehnoloģijas,” piebilst Jānis. Ja viņam būtu energotaupīga māja jābūvē tagad, tad risinājumi nedaudz atšķirtos. Tomēr pats būtiskākais saglabātos – vienmēr domāt par enerģijas taupīšanu, necensties par savu naudu sildīt atmosfēru, un sākt var pat ar sīkumiem. Piemēram, ja jāsilda ūdens sūknis, lai tas ziemā nesasaltu, tad ap to vajadzētu kaut nelielu būdiņu un raudzīties, lai no tās pa spraugām neaizplūstu siltums.
