Zoodārzā nav sliktu laika apstākļu

Ir, protams, zoodārzā dzīvnieki, kuri ziemu pavada tikai un vienīgi apkurinātās telpās, bet daudzi tomēr labāk izvēlās uzturēties arī svaigā gaisā. Lai varētu baudīt šo neapšaubāmo priekšrocību, jāpiepildās vismaz diviem no trim priekšnosacījumiem – jābūt siltam kažokam, pilnam vēderam un siltai telpai, kurā pēc pastaigas sasildīties.

Zoodārzā, atšķirībā no dabas, visvieglāk izpildīt otro priekšnosacījumu – par pilno vēderu, jo dzīvniekiem, kuri ziemā uzturas ārā, jau novembrī sāk izsniegt palielinātas barības normas. Jo laiks kļūst aukstāks, jo pieaug nepieciešamība pēc enerģijas un arī dzīvnieku ēstgriba pieaug.  

Protams, lai cik paēdis arī nebūtu Āfrikas lauva, kupls ziemas kažoks tam neizaugs nekad, bet, ja uz silto mītni lūka atvērta vienmēr, var ik brīdi ieiet siltumā un laiski izstiepties uz apsildāmās grīdas. Divi priekšnosacījumi izpildīti un lauvēni savās mežonīgajās rotaļās sagriež āra aplokā īstu sniega virpuli. Arī dižantilopēm un zebrām, kuras nu nekādi nevar padižoties ar pūkainu kažoku, nav nekas pretī dažu stundu pavadīt ārā arī mīnus grādu temperatūrā. Tomēr šos dzīvniekus baida apledojums, kas veidojas, sablietējot sniegu, un tāpēc tie labprātāk uzturas Antilopju mājas āra nojumē, nevis bradā pa kupenām.

Šķiet, lai nu kas, bet “tuksnešu kuģis” kamielis gan ir stāvās šausmās par salu un sniegu. Bet, ja tā prātīgi padomā, tad kamieļu apdzīvotajā Vidusāzijā ir skarbi kontinentāls klimats ar bargām un vējainām ziemām, kad naktīs sals sasniedz mīnus 40 grādus. Ne jau velti kamieļvilna tā tiek godā celta! Vasaras sākumā, kad kamielis maina tērpu, labi var saprast, cik biezā kažokā tas ģērbies ziemā, jo blīvās vilnas lēkšķes atgādina tūbu. Vienīgais, kas kamielim nepatīk, ir slapjdraņķis, jo blīvais kažoks lieliski uzsūc mitrumu un žūst nepatīkami ilgi, tāpēc lietus laikā kamielis parasti slēpjas nojumē. Atkal jau izpildās divi priekšnosacījumi – pilns vēders un lielisks kažoks. Līdzīgi tas ir arī visu sugu lamām – mājas lamām, alpakām, vikunjām un gvanakām. Visi šie dzīvnieki savvaļā sastopami Dienvidamerikas augstkalnēs, kur sals, sniegputeņi un skarbi vēji ir ikdiena. Tā, pavisam nesen, līdz ar pirmo šīs ziemas sniegu, lamu vikunju ģimenē piedzima ņiprs mazulis, kurš jau pēc pāris stundām skraidīja pa sniegu, neliekoties ne zinis par skarbo vēju. Par Tibetas jakiem, ziemeļbriežiem un Amūras tīģeriem te pat pieminēt nav vērts, jo katram taču skaidrs, ka atraktīvais tīģeris Augusts arī ziemā dzenās pakaļ savai rotaļlietai mucai tā, ka sniegs vien put! Sibīrijā ne tāds vien sals viņa sugasbrāļiem jāpiedzīvo! Pie tam tīģeriem, tāpat kā Rīgas zoodārza lūšu ģimenei, nakti ir iespēja pārlaist labi nosiltinātā mājiņā. Piepildās visi trīs priekšnoteikumi un jaunie lūšuki Demija un Rems dienā uz nebēdu var plucināt mītnē ievietotās egles aromātiskos zarus, bet naktī ieritināties siltā migā.

Var, protams, neizpratnē raustīt plecus, apbrīnojot roņu Puikas un Kristas apmierināto elsošanu, ienirstot sava baseina āliņģī, bet, ja atceramies, ka ūdens temperatūra visskarbākajā ziemas spelgonī pat teorētiski nevar noslīdēt zem nulles... Tāpēc jau arī rudās dižpīles un mandarīnpīles labprātāk plunčājas pa baseinu, nevis brien pa sniegu. Putnu spalvu tērps ir gana kupls, lai arī mērenā salā varētu justies visai komfortabli. Salst vienīgi kailās kājas un knābis. Tad nu vairums putnu guļot iečubina kājas irdenajās vēdera spalvā un pabāž knābi zem spārna. Ja nu vēl sniegam uzklāts klēpītis salmu, mērenā Latvijas ziema problēmas nerada pat krāšņajiem Indijas pāviem, kuri bargākā salā gan var pārnakšņot siltā kūtiņā.

Rīgas zoodārzā dzīvo dzīvnieki no gandrīz visiem kontinentiem, bet ne vienmēr tas nozīmē, ka tiem obligāti jānodrošina arī precīzi tādi pat dzīves apstākļi, kā “dzimtenē”. Pietiek nodrošināt tos divus priekšnosacījumus – pilns vēders un silta slēptuve, lai, atnākot uz zoodārzu ziemā, varētu aplūkot pa sniegu brienošu Indijas dzeloņcūku, Āfrikas lauvu vai Dienvidamerikas degunlācīti. Nav zoodārzā sliktu laika apstākļu! Ir par maz ciemiņu.