Bērnībā pārciestais pamudina Inesi kļūt par supermammu. FOTO

Inese dzimusi un augusi Ogrē, viņa ir trešais, jaunākais bērns ģimenē, turklāt vecuma starpība ar brāli ir 16, ar māsu – 12 gadi. Inesei nācies dzīvot bez tēva: “Man bija viens vai divi mēneši, kad tēvs nomira. Mamma palika viena ar trīs bērniem, un tas viņas dzīvē iezīmēja ļoti ilga un drūma perioda sākumu.”

Inese godīgi atzīst, ka viņai trūkst patiesi labu bērnības atmiņu, šis laiks esot bijis pelēcīgs. “Mana bērnība bija depresīva un smaga. Māte vienkārši nevarēja tikt galā ar trīs bērniem,” nopūšas Inese.

Tikmēr ap pagalma soliņu, uz kura sēžam, bizo divi no Ineses pieņemtajiem bērniem – Elizabete (8) un Emīls (8), kamēr Matfejs (1) ar māsām Sofiju (2) un Svetlanu (4) devušies diendusā. Pašlaik Inese strādā par dispečeri „Latvijas Valsts ceļos”, bet pašlaik ir bērna kopšanas atvaļinājumā.

“Es zinu, kā tas ir – būt maziņam un vienam ar savām problēmām. Apkārt it kā ir pieaugušie, bet tu jūti, ka nevienu jau tu patiesībā tā īsti neinteresē. Es nevaru vienkārši noskatīties uz bērniem bērnunamos, reklāmās vai filmās un neko nedarīt!” stāsta Inese.

Inese jau 15 gados skaidri apzinājusies, ko vēlas iesākt ar savu dzīvi, un nenožēlo pilnīgi neko. Vai tiešām nav bijis neviena brīdža, kurā nepietiek spēka savaldīt piecus augošus un enerģijas pilnus bērnus? Inese ļoti pārliecinoši to noliedz. Un nav jau pamata apšaubīt – viņa galu galā ir atzīta par 2013. gada „Latvijas lepnumu”. Konkursam visu ģimeni pieteica Zvannieku kopienas un Garīgā atveseļošanās centra pārstāvji, kad viņa audzināja vēl četrus bērnus.

Viņai bija 25 gadi, kad jaunā sieviete izlēma nevis pašai laist pasaulē bērnus, bet adoptēt. Tam pamatā bijusi apziņa, ka visapkārt ir bērni, kas piedzīvo to pašu bezkrāsaino bērnību, kāda bija Inesei.

“Tas vienkārši kļuva par mērķi – dot viņiem labāku bērnību. Domāju, ka tā savā ziņā ir trauma no manas bērnības. Bieži vien aizdomājos, ka laikam jau, audzinot un mīļojot viņus, es joprojām mēģinu izaudzināt to bērneli, kas bija manī,” prāto Inese.

Papildu motivāciju devuši visdažādākie impulsi. “Kad man bija 15 gadi, satiku mazu meitenīti, no kuras māte visu laiku centās tikt vaļā. Viņa centās viņu padarīt par psihiski slimu un vienkārši nogrūst bērnu slimnīcā. Tādas lietas mani uzrunāja jau tajā vecumā.” Pašu Inesei visvairāk pieskatījusi māsa.

Internetā vienkārši ierakstīja: adopcija

“Pēdējais piliens bija kāds stāsts žurnālā, kurā aprakstīts Ukrainā dzīvojošs pāris no ASV. Viņi bija adoptējuši divus bērniņus, un tas viss mani atkal uzjundīja emocijas. Nākamajā dienā atbraucu uz darbu un pirmais, ko izdarīju, Googlē ievadīju vārdu ‘adopcija’. Tālākais jau bija tikai formalitātes,” atceras Inese.

Galvenās atziņas no pirmās adopcijas procesa viņai likušas aizdomāties: “Tas viss kaut kā šķita pārāk vienkārši un ātri... Protams, bija daudz neizprotošu skatienu un jautājumu mana vecuma (Inesei bija 25 gadi – red.) un fakta dēļ, ka esmu atlikusi domu par savas pašas bērniem, taču pavisam drīz manā dzīvē ienāca audžumeitiņa Elizabete, kurai tad bija tikai seši mēneši.”

Jāstrīdas ar bāriņtiesu

Nu jau astoņus gadus vecā Elizabete un Emīls ir adoptēti, juridiski kā pašas bērni, trīs jaunākie ir pagaidām aizbildnībā. Inese teic, ka par katru bērnu varētu uzrakstīt grāmatu. Visi viņi bija nokļuvuši bērnunamā no nelabvēlīgas ģimenes.

Šogad Inesei vajadzēja pierādīt savu taisnību Rīgas bāriņtiesai. Vārdos ierēdņi sludina, ka bērniem jāaug ģimenē, bet praksē abas jaunākās māsiņas bija gatavi atņemt Inesei – ja neadoptē, lai atdod citiem. Tikai 13. maijā bāriņtiesa lietu slēdza, piekrītot, ka bērniem labāk ir ģimenē un par adopciju lai izlemj Inese. Viņa arī neslēpj, ka sociālās garantijas nav mazsvarīgas – atbalsts par adoptētajiem un audžubērniem būtiski atšķiras.

Pašlaik Inesei jau ir draugs, kurš, kā viņa saka, “ir atsijājies no tiem, kas nespēj saprast manu dzīvi un ikdienu”. Ar ziedotāju atbalstu Ogrē top jauna māja, kāda pieklātos kārtīgai daudzbērnu ģimenei. Idejas autors ir Valsts prezidents Andris Bērziņš. Pagaidām ģimene mīt trīsistabu dzīvoklī.

“Bija notikumu ķēdīte, kas noveda pie šā brīnuma. Es gāju uz pašvaldību, lai lūgtu palīdzību dzīvokļa meklējumos, jo izīrētāji negribēja mani pat redzēt manas lielās ģimenes dēļ. „Latvijas lepnuma” ceremonijā man bija iespēja aprunāties ar prezidentu Bērziņu, kurš pēc sarunas esot pagājis malā un paziņojis: nu, ko, tad jāceļ viņiem ir māja!” smej Inese,

“Būvēšanā pašlaik iesaistās arī Ogres pašvaldība, bijušais pilsētas mērs Edvīns Bartkevičs, kurš pārrauga celtniecību, un tirdzniecības centrs Spice, kas rīkoja ziedojumu akciju.” Aplūkojot topošo māju, šķiet, ka Ineses audžubērniem ir patiesi koša bērnība.

Kāds ir valsts atbalsts

Adoptētājs saņem vienreizēju pabalstu 1422 eiro apmērā bērnam nepieciešamo lietu iegādei, bet turpmāk tikai valstī noteikto ģimenes pabalstu 11 eiro mēnesī.

Aizbildnis saņem 50 eiro mēnesī par savu pienākumu pildīšanu un 45 eiro pabalstu bērna uzturam, ja nav piedzīti likumā noteiktie uzturlīdzekļi no bērna bioloģiskajiem vecākiem.