Jaunā Krievijas vēstnieka Latvijā Mihaila Vaņina noslēpumainā personība: diplomātiskais huligāns un kukuļošanas skandāli

Krievijas prezidents Vladimirs Putins septembra pēdējā dienā par jauno Krievijas Federācijas vēstnieku Latvijā apstiprinājis visnotaļ noslēpumainu politiķi – Mihailu Vaņinu, kurš Kremļa acīs savulaik ir gan kritis nežēlastībā, gan atkal celts saulītē. Kaimiņvalsts politiķi jau gadu gadiem prātojuši, kādus spēkus tad viņš īsti pārstāv – bijušā prezidenta Jeļcina, tagadējā Putina, krievu oligarhu vai vēl kādu citu nometni.

Tagad Vaņins rotācijas kārtībā nomainīs līdzšinējo Krievijas vēstnieku Latvijā Jevgēņiju Lukjanovu, kurš Rīgā darbu uzsāka 2017. gadā un tagad būs Krievijas vēstnieks Baltkrievijā.

Padomju skolas muitnieks

Pirms vairākiem gadiem Kremļa politikas vērotāji nonāca pie, varētu teikt, visnotaļ nekonkrēta slēdziena, ka Vaņins nepārstāv ne vienu, ne otru, ne trešo, bet gan nāk no “padomju muitnieku skolas”.

Bet jau šajā gadsimtā bijušais muitnieks sāka kāpt pa diplomātijas karjeras kāpnēm un, pēc visa spriežot, iesēdās visai iespaidīgos Ārlietu ministrijas kabinetu priekšnieku krēslos. Kaut arī amati nebija publiski, ziņās Vaņina vārds praktiski neparādījās, var spriest, ka viņa viedoklim Krievijas Ārlietu ministrijā ir savs svars. Iespējams, viņu pat varētu nosaukt par kaimiņvalsts ārlietu ministra Sergeja Lavrova cilvēku. Bet, kā zināms, Lavrovs ir viens no Krievijas valdošās partijas “Vienotā Krievija” “baltajiem tēliem”, kuru Krievijas pilsoņiem prezentē, ka politiķi, kurš nekad nav bijis iesaistīts korupcijā vai kādās apšaubāmās sensācijās. Arī Vaņinu Putina valdīšanas pirmsākumos prezentēja, kā stingru cīnītāju pret korupciju un kristāldzidru muitnieku, kaut gan Jeļcina varas norietā viņu pat īsu laiku par kukuļņēmēju piesegšanu paspēja atvaļināt un aizsūtīt trimdā uz Kirgiztānu.

Būdams jau diplomātiskajā dienestā, Vaņins nav vis sēdējis kā nopērts zēns (kā zināms, nogrēkojušos politiķus taču aizsūta strādāt par sūtņiem uz “Dieva aizmirstām zemēm”, lai tik mājās būtu miers), bet gan izcēlies ar visai agresīvu uzvedību, īpaši gānīdams Dāniju, Zviedriju, Poliju un Baltijas valstis, tostarp arī Latviju. Tā kā nevarētu teikt, ka Vaņina personā Latvija ieguvusi draugu, pat vēl vairāk – pat ne neitrālu vēstnieku ar diplomātiskajā salonā piedienīgām manierēm. 

Krievu muitnieka dīvainā karjera: augšā-lejā-augšā

1960. gadā dzimušais Vaņins 1982. gadā absolvēja Maskavas Valsts universitātes Juridisko fakultāti un uzreiz uzsāka darbu muitas dienestā. Līdz PSRS sabrukumam 1991. gadā viņš uzkalpojās līdz Maskavas Šeremetjevas lidostas muitas priekšnieka vietnieka amatam, kas padomju hierarhijā bija visnotaļ prestižs amats, jo padomju impērijā jau nemaz nebija tik daudz transporta mezglu, kuros saplūst kravas un cilvēki no visas plašās pasaules.

Pēc PSRS sabrukuma viņš sāka kāpt pa federālā muitas dienesta kāpnēm. No 1992. līdz 1998. gadam Vaņins bija Krievijas muitas dienesta pārvaldes cīņā ar kontrabandu un muitas noteikumu neievērošanu vadītājs. Un tad viņu pēkšņi no muitas dienesta atvaļināja, kuluāros runāja, ka “izdienas pensijā” viņam bija jādodas tādēļ, ka viņš piesedza vai pieļāva savu padoto iesaistīšanos kukuļņemšanas un kontrabandas shēmās.

Pēc pāris mēnešu pasēdēšanas bezdarbībā viņu atkal pasauca atpakaļ strādāt muitā, tikai šoreiz salīdzinoši necilā amatā. Maskavas priekšnieka krēslu viņam nācās nomainīt ar Krievijas muitas pārstāvja krēslu Vidusāzijā – Kirgiztānas Republikā. Varbūt kādam tas arī ir piedzīvojums, bet ne jau cilvēkam, kurš pirms tam gadu gadiem grozījies lielvalsts galvaspilsētas varas gaiteņos.

Tomēr ilgi Vaņinam nenācās baudīt Vidusāzijas sauli. Līdzko pie varas apvāršņa parādījās Putins, Vaņins tika atsaukts no Kirgizstānas trimdas, viņš pabeidza Valsts dienesta akadēmiju pie Krievijas prezidenta pārvaldes un pēkšņi kļuva par visas Krievijas muitas dienesta priekšnieku. Visai iespaidīgs karjeras lēciens – no degradēta, uz Vidusāziju trimdā aizsūtīta ierēdņa uzreiz par lielvalsts muitas dienesta priekšnieku! Kā un kāpēc tas tā bija iespējams, tā īsti publiski nav zināms. Pašā šī gadsimta sākumā Krievijas presē viens pēc otra arī sāka parādīties politiskie komentāri, kuros apgalvoja, ka Vaņins ir ar nevainojamu reputāciju un stingrs cīnītājs pret nelikumībām.

Lai varētu valdīt ar stingru roku, bija vajadzīgs arī attiecīgs ekipējums. Un viens no pirmajiem darbiem, ko Vaņins paveica kā muitas priekšnieks bija sava pieticīgā dienesta “Audi” nomainīšana ar prestižo “Mercedes” limuzīnu.  

2002. gadā Vaņins paviesojās arī Rīgā, lai svinīgā ceremonijā ar toreizējo finanšu ministru Gundaru Bērziņu parakstītu Latvijas-Krievijas starpvaldību līgumu par savstarpējo palīdzību muitas lietās. 

Pagāja kāds gadiņš un 2003. gadā pār Vaņina galvu atkal sāka savilkties tumši mākoņi. Krievijas valdības oficiālais laikraksts “Rosijskaja Gazeta” (“Krievijas Avīze”) sāka rakstīt, ka Vaņins pieļāvis kukuļņemšanu un kontrabandu savā kādreizējā darbavietā – Šeremetjevas lidostā.

Protams, Vaņins prasīja ziņu atsaukumu un grasījās tiesāties par sava “gaišā tēla” nomelnošanu. Bet laikam viņam bija par maz spēka, lai cīnītos ar Kremļa oficiozu, bet Kremlim bija bīstami tā vienkārši “savās gaitās” aizsūtīt tik daudz par politikas un ēnu ekonomikas aizkulisēm zinošu cilvēku. Tāpēc droši vien 2004. gadā tika nolemts Vaņinu pārcelt diplomātiskajā dienestā, un nevis uz kādu Dieva aizmirstu nostūri Āfrikā vai Āzijā, bet gan uz pārtikušo Eiropu.

Huligāniskais diplomāts

No 2004. līdz 2009. gadam viņš bija vēstnieks Slovēnijā, bet no 2012. līdz 2018. gadam - Dānijā. Starpposmā Vaņins arī pastrādāja par Ārlietu ministrijas ģenerāldirektoru. Bet no 2018. gada līdz pat nesenam laikam viņš bijis Ārlietu ministrijas īpašu uzdevumu sūtnis, kā arī nodarbojās ar Kaļiņingradas anklāva apgādi.

Ņemot vērā to, ka Vaņins pēdējos 16 gadus ieņēmis visnotaļ atbildīgus amatus Ārlietu ministrijā un bija vēstnieks Krievijai “naidīgās” Eiropas valstīs (kaut arī ne tajās, kas nosaka toni Eiropas Savienībā), jādomā, ka viņam ir kāda noteicoša misija Kremļa politikas bīdīšanā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš sūtņu krēslā sēdējis nevis kā par nedarbiem nostrostēts un trimdā aizsūtīts puika, bet gan kā agresīvs draudīgas lielvalsts pārstāvis, kura izteicieni it nemaz nav bijuši diplomātiski, bet gan huligāniski. 

2014. gadā, kad viņš bija vēstnieks Dānijā, kur arī kūrēja neviennozīmīgi vērtētā gāzesvada “Nord stream” jeb “Ziemeļu straume” būvniecību, komentējot Zviedrijas raizes par to, ka Krievijas militārā lidmašīna gandrīz sadūrusies ar pasažieru lidmašīnu, Vaņins teica: “Zviedrijas amatpersonas nesen arī teica, ka viņu ūdeņos manīta zemūdene. Tās tur nebija. Tagad viņi atkal stāsta, ka kaut kas ir redzēts,” un minēja iemeslu zviedru politiķu “vīzijām”: pēc viņa domām, zviedri ļoti bieži apmeklējot Kopenhāgenā slavenu marihuānas tirdzniecības rajonu (Kristiāniju).

Tāpat viņš brīdināja Dāniju nepievienoties NATO pretraķešu aizsardzības vairogam, jo tādā gadījumā tā kļūšot par Krievijas kodolraķešu mērķi: “Es nedomāju, ka dāņi pilnībā apzinās sekas, ja Dānija pievienosies ASV vadītajai pretraķešu aizsardzības sistēmai. Ja tas notiks, Dānijas karakuģi kļūs par Krievijas kodolraķešu mērķiem”. Pēc šī paziņojuma Vaņins izpelnījās kritiku ne tikai no Rietumvalstu politiķiem, bet arī Krievijas politikas komentētājiem. 

Mihaila Vaņina skandalozais paziņojums:

Tāpat viņš arī Dāniju, Poliju un Baltijas valstis pasludinājis par zemēm, kuras Eiropā uzdod “histērisku rusofobisku toni” un ka “nabaga Baltijai” nevajagot uztraukties par Krievijas uzbrukumu. Citas Eiropas valstis, pēc viņa sacītā, lūk, uzvedoties konstruktīvāk. “Histēriskās” Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs sociālajos tīklos arī atbildēja Vaņinam: Krievijas vēstnieka Dānijā paziņojums, ka Dānija varētu kļūt par kodolieroču mērķi Krievijai, ir provokatīvs. “Krievijas vēstnieka Dānijā kodoldraudi ir satraucoši, es ceru, ka retorikas eskalācija nav mājiens par konkrētām plānotajām darbībām,” tviterī bija ierakstījis Rinkēvičs.

* * *

Tā nu tagad uz “histēriskās” Latvijas ceļiem varēsim ieraudzīt “miermīlīgās” Krievijas sūtni, ne tikai pārnestā, bet domājams arī tiešā nozīmē, jo viņa kaislīgākā aizraušanās ir šosejas riteņbraukšana. Un tas arī nav brīnums, jo Vaņina dzimtajā Kubinkas pilsētiņā netālu no Maskavas atrodas visā lielajā kaimiņvalstī slavena velosipēdu rūpnīca. Bet nevajadzētu aizmirst arī to, ka jau kopš padomju laikiem Kubinka ir slavena arī ar savām impēriskajām militārajām tradīcijām, un pēc tam, kad Kubinkā uzblieza slaveno Krievijas armijas reliģisko templi militārajā parkā “Patriots”, pilsētiņas un tās iedzīvotāju slava ieguvusi citu dimensiju.