"Vislabāk palīdz alkohols..." Mārtiņš atklāti stāsta par cīņu ar stostīšanos
Valodas raustīšana jeb logoneiroze nebūt nav no tiem reti sastopamajiem runas traucējumiem, taču ko darīt, ja stostīšanās ir pārgājusi īpaši smagā formā un padara neizturamus pat vienkāršākos ikdienas brīžus? Par saviem cīniņiem ar runas traucējumiem stāsta Mārtiņš (38) no Rīgas – pēc neskaitāmiem ārstiem un metodēm, vienīgais, kas viņam kaut nedaudz palīdz, ir alkohols un dziedāšana. Interesanti, ka viņa runa ir grūti uztverama, taču tad, kad viņš dzied, teksts plūst nevainojami.
„Nevarēju izrunāt vārdu „cirvis”
Mārtiņš ir no Rīgas. Piedzimis galvaspilsētā, taču uzaudzis Muceniekos. To, ka ar runas aparātu kaut kas īsti nav lāgā, pirmo reizi sapratis 2.klasē, kad nav spējis tekoši izrunāt vārdu ‘cirvis’: „Manuprāt, vainīgs bija draņķa suns, kurš mani agrā bērnībā nobiedēja ar neadekvātu histērijas lēkmi. Es no viņa to nebiju gaidījis – tas bija ļoti pēkšņi”.
Kaktu dakteri sprauž skujas
„Ļoti ilgi nezināju, kā tikt ar to galā. Kad kļuvu pieaudzis un patstāvīgs, mēģināju iet pie „kaktu dakteriem” un visādiem terapeitiem, kas par katru seansu paģērēja teju vai nedēļas algu. Manī sprauda skujas, mēģināja pielietot biošoku un nezin kādus brīnumus. Iedarbība bija, taču tikai īslaicīga un, kad tā beidzās, tad visa nebūšana nāca atpakaļ ar uzviju,” atklāj Mārtiņš. Drīz viņš sapratis, ka labi palīdzot alkohols, it sevišķi viegls paģiru stāvoklis, jo tas atbrīvojot no spazmām. „Dzerot kļuva pilnīgi pie pakaļas, ko par mani domā apkārtējie cilvēki! Sapratu, ka visas problēmas pamatā ir raizes par to ko domā citi – mēdzu ļoti baidīties no kļūdīšanās, no neērtām situācijām un visādiem scenārijiem, kuros atklājas mana kaite. Īpašas mokas sagādāja darba intervijas – uztraukums bija vārdiem neaprakstāms,” stāsta Mārtiņš, kurš atzīst, ka alkohols tolaik bijušas vienīgās zāles, kuras palīdz.
Dziedot no stostīšanās ne miņas
To, ka tieši dziedāšanai ir īpaša ietekme uz Mārtiņa ieilgušajām runas problēmām, viņš sapratis pēc sava pirmā rokkoncerta apmeklējuma: „Pirmo reizi deviņdesmitajos gados izdzirdēju vietējās grupas – „Rūsu” un „Inokentiju Mārplu”. Kad sāku aurot līdzi, mana rīkle tika kārtīgi pārmocīta un tajā brīdī salūza visas runas barjeras!” Pavisam neilgi pēc tam Mārtiņš arī pats sācis meklēt veidus, kā iesaistīties mūzikā.
Pašlaik viņam ir arī sava grupa. „Dziedāšana mani atver kā personību un ļauj sajusties pašapzinīgāk. Piemēram, koncerta laikā nav citu variantu nav kā pieteikt sevi pārliecinoši – citādi tā jau būtu izgāšanās. Dziedāšana, ko atklāju pats, palīdzēja man daudz labāk nekā, piemēram, sports, ko ieteica ārsti,” apgalvo vīrietis. Mārtiņš ar nepatiku atceras laikus, kad cītīgi cilājis hanteles bez jebkādiem rezultātiem attiecībā uz viņa nopietnajām balss problēmām: „Mans tā laika dziednieks Pēteris Silavs teica – met to „kačalku” pie malas, tā tev neko labu nedos! Tajā laikā to uztvēru kā kārtējo dziednieku izdomātu murgu, taču tagad, kad jau labu laiku nenodarbojos ar sportu, esmu sapratis, ka bez sporta nodarbībām man ir labāk. Pietiek gaisa un elpošana kļuvusi vienmērīgāka.”
Kasjauns.lv/Foto: Shutterstock
