"Atrašanās jūras dzelmē ir kā kosmoss" - par savu darbu stāsta ūdenslīdējs atmīnētājs Sergejs

“Nesen lasīju, ka Ziemeļjūrā un Baltijas jūrā vēl ir palicis vairāk nekā 1,6 miljoni nesprāgušas munīcijas vienību no Pirmā un Otrā pasaules kara,” par situācijas nopietnību teic Jūras spēku bocmanis Sergejs Juhno, kurš jau 16 gadus ir viens no Mīnu kuģu eskadras Ūdenslīdēju komandas.

Darba mazāk nekļūst

“Latvijas Jūras spēkos pašlaik ir ap 20 ūdenslīdējiem atmīnētājiem, un darba ir daudz – šķiet, ka ar katru gadu mēs tik daudzas vietas attīrām, tomēr tāpat var turpināt,” Sergejs uzsver, ka nereti tieši nejauši cilvēki uziet sprādzienbīstamus objektus, bet šāda situācija ir nopietna un var apdraudēt dzīvību.

“Katru gadu braucam uz jauniem izsaukumiem un apmeklējam jaunus ūdeņus, kur ikdienā peldas arī cilvēki, jo munīcija ir arī iekšzemes ūdeņos – upēs, ezeros, dīķos un karjeros. Iekšējos ūdeņos par atrastu objektu parasti ziņo zemūdens sportisti. Kad esam neitralizējuši munīciju, ir ļoti liels gandarījums, ka šī vieta kļūst drošāka.”

“Man patīk izaicinājumi, un kļūt par ūdenslīdēju atmīnētāju bija viens no tiem,” atklāj Sergejs. “Kad dienēju obligātajā militārajā dienestā, kāds no virsniekiem piedāvāja iespēju kļūt par ūdenslīdēju atmīnētāju. Domāju – aizbraukšu un paskatīšos, kā tur būs, jo citi stāstīja, ka būs ļoti grūti.”

Ūdenslīdēji atminētāji ir karavīri, un kļūt par karavīru Jūras spēkos var pēc vidējās izglītības iegūšanas, izturot fiziskās sagatavotības un medicīniskos pārbaudījumus, arī psiholoģisko novērtēšanu, un pabeidzot pamatapmācības kursu Alūksnē.

Veselībai jābūt ļoti labai

Lai kļūtu par daļu no Jūras spēku Mīnu kuģu eskadras Ūdenslīdēju komandas, ir jābūt gatavam kārtīgām fiziskās sagatavotības un veselības stāvokļa pārbaudēm.

“Pirms iestāšanās pārbauda veselību – tai jābūt ļoti labai. Nedrīkst būt kādas senas problēmas, piemēram, ja jaunībā bijis lauzts deguns, tad nevarēs iziet pārbaudi pie LOR (otorinolaringologs – Red.). Bieži vien nepaņem tieši medicīnas pārbaužu dēļ,” stāsta Sergejs.

Ja veselība ir nevainojama un ļauj pildīt ūdenslīdēja atmīnētāja darbu, tālāk pārbauda fizisko sagatavotību – noteiktā laikā jānoskrien piecu kilometru kross, desmit minūšu laikā jānopeld 400 metru, zem ūdens ar savu elpu jānopeld 25 metri.

“Pārbaudot fiziskās spējas, ir skaidrs, vai cilvēks var kļūt par ūdenslīdēju. Arī fizisko pārbaužu laikā atsijājas daudzi cilvēki, jo bieži baidās būt slēgtā telpā, turklāt zem ūdens. Ir jāpārvar sevi,” neslēpj Sergejs.

Dienests atver pasauli

Ar to viss nebeidzas, drīzāk sākas. Nepieciešams apgūt divus kursus – no sākuma jāiziet piecas nedēļas, lai kļūtu par kuģu ūdenslīdēju. Pabeidzot šo kursu, var iegremdēties līdz 20 metru dziļumam, strādāt uz kuģiem un veikt rutīnas darbu. Ja tālāk vēlies apgūt ūdenslīdēja atmīnētāja profesiju, seko septiņu mēnešu kurss, kur padziļināti iepazīstina ar sauszemes un jūras munīciju. To izturot, iegremdēties var daudz dziļāk – līdz 55 metriem.

Šajā profesijā nav vienveidīgas ikdienas, bieži tiek rīkotas apmācības, kurās jāsadarbojas arī ar citām NATO valstīm. Ir regulāri iegremdēšanās treniņi, jo, nenodarbojoties ar to ikdienā, iemaņas var ļoti ātri zust. “Arī es, aizejot atvaļinājumā un pēc mēneša atgriežoties darbā, jūtu, ka zem ūdens vairs nejūtos komfortabli,” atzīst Sergejs.

Tieši dienesta dēļ viņam izdevies plašāk iepazīt pasauli: “Pirms Jūras spēkiem nekur ārpus Latvijas robežām nebiju bijis, bet tagad esmu apceļojis patiešām daudz vietu – sākot ar Āfriku un beidzot ar Ameriku. Dienests ir arī karjeras iespējas, garantijas un stabilitāte.”

Meklē mīnas, atrod ledusskapi

Ir virkne veidu, kā atrast munīciju – sauszemes ūdeņos par to visbiežāk ziņo zemūdens sportisti, jūrā izmanto mīnu meklētājus un zemūdens robotus, dažkārt arī treniņu laikā uziet mīnas. Tās meklē gan kuģu ceļos, gan zvejas rajonos un arī pēc vēsturiskajiem arhīviem – vietās, kur kādreiz bijuši mīnu lauki.

Meklē objektus, kas vizuāli varētu būt līdzīgi mīnām, tomēr tas nenozīmē, ka vienmēr izdodas. “Strādājot jūrā uz kuģiem, tiek atrasts objekts, kas izskatās pēc mīnas, tomēr lejā atrodam ledusskapi vai tualetes podu – nezinu, ko tie tur dara! Vienreiz bija atrasts kantains objekts, domājām, ka tā ir grunts mīna, taču – iepirkšanās ratiņi,” stāsta Sergejs.

Darbs kā juvelierim, tikai ar risku

Kad atrasts sprādzienbīstamais objekts, darbam gatavojas atmīnētāji. Tiek noskaidrots, kāds ir dziļums un redzamība, vai ir straume. “Kad tas noskaidrots, veicam izlūkošanu – iegremdējamies un mēģinām atrast objektu. Tas ir liels izaicinājums, jo  bieži gadās, ka akmeņi izskatās kā mīnas.”

Ja atrastais objekts patiešām ir sprādzienbīstams, notiek tā izlūkošana – sprāgstvielas daudzuma, platuma, diametra noteikšana, nosaka arī, kā šī mīna strādā. Tas viss nepieciešams, lai saprastu, kādu neitralizēšanas tehniku izmantot. Tālāk jau notiek mīnas iznīcināšanas plānošana. Sergejs teic, ka dažkārt šis mazais prieciņš kaut ko uzspridzināt var aizņemt pat veselu dienu sagatavošanās darbos.

“Ja apkārt viss ir droši – nav naftas cauruļu vai kabeļu, mēs gaidām atļauju spridzināt turpat uz vietas. Pēc informācijas, ko ieguvām, izlūkojot mīnu, gatavojam sprāgstvielu un noskaidrojam, kur tieši to novietot. Kad tas viss ir zināms, ūdenslīdēji vēlreiz iegremdējas, piestiprina sprāgstvielu, dodas atpakaļ uz kuģi un no drošas distances iznīcina munīciju,” skaidro Sergejs.

Vietu, kur atradās munīcija, vēlāk atkal pārbauda, lai zinātu, ka viss ir kārtībā un briesmas vairs nedraud, taču ne vienmēr mīnas iespējams iznīcināt turpat. Piemēram, mācībās Sāremā salā mīnu atrada astoņus metrus dziļā vietā tuvu krastam, kur blakus bija dzīvojamās mājas.

“Tur, protams, mums aizliedza spridzināt. Mīnu ar štropēm pareizi piestiprina, pieliek tai klāt gaisa balonus un no attāluma tajos sāk pildīt gaisu – šie baloni mīnu paceļ. Kad objekts ir pacelts, mēs to transportējam uz noteiktu vietu, kur to varēs iznīcināt. Dažreiz ir jātransportē pat desmit kilometru – lēnām, prātīgi ar trīs kilometriem stundā velkam. Tā paiet visa diena.” Kad mīna aizgādāta noteiktajā vietā, to nolaiž zemē un iznīcina.

Fantastiski un reizē ļoti bīstami

Atrašanos jūras dzelmē Sergejs raksturo kā kosmosu – viss ir tik mierīgi un klusi: “Man ļoti patīk, tur ir cita pasaule – tikai tu un jūras iemītnieki! Kad jūrā darbojamies no kuģiem, bieži ir liela viļņošanās, vējš un lietus, un gribas ātrāk tikt zem ūdens, jo tur viss ir mierīgi.”

Viņš aizvien atceras pirmo iegremdēšanos: “Bija februāris, dziļums septiņi metri un redzamība 30 centimetru. Bija auksti, neko neredzēju un pie sevis domāju – ko es te daru, kāpēc to mācos. Taču ātri pie visa pieradu. Bija arī neomulīgi, kad sākās lielais dziļums – līdz 50 un 55 metriem.”

Šī profesija ir bīstama ne tikai tāpēc, ka ikdienā jāstrādā ar sprādzienbīstamiem objektiem, bet arī pašas iegremdēšanās dēļ. “Vienreiz bija nedroša situācija Ziemeļjūrā, netālu no Edinburgas – strādājām no mīnu meklētāja kuģa, uzdevums bija objekta atrašana un identificēšana. Dziļums bija 48 metri. Objektu atradām un identificējām – tas bija akmens cigāra formā, no kuģa likās, ka būs gara torpēda. Taču tad zem ūdens dzirdēju sprādzienu savā ekipējumā un sapratu, ka sāk aktīvi nākt ārā gaiss – zem ūdens tas izklausās ļoti skaļi,” pārdzīvoto atklāj Sergejs.

Viņš skatījās uz manometru, cik daudz gaisa ir balonā, un acu priekšā bultiņa krita uz leju. “Pārslēdzos uz rezerves baloniņu, kurš ir diezgan maziņš. Teorētiski vajadzētu pietikt, lai es tiktu līdz augšai. Līdz augšai, par laimi, tiku, taču sajūtas zem ūdens bija ļoti baisas. Pēc tam apskatīju aparātu un sapratu, ka bija atskrūvējusies augstspiediena šļūtene. Tieši tāpēc ir svarīgi regulāri treniņi, lai šādās situācijās varētu noreaģēt.”