Meistars, kurš akmenī redz ko vairāk, stāsta par savu neparasto sirdsdarbu
Rīdzinieka Aivara Vāveres sirdsdarbs jau septiņus gadus ir veidot no akmens dažādus dzīvniekus, un nu radusies doma līdz šim paveikto parādīt arī izstādē. Aivara senčos neviens nav bijis mākslinieks, tāpēc aizrautība ar akmens kalšanu pašam esot vēl neatbildēts jautājums.
"Interese par akmeņiem man radās pirms apmēram piecpadsmit gadiem, kad draugs Kurzemē uztaisīja lapeni un kamīnu no laukakmeņiem. Viņš teica: "Gādā akmeņus, es tev palīdzēšu." Vispirms tapa pašam sava lapene, no pāri palikušajiem akmeņiem izdomāju veidot apmalītes puķu dobēm," sarunā ar "Kas Jauns Avīzi" atceras Aivars.
Akmens zoodārzs
Lielākais pamudinājums bijis, kad jubilejā dāvanā saņēmis akmens zirnekli no mākslinieka Aivara Kerliņa darbiem – ļoti skaistu un gaumīgu. Aivars sācis pamazām pētīt, kā tāds darbs top, arī kolēģi vēl paskubinājuši šajā virzienā, tā pamazām viss sācies.
"Pirmie veidojumi man bija briesmīgi, salīdzinot ar tagadējiem. Mans pirmais darbs arī bija zirneklis, un noteikti diezgan neveikls, var teikt pat – nesmuks, bet tas mudināja eksperimentēt un domāt, ko uzlabot," pasmaida Aivars, kurš visas prasmes apguvis pašmācības ceļā, mācījies no internetā pieejamā un daudz eksperimentējis.
"Tagad man ir vairāk laika darboties, arī iespēju vairāk. Manā Rīgas dārzā gandrīz ir izveidots muzejs, apmēram 70 figūru, bet ir bijis arī vairāk par simtu," teic Aivars un uzskaita, ko veidojis – skudras, zirnekļus, sienāžus, simtkājus, vardes, ežus.
Arī trauki un paliktņi
No akmeņiem top arī dažādi trauki un paliktņi svecēm un augļiem un nelielas putnu dzirdinātavas. "Mana meita Elīna sev mājās izvēlējusies akmens ziepju traukus un paliktnīšus, izveidoju viņai arī pavisam maziņu ezīti, kas ir ļoti sarežģīti, jo urbjot un slīpējot akmens var sadrupt. Man pašam arī mājās ir akmens trauki, ziepju trauki, svecīšu paliktnīši," stāsta meistars. Līdztekus akmenim ir arī no metāla darinātas spēka zīmes, ko novietot dārzā.
Darbīgs amata meistars Aivars bijis arī pirms tam, kad iemīlēja akmeņus – apmēram desmit gadus pina grozus: "Man patika arī tā lieta, pats audzēju kārklus. Neprotu teikt, no kurienes man mākslinieciskās tieksmes, cik zinu, neviens sencis nav bijis mākslinieks. Laikam jau dvēselē kas tāds radies."
No akmeņiem nāk enerģija
"Akmens nepadodas viegli, ir, protams, putekļi," atzīst tēlnieks. Šovasar jau ir plāns rosīties savā lauku īpašumā Aucē, kur plašāka teritorija, Rīgā viņš ir ierobežots, vienīgā telpa, kur var darboties, ir garāža.
"Ar akmeņiem nav viegli strādāt, bet no tiem nāk atpakaļ enerģija, to es izjūtu. Arī viss process kopumā man patīk, tā ir mana patiesā aizraušanās," teic akmeņkalis. Viņš pat pēdējos četrus gadus pārstājis slimot un uzskata, ka tam pamatā ir akmeņu sniegtā enerģija. Ja neaizejot un nepačubinoties ar akmeņiem trīs vai četras dienas, tad iekšēji sajūtot – prasās iet un darīt.
Visvieglāk ir darināt zirnekļus, visgrūtāk – vardes un sienāžus. "Arī simtkājus ir grūti veidot, jo daudz akmeņu jāsaliek kopā. Vardēm kājas jāslīpē un akmeņi jāsaliek proporcionāli – tas ir vissarežģītākais, arī fiziski smags darbs. Es cenšos minimāli akmeni apstrādāt mehāniski, vēlos, lai tas saglabātu dabisko izskatu," atklāj meistars.
Kurš katrs akmens neder, tāpēc Aivars braukā pa laukiem Zemgalē, uz jūru Kurzemē, lai atrastu piemērotas formas, cenšas uziet arī akmeņus ar skaistu rakstu.
Daudzkrāsains materiāls
Cilvēki, protams, ir dažādi – citi akmeņkaļa veidotajai radībai iet ar līkumu un noskurinās, jo pret zirnekļiem daudziem ir antipātijas. Tomēr lielākoties visiem patīk, atveidotās radības izskatās tuvu dabiskajam.
Turklāt akmeņi ir tik daudzkrāsaini – visi, kas vien dabā pieejami. "Man vairāk pie sirds sarkanīgie toņi, arī gaišie, melnajiem akmeņiem piemīt negatīvas enerģijas. Ja akmeni slīpē traukiem, putekļi nosedz patieso rakstu, ir jānoskalo, un tad tikai var redzēt, kas visbeidzot iznāks," stāsta Aivars.
Pašam no saviem darbiem autoram visvairāk patīk skorpions: "Tas man novietots Rīgas dārzā, un daudzi priecājas, bet sev neviens tādu negribētu. Skorpions laikam kaut kā biedē cilvēkus. Briesmīgs radījums, bet vizuāli skaists manā uztverē. Vardes man patīk, jo tās mēdz būt tik dažādas. Gribu no akmens veidot bruņrupuci, bet kājas tam – no metāla, akmens daļas man jau sagatavotas. Vēl gribu izveidot ko putnveidīgu – būtu jāpamēģina kādu pūci," savās iecerēs dalās Aivars.
Cik ilgi katrs darbs taps, iepriekš grūti paredzēt, jo akmeņkalis vienlaikus strādā ar vairākiem. Ir jāsaliek metāla daļas, jāsametina kopā, jānoslīpē un jākrāso, jālīmē akmeņi. Nelielu zirnekli gan varot izveidot vienā dienā.
Arī tirgus ir kā izstāde
"Izstādes nav bijušas, bet doma ir. Sešus darbus esmu uzdāvinājis Nacionālajam botāniskajam dārzam Salaspilī – tos var aplūkot oranžērijā. Vairāki mani darbi skatāmi rožu dārzā Sēmes pagasta Rozītēs, Siguldā pie kafejnīcas Zaļumnieku piestātne ir zirneklis, skudra un sienāzis. Liela daļa radīto kustoņu ir dāvināti radiem, draugiem un kolēģiem, arī ārpus Latvijas – Baltkrievijā, Lietuvā, Igaunijā un pat Kanādā. Vasarā plānoju piedalīties tirgos, tā arī ir sava veida izstāde un darbus var parādīt plašākam lokam," stāsta Aivars, kurš piedalījies gan Siguldas stādu parādē, gan svētkos Lido zivis Kuldīgā, gan tirgos botāniskajā dārzā.
"Latviešus interesē akmens skulptūras, saprot, ka pamatā ir dabas materiāls un, ja gluži virsū nekāpj, veidojums ir mūžīgs," piebilst Aivars. "Dzīvnieku atveidošana akmenī nav peļņai, tas mans sirdsdarbs."
