Baltkrievu politiķa Cepkalo ģimenes sadzīve Rīgā. Sieva Veronika par līmeni šeit: "Es sākumā tam nespēju noticēt"
“Es tam nespēju noticēt,” saka otrklasnieku mamma Veronika par to, ko pēdējā pusgada laikā viņa piedzīvojusi Latvijas galvaspilsētā saistībā ar savu dēlu izglītību. Atšķirība starp Latviju un Baltkrieviju esot milzīga. Baltkrievijas opozicionāru Cepkalo ģimene jau sešus mēnešus kā patvērumu radusi Rīgā, kur tagad skolā iet arī viņu abi dēli – otrās klases skolnieki Petrs un Andrejs.
Iesākumā Veronika Cepkalo nav spējusi noticēt par pretimnākšanu saviem dēliem, kāda nebūtu iespējama viņas dzimtenē. Cepkalo cer, ka drīz pienāks brīdis, kad viņi varēs atgriezties tēvzemē, un Latvijas viesmīlību nenāksies baudīt mūžīgi. Vecāki strādā IT nozarē, bet viņu dēli mācās vienā no Rīgas mikrorajonu skolām.
Valērijs, kurš savulaik bijis Baltkrievijas ārlietu ministra vietnieks, bet tagad pieslējies Aleksandra Lukašenko opozīcijai un centās savu kandidatūru izvirzīt pērn augustā notikušajās prezidenta vēlēšanās, bija spiests emigrēt no dzimtenes pēc viņam izteiktiem draudiem. Viņa kandidatūru prezidenta vēlēšanās atteicās reģistrēt izdomātu iemeslu dēļ. Savukārt viņa kundze nu kļuvusi par vienu no Baltkrievijas opozīcijas līderes Svjatlanas Cihanouskas, kura patvērumu radusi Lietuvā, štāba pārstāvēm. Abi regulāri neatkarīgajos plašsaziņas līdzekļos un sociālās saziņas platformās kritizē Lukašenko režīmu un aicina uz demokrātiskām pārmaiņām Baltkrievijā. Bet šoreiz Veronika portālam rebenok.by pastāstījusi par savu dēlu dzīvi Rīgā, un kādas milzīgas atšķirības valda starp baltkrievu un latviešu skolām. Jauns.lv piedāvā iepazīties ar zīmīgākajām Veronikas Cepkalo atziņām.
“Mums tas patika”
Vispirms viņa izstāsta, kāpēc Cepkalo ģimene nolēmusi laikā, kamēr viņiem liegta iespēja būt Baltkrievijā, dzīvot tieši Latvijā: “Pirmkārt, Latvijai ir kopīga robeža ar Baltkrieviju. Mēs esam tuvu savai dzimtenei, savām mājām, un tas zināmā mērā dod spēku virzīties uz priekšu.
Otrs iemesls ir tas, ka Latvijā mums ir draugi, un tam bija liela nozīme. Tas ir labi, ja tuvumā ir paziņas, kas palīdz daudzos jautājumos, arī ikdienas lietās. Trešais iemesls ir tas, ka Latvijā ir krievu valodas skolas. Kad ieradāmies Polijā, Varšavā, es neatradu nevienu krievu skolu, izņemot skolu Krievijas vēstniecībā, bet baltkrievus tur nepieņem. Tā kā mūsu ģimenes nākotne nav saistīta ne ar vienu citu valsti, izņemot Baltkrieviju, man svarīgi bija, lai bērni iegūtu izglītību krievu valodā. Latvijā ir bilingvālas skolas, katrā mikrorajonā ir krievu-latviešu skola, kur izglītība notiek gan krievu, gan latviešu valodās, un mums tas patika”.
Minskā neļāva apsēsties uz “direktora dīvāna”
Otrklasnieku mamma ir pārsteigta par to, cik viegli viņai bija iekārtot dēlus Rīgas skolā:
“Latvijā ieradāmies 2020. gada oktobrī. Es gaidīju, ka man būs jādodas uz Izglītības ministriju, jāskaidro, kāpēc mēs esam Latvijā un kādēļ bērnus vēlos laist vietējā skolā. Bet nē, tas nebija vajadzīgs, lai gan mēs te atrodamies ar “parasto” - humāno vīzu. Es vienkārši piezvanīju skolu, netālu no savām mājām, direktoriem un lūdzu pieņemt manus bērnus. Mani pārsteidza skolas administrācijas labvēlīgā attieksme: nebija moralizēšanas, pārmetumu, pamācošu sarunu. Viņi man tikai jautāja, kurā mikrorajonā mēs dzīvojam, un ieteica skolu, uz kuru būtu ērti vest bērnus.
Baltkrievijā pirms dēlu iekārtošanas pirmajā klasē es apstaigāju vairākas skolas netālu no mūsu mājām. Mūsu reģistrētā dzīvesvieta atradās vienā rajonā, bet dzīvojam pavisam citā, un tas radīja grūtības (bērni skolā Baltkrievijā jāiekārto pēc reģistrētās dzīvesvietas – red.). Atceros attieksmi vienā no Minskas skolu direktora uzņemšanas telpām: stundu stāvēju rindā, tur gribēju apsēsties uz dīvāna, bet nīgrā sekretāre to neļāva, sakot, ka “šī ir tikai direktora pieņemšanas vieta”.
Latvijā skolu direktori ar mani runāja pavisam citā, labestīgā tonī, un tas mani pārsteidza līdz dvēseles dziļumiem, jo es pat neesmu Latvijas pilsone, bet tikai cilvēks svešā valstī, kurš nonācis grūtā situācijā. Savā valstī es neko tādu neesmu piedzīvojusi, bet svešā valstī es uz to pat negaidīju. Lūk, kā jābūt normālās demokrātiskās valstīs”.
Pārsteidzošās pārtikas pakas
Par mācību procesa atšķirībām Latvijā un Baltkrievijā Veronika stāsta: “Tagad atšķirība no Baltkrievijas ir tā, ka pandēmijas dēļ Latvijā sākumskolas ir slēgtas kopš 2020. gada decembra. Ar video stundu palīdzību skolotājs ar klasi strādā attālināti, skaidro materiālu, zīmē uz tāfeles, diktē diktātus. Divas reizes nedēļā bērni dodas uz personīgām konsultācijām ar skolotāju “viens pret vienu” formātā, lai klasē nebūtu lielu bērnu sastrēgumu.
Zīmīgi, ka te labi tiek mācīta svešvaloda. Angļu valodu mācās no pirmās klases. Un vietējie bērni manu dēlu vecumā jau samērā labi sazinās šajā valodā. Viņi saprot, ko viņiem saka, viņi nebaidās atbildēt uz jautājumiem. Svešvalodu mācīšanas līmenis šeit ir patiešām ļoti labs. Bērni valsts skolās parasti apgūst divas svešvalodas”.
Mūsu austrumu kaimiņvalstī vecākiem nākas vākt tā saucamo “skolas naudu”, lai, piemēram, veiktu klases remontu vai noorganizētu kādu pasākumu. Neko tādu Veronika šeit nav piedzīvojusi: “Kopš pagājušā gada oktobra es vispār neesmu ziedojusi naudu skolai. Turklāt es biju pārsteigta, ka bērniem, kuri mācās attālināti, tiek dota pārtikas paka. Kad man zvanīja no skolas un teica:
“Nāciet pēc pārtikas, es pat domāju, ka esmu sajaukta ar kādu. Tas ir pārsteidzoši, ka bērni, atrodoties mājās, saņem arī valsts palīdzību pārtikas veidā”.
Rotaļu laukumi Rīgā un Minskā
Kas viņu vēl pārsteidz bez skolas? “Pārsteidz vienkāršas lietas, piemēram, moderni un droši rotaļu laukumi un veids, kā tie ir aprīkoti. Vienmēr ir īpašs gumijas pārklājums, lai bērns krītot nesavainotos, modernas šūpoles, smilšu kastes, dažāds vingrošanas aprīkojums, lai bērni jau no bērnības būtu sadraudzējušies ar sportu.
Parki, publiski dārzi, liels daudzums apstādījumu, soliņi, fitnesa aprīkojums pieaugušajiem, viss sportam un atpūtai - tas ir gandrīz katrā apkārtnē. Baltkrievijā grūti iedomāties tādu lietu, jo prestižākie un zaļākie zemes gabali tiek piešķirti “bezsejas” mikrorajonu apbūvei. Minskā ir ļoti maz vietu, kur mierīgi var staigāt pa parku, mežu. Mūsu valstī viss tas tiek iznīcināts.
Piemēram, pagalmā, kurā mēs dzīvojām Minskā, bija rotaļu laukums, pareizāk sakot, neliels pleķītis - vienīgā vieta, kur varēja staigāt kopā ar bērniem. Ap šo “plāksteri” - automašīnas, kas stāv vai pastāvīgi pienāk-aizbrauc. Šādā vietā jebkuram vecākam ir bailes kaut uz minūti novērst uzmanību no bērna, lai viņš nepakļūst zem automašīnas. Veci rotaļu laukumi, nedrošs aprīkojums, smilšu kastes, kur nokārtojas dzīvnieki, īpaša pārklājuma trūkums rotaļu laukumos - tas viss Minskā ir jāmaina”.
Nekur tālu no Baltkrievijas
Jautāta, vai Cepkalo ģimene ir apsvērusi doties dzīvot kaut kur tālāk no Baltkrievijas robežām un ir gatava uz ilgstošu emigrāciju, Veronika atbild:
“Daudzkārt esam saņēmuši ar darba maiņu saistītus piedāvājumus, bija iespēja uz visiem laikiem aizbraukt gan uz ASV, gan uz Rietumeiropas valstīm. Bet mēs nekad sevi neesam neiedomājāmies tik tālu no dzimtenes.
Viss, kas šodien notiek Baltkrievijā, liek sasalt asinīm. Laiks rādīs, kas notiks tālāk, bet mēs neapstājamies.
Mēs fiziski atrodamies tikai Latvijā, bet patiesībā mūsu dzīve ir pilnībā saistīta tikai ar manu dzimteni, ar Baltkrieviju.
Kad ieradāmies Latvijā, četrus mēnešus es nebiju izpakojusi koferus - biju pārliecināta, ka drīz vien grasāmies atgriezties mājās. Rezultātā mēs esam īrējuši deviņus dažādus dzīvokļus, un tikai pēdējā vietā es izkravāju čemodānus.
Mēs patiešām ticējām, ka rīt situācija mainīsies un mēs dosimies mājās.
Es nedomāju, ka mūsu piespiedu emigrācija ieilgs gadiem ilgi. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka pie varas nevar būt cilvēks, kurš zaudējis savas tautas atbalstu, cilvēks, kuru nosoda gandrīz visa pasaules sabiedrība. Tas nevar ilgt mūžīgi. Es droši varu teikt, ka mēs būsim vieni no pirmajiem, kas atgriezīsies Baltkrievijā pēc tam, kad tas būs iespējams. Man mājās ir radi un draugi, mana māte ir apglabāta Baltkrievijā. Es nevaru iedomāties savu dzīvi prom no mājām”.
Pašreiz Veronika iestājas arī par Baltkrievijas diktatoriskā režīma vajātajām un cietušajām sievietēm:
