Klostermāsa Hanna par mīlēšanos: "Jā, reizēm man tās trūkst. Bet nu un?"

„Mūsu kongregācija ir dibināta cietumā. Mums ir ļoti svarīgi nerunāt par pagātni,” sarunu uzsāk Hanna. „Ir lietas, kuras es nevaru stāstīt, jo mūsu pulkā ir dažādas sievietes – daļai ir krimināla pagātne un mēs nedrīkstam sevi iedalīt.” Hanna ir vācu izcelsmes māsa, kura šobrīd savas dienas pavada Betānijas dominikāņu māsu klosterī netālu no Rīgas. Šis Svētā Jāzepa klosteris, izrādās, tik tiešām pieder pie draudzes, kuras sākums meklējams Kadiljakas sieviešu cietumā Francijā – to tālajā 1866.gadā pēc ieslodzīto apciemošanas dibinājis kāds jauns dominikāņu ordeņa priesteris Jānis Jāzeps Marija Latasts.

„Mana ģimene nebija reliģioza”

„Tas, ko atceros no bērnības: spēlējos ar bērniem upes krastā netālu no Ķelnes, kur dzīvojām,” stāsta Hanna. Sieviete atklāj, ka viņas ģimene nav bijusi īpaši reliģioza: „Mani vecāki nebija ticīgi ļaudis. Gan mani, gan arī manu brāli audzināja bez kristīgām vērtībām – baznīcu apmeklējam tikai retu reizi un arī tikai tādēļ, ka vāciešu sadzīvē un kultūrā reliģijai vienmēr bijusi kaut neliela loma”. Hanna gan par to nebēdā - viņasprāt, vecāki devuši bērniem patiesu brīvību izvēlēties pašiem savu dzīvi.

 „Tomēr mācījos vienīgi kristīgās skolās,” turpina Hanna. Citādu skolu jau netālu no Ķelnes tolaik neesot bijis: „Šī vide patiesībā bija ļoti skarba, – apkārtējie bieži vien ņirgājās par manu izskatu, par manām šaurajām acīm. Bieži saņēmu arī ļoti rasistiskus apvainojumus,” Hanna piebilst, ka cilvēcīguma un sirsnības devu guvusi no skolotājām: „Viņas bija patiesi cēlas un labsirdīgas. Tas bija neticami, cik liels kontrasts tolaik valdīja starp viņām un dažiem maniem vienaudžiem. Bieži vien dzirdam, kā publiski tiek slavināta cēlsirdība, pieklājība, cilvēcība, taču šīs sievietes bija attiecīgo īpašību iemiesojums – viņas pret visiem izturējās vienlīdzīgi un nešķiroja cilvēkus... arī mani. Man šie cilvēki likās ļoti forši. Viņu darbi sakrita ar vārdiem, un tas mani ļoti uzrunāja,” skaidro klostermāsa.

Priekšzīmīgi skolotāji-kristieši gan bijis tikai viens no iemesliem, kas mudinājis Hannu pievērsties reliģijai. Patiesais lēmums veltīt savu dzīvi Dievam pieņemts Hannas dzīves vistumšākajā brīdī: „Mana dzīve nebija viegla. Nonācu situācijā, kurā es... Var vienkārši teikt, ka es nonācu punktā, kurā man šķita, ka dzīvot nav vērts. Taisīt pašnāvību un viss, tad būs miers...”

Dzīves likstas novedušas sievieti līdz situācijai, kad viņa stāvējusi tilta malā ar domu izbeigt dzīvi. „Tajā brīdī pārdomāju visu savu mūžu un sapratu, ka man pietrūkst kāda blakus. Taču es jau labu laiku zināju kādu, kurš bija vienmēr gatavs būt blakus gan man, gan arī jebkuram citam. Neaizmirsīsim, ka Dievs mūs visus mīl tik ļoti, ka viņš bija gatavs pats pārtapt par cilvēku un atnākt pie mums,” teic Hanna.

Draudzi atrod „Google”

„Pēc pārdzīvotā man bija skaidrs, ka savu dzīvi vēlos veltīt Dievam, taču par klostera dzīvi zināju ļoti maz. Teikšu godīgi, lai uzzinātu vairāk, vērsos pie „Google”,” ar smaidu atceras māsa. „Šī draudze piesaistīja manu uzmanību tieši ar to, ka nekavējās pagātnē. Dievs tev nejautā, kāds tu biji; Dievs tev jautā, kāds tu esi. Tā savulaik teica draudzes dibinātājs tēvs Latasts.” Klostera gaitas Hanna uzsākusi dzimtajā Vācijā, taču pēc kāda laika atsūtīta uz Latviju, iesākumā kā parasta māsa, taču vēlāk - balsošanas kārtībā - izvēlēta kā klostera priore. Šobrīd Svētā Jāzepa klosterī dzīvo četras māsas.

Hanna teic, ka diena klosterī sākas gluži tāpat kā diena jebkurā vidusmēra ģimenē. Māsas mostas aptuveni septiņos no rīta un pēc saviem ieskatiem ietur brokastis. Būtiski ierobežojumi šajā sakarā nepastāvot. „Pulksten 7.00 ir rīta lūgšana. Brokastis varam ēst šķirti, taču dienas vidū pulksten 13.00 ir kopīgās pusdienas, uz kurām pulcējas visas četras klostera māsas,” stāsta Hanna. Nākamā lūgšana ir 19.00 un pēc tam, pulksten 20.15, ir pēdējā lūgšana dienā: „Pēc pēdējās lūgšanas seko pilnīgs klusums jeb „silencium profundum”. Šajā laikā neviens nerunā un netrokšņo. Dienas izskaņu var pavadīt privātā lūgšanā, Bībeles lasīšanā vai rakstīšanā”.

Klostermāsām, izrādās, nav pamata sūdzēties par brīvo laiku un veidiem kā to izmantot. Hanna atklāj, ka piederība dominikāņu draudzei neliek norobežoties no laicīgās dzīves, tieši otrādi – dominikāņi labprāt dodas cilvēkos. „Mums nav aizliegts skatīties filmas vai klausīties mūziku. Šeit vairāk ir jautājums par mūsu gaumi un interesēm. Ja mums patiktu popmūzika un būtu pietiekami labi iemesli, mēs drīkstētu apmeklēt arī festivālu „Positivus”. Populārā kultūra mūs nebiedē,” smej māsa. Hanna stāsta, ka māsas interesē arī politika un notikumi pasaulē, taču ziņu portālu un mediju informācijas vietā viņas labprātāk sazinās ar cilvēkiem vai klostera māsām, kuras mitinās attiecīgajā zemes nostūrī: „Kādu laiku sazinājos ar māsu, kurai bija paziņas Krimā. Viņa man stāstīja, ka viss esot labi, taču piepeši Krima nonāca pavisam citas valsts sastāvā... Šī māsa par patieso situāciju man pastāstīs vairāk nekā mediji.”

Sava ģimene?

Hanna neslēpj, ka šad tad viņas prātā iezogas domas par to, kas gājis secen, – ģimene, bērni, laicīgās dzīves baudas un daudz kas cits. „Man gribētos ceļot pa visu pasauli. Tagad arī bieži esmu ceļā, taču tas būtu citādāk. Bieži aizdomājos par draudzenēm, kuras šobrīd jau ir precējušās un audzina bērnus. Man arī droši vien jau būtu ģimene, bērni un vīrs – tas viens cilvēks, kuram var pilnībā uzticēties,” raugoties augšup griestos prāto Hanna. Viņa gan uzsver, ka savu dzīvi ir pilnībā pieņēmusi un izvēli apzinās.

Par seksu fantāziju vairāk kā patiesības

Runājot par seksu Hanna neapjūk. Tieši pretēji – nav ne mazāko šaubu, ka māsai par šo tematu ir savs viedoklis! Kā klosterī mītošajām sievietēm izdodas apslāpēt primitīvās dziņas? „Pirmkārt, jaunībā tas ir daudz grūtāk nekā tad, kad kļūstam vecāki. Otrkārt, sekss mūsdienās ir padarīts par kaut ko, kas tas patiesībā nemaz nav. Tas ir vienkārši ārprāts – savulaik pat redzēju sviesta reklāmu, kurā sieviete vaicā, vai viņš paliks uz brokastīm pēc mūsu pirmās nakts? Nu, kā to vispār saprast? Tas ir tik dumji!” par reklāmu televīzijā pasmejas māsa.

 „Par seksu vienmēr saka – tas ir tik forši, bez tā nevar, tas ir pats labākais! Taču vai tā ir realitātē? Visi taču zinām, ka attiecības teju nekad nav tādas. Seksualitāte mēdz būt augstāka vai zemāka. Pat tad, ja palaimējies dzīvot ar visskaistāko sievieti, būs brīži, kad viņa grib un jūs to negribat, vai ne tā? Kā ar seksu ir pāriem, kuriem blakus guļ jaundzimušais? Ir nepareizi šo intīmās dabas daļu uztvert kā nepārejošu un pastāvīgi klāt esošu!”

Hanna atklāj, ka seksuālo enerģiju pārveidot un novadīt palīdz sports: „Man ir svarīgi just savu ķermeni, tāpēc nodarbojos ar sportu, kad vien varu. Tas lieliski pārveido un palīdz tikt vaļā no seksuālās enerģijas. Dažreiz gan tas nepalīdz un tik tiešām nākas atzīt – jā, reizēm man tā trūkst! Bet nu un? Ja man būtu vīrs, viņš tagad būtu darbā. Un ko darīt man – raudāt? Pēc tam taču tas pāries pats no sevis,” silti smaida klostera māsa. Hanna mierinājumu rod ikdienas realitātē: „Pat ja esam kopā ar kādu, visticamāk, dzīvē sastapsim daudzus cilvēkus, kuri mums arī patiks, taču mēs izdarām izvēli – būt uzticīgiem. Es veicu izvēli dzīvot šādu dzīvi, un, ja nepārspīlējam seksa nozīmi, tas, godīgi sakot, nav grūti”. Hanna skaidro, ka klostermāsām ir uzdevums būt mātēm, taču citā līmenī. Viņas nekad nedzemdēs, toties ir apņēmības pilnas audzināt cilvēkus un rādīt ceļu citādā veidā.