Latviete aizbrauca uz Lielbritāniju, neprotot ne vārda angliski, bet tagad ir ietekmīga vadītāja

Anastasia Lielbritānijā iebrauca 2005.gada 13.decembrī. Lēmums atstāt Latviju saistīts gan ar smagām attiecībām viņas ģimenē, gan to, ka toreizējais darbs vairs nebija tik ienesīgs.

Latvijā viņa vadīja seminārus par vizuālās mākslas ietekmi uz bērnu attīstību. "Biju iedomājusies, ka Anglijā ļoti ciena mākslu un rokdarbus un ka es noteikti varēšu darīt kaut ko šajā lauciņā, jo te novērtē šādas lietas. Protams, jau sākumā man bija pilnīgi skaidrs, ka pirmos divus trīs gadus man būs jāmeklē pilnīgi cits darbs.

Sākumā nesaprata nevienu vārdu

Es atbraucu uz Angliju, bet angliski nerunāju nevienu vārdu. Es nesapratu neko. Es pat nesapratu, ko nozīmē home un go home. Varbūt es sapratu ok un no. Bet man bija ļoti liela pārliecība, ka es to izdarīšu! Trīs dienu laikā es sāku strādāt, jo mans lidmašīnas blakussēdētājs uz lidmašīnas salvetītes angļu valodā uzrakstīja, kas man jādara, lai atrastu darbu. Tur bija uzrakstīts: "I am looking for job. Any job. I am from Latvia," kas latviski nozīmē: "Es meklēju darbu. Jebkādu darbu. Es esmu no Latvijas."

Ar tādu lapiņu es atlidoju uz Stanstedu. Man paveicās, ka bija sarunāts, kur es varu palikt pirmo mēnesi, bet šajā laikā man bija jāatrod darbs un jauna dzīvesvieta. Sākumā dzīvoju Londonā, jo, kā jau visi latvieši, sāku ar Londonu. Trīs dienu laikā es ar mazo lapiņu, kas bija pārrakstīta uz kartona kartiņas, taisīju vaļā visas durvis, ko varēju un nevarēju atvērt. Es rādīju kartiņu, ka meklēju darbu. Trijās dienās es atradu darbu vislielākajā "Hilton" viesnīcā pašā Londonas centrā. Es sāku tīrīt viesnīcas numuriņus.

Nekautrējās vaicāt vēl un vēl

Bet ar to vien es nenomierinājos. Mēneša laikā panācu, ka man vienlaikus bija trīs darbi. Sākums bija ļoti sarežģīts un smags, jo es nezināju valodu.  Strādājot viesnīcā Londonā, man bija ļoti paveicies, ka es vēl runāju citās valodās, piemēram, krievu, igauņu, somu un nedaudz zviedru valodā. Vadītāji mani ātri pamanīja, un jau divu mēnešu laikā es vadīju citas darbinieces. Meitenes, kas runāja valodās, ko es saprotu, necentās darīt neko citu, kā tikai tīrīt numuriņus. Bet man visu gribējās zināt. Divu trīs mēnešu laikā biju apguvusi pamata angļu valodu, jo es nekautrējos vaicāt un izzināt. Ja kaut ko pateicu nepareizi, tad pārprasīju vēlreiz un vēlreiz."

Strādā arī par trauku mazgātāju

Anastasia stāsta, ka pirmos divarpus gadus viņa Lielbritānijā strādāja trijās darba vietās vienlaicīgi. Otrā darba vieta bija "Fish & Chips Shop" uzņēmumā, kas nodarbojās ar ēdiena pagatavošanu.

"Mani pieņēma darbā kā trauku mazgātāju, un es darbojos pa vakariem mazā restorānā. Es atceros, ka, atnākot no pirmajām maiņām, man rokas bija sapampušas un pa nakti sāpēja. Man bija tikai pāris stundu, ko varēju pagulēt, jo no rīta bija jāiet uz viesnīcu strādāt.

Reiz, kad īpašnieks redzēja, kādā tempā es varu nomazgāt traukus un man paliek laiks, viņiem kaut kas pietrūka. Es nezināju to vārdu angliski, bet uz mani bļāva un kliedza. Es nesapratu, ka potato nozīmē kartupelis. Kad viņš teica chips, es domāju mūsu Latvijas čipsus, kas ir paciņās. Nesapratu, kā no kartupeļa uztaisīt čipsus. Izrādījās, ka chips ir sagriezti kartupeļi, kas vārīti eļļā. Tad es sāku strādāt kā pavāra palīgs, sagatavojot augļus un dārzeņus gatavošanai."

Katru minūti jāmācās

Viņa atklāj, ka šajā laikā Lielbritānijā ir piedzīvoti dažādi kuriozi, bet visu laiku bijusi pārliecība: "Ja es gribu dzīvot, attīstīties un veidot savā dzīvē kaut ko, man ir jāmācās. Man ir jāmācās katru dienu, katru minūti. Man ir jāmācās no katras situācijas. Nedrīkstu uztvert kā nepatiku to, ja man aizrāda. Tā jāuztver kā patika, jo tad es atkal kaut ko mācos."

Anastasia neslēpj, ka ļoti grūts bija integrācijas process komunikācijas jomā. "Mūsu manieres, kā mēs sarunājamies, kā veidojam teikumus, kāda ir mūsu balss intonācija (mēs esam diezgan skaļi), Anglijā nav īsti cieņā. Bija liels un garš process, kamēr es iemācījos veidu, kā sazināties ar cilvēkiem, lai uz mani neskatītos ar šķību aci un nepadomātu, ka esmu kā no meža izmukusi un kā caur spundi barota.. Pirmie divi trīs gadi bija krāsaini."

Sāk runāt par mājas vardarbību

Pagājušā gada pavasarī, kad bija Covid-19 pandēmijas pirmais vilnis, Anastasia izveidoja vietni "AK noteikumi", kas vēstī par latviešu diasporas integrāciju Apvienotajā Karalistē. Lielbritānijā dzīvojošie latvieši tajā var saņemt palīdzību saistībā ar sociālās jomas problēmām, īpaši par mājas vardarbību un moderno verdzību.

Saistībā ar vardarbību ģimenē Anastasia ir palīdzējusi daudziem Lielbritānijā dzīvojošajiem latviešiem, un viņa novērojusi, ka šī problēma diasporā ir diezgan liela, īpaši pandēmijas laikā. "Pirmajā lokdaunā bija ļoti daudz zvanu par mājas vardarbību." Nepilna gada laikā vardarbības jomā palīdzēts vismaz septiņām latviešu ģimenēm.

Dzīvojot Lielbritānijā, Anastasia pārliecinājusies, ka vardarbība ģimenē ir liela problēma ne tikai latviešu, bet arī citu tautību cilvēku vidū. "Ir kopienas, kur šajā jomā ir dažādi ierobežojumi, bet kopumā vardarbība ģimenē ir ļoti izplatīta. Ir tādas situācijas, par ko Latvijā daudz nedzird un nerunā, piemēram, psiholoģiskā un finansiālā ietekme un vardarbība. Kad es biju Latvijā, es vispār par tādām lietām nedzirdēju."

Bijušais vīrs terorizē sievieti un bērnus

Taču saistībā ar Covid-19 pandēmiju daudz cilvēku atrodas mājās un tāpēc mājas vardarbība ir biežāka un situācijas - sarežģītākas: "Ģimenēs, kur jau iepriekš bijušas vardarbības noslieces, tagad situācija ir daudz, daudz sarežģītāka."

Anastasia arī pastāstīja par kādu tipisku gadījumu, kad latviešu sieviete cieta no bijušā vīra psiholoģiskā terora. Viņš negatīvi ietekmēja ne tikai sievieti, bet arī viņu bērnus. Vardarbību varēja atpazīt, kad Anastasia saņēma sievietes jautājumu, ko darīt, ja vienmēr ir bail atrasties mājās, kur jebkurā brīdī negaidīti var ierasties vīrs. Uzzinot par situāciju vairāk, izdevās sievietei palīdzēt - patlaban viņa un bērni mierīgi dzīvo citā mājā un bijušais vīrs viņus vairs neterorizē. 

"Izejot visam cauri, bija skaidrs, ka notiekošais psiholoģiskais terors ir viena no pēdējām pakāpēm morālā ietekmē, un agri vai vēlu tas var izvērsties arī fiziskā ietekmē," latviete saka un uzsver, ka arī emocionālā vardarbība ļoti negatīvi iespaidoja sievieti un visu ģimeni. "Šajā gadījumā arī bērni visu laiku baidījās, ka tikai kaut kas nenotiek un mamma neraud."

"Mentālā vardarbība ir kā Covid-19. Tas nav redzams, bet ļoti negatīvi ietekmē cilvēkus," viņa pārliecinājusies. Pēdējā laikā Lielbritānijā arvien vairāk runā par emocionālo vardarbību, jo fiziskās vardarbības mazināšanai jau ir ļoti stingra kārtība un plašas iespējas palīdzēt. Taču par emocionālām problēmām runā mazāk."

Upuri kaunas par saviem zilumiem

Arī fiziska vardarbība atstāj smagas sekas. Anastasia novērojusi, ka bieži vien sievietēm ir kauns par zilumiem, ko uz viņas miesas atstājis partneris. "Kauns laikam saistīts ar mūsu postpadomju domāšanu, ka viss, kas noticis aiz durvīm, tur arī jāatstāj. Mums ir kauns runāt par to, ka mums sāp. Sievietei ir kauns runāt, ka viņai ir zilums, jo otra puse ir pacēlusi roku."

Lai gan latviešiem pieņemts par vardarbību mājās nerunāt, tomēr Anastasia vēlas šo problēmu aktualizēt un palīdzēt cilvēkiem. Viņa uzsver, ka pāridarītājs ne vienmēr ir tieši vīrietis - tā var būt arī sieviete. "Ne tikai vīrieši ir varmākas. Tādas ir arī sievietes."

Turklāt Lielbritānijas latviešu vidū pazīstama arī seksuālā vardarbība starp partneriem.  

Daudz latviešu nezina savas tiesības un pienākumus

Viņa arī novērojusi, ka daudz Lielbritānijā dzīvojošo latviešu nezina savas tiesības un pienākumus. Lai arī tautieši Apvienotajā Karalistē pavadījuši ilgus gadus, daļa nezina, kā strādā dažādas svarīgas jomas, piemēram, veselības aprūpes sistēma. Tāpat ļaudis ir neziņā, kur vērsties, ja kaut kas noiet greizi, kā arī baidās no policijas, kaut arī Lielbritānijā likumsargi ir ļoti cilvēcīgi un no viņiem nevajag baidīties, ja nav pārkāpti likumi.

"Cilvēki dzīvo šajā valstī, strādā, maksā nodokļus, bet nezina, ka šeit ir tik daudz atbalsta sistēmas, īpaši tagad Covid-19 apstākļos." Tāpēc nākas palīdzēt latviešiem, kas radušās grūtības ar mantojuma, pensiju, darba zaudējuma, finanšu, pabalstu un citos svarīgos jautājumos.

Daļa latviešu ir gudri un inteliģenti. "Bet citi nostrādājuši gadu gadiem vienā darba vietā, bet tagad, kad ar Covid-19 kaut kas ir noticis, izrādās, ka viņiem nav pat darba līguma, nav valodu zināšanu, viņi nav integrējušies. Viņiem kāds kaut ko pasaka, un viņi dzīvo pēc principa: "Viena tante teica." Viņi tam notic, kaut arī informācija ir bijusi pilnīgi neadekvāta. Diemžēl šādu situāciju ir ļoti daudz."  

Smaga bērnības pieredze palīdz labāk saprast citus

Arī pati Anastasia ir cietusi no vardarbības. "Mājas vardarbībai esmu gājusi cauri visu savu bērnību un mūžu. Pat nebiju apzinājusies, ka pret mani kā bērnu bijusi vardarbība. Pirms sešiem gadiem man pašai bija liels sabrukums un es nonācu ļoti sarežģītā situācijā. Bija jāsāk viss no sākuma, un tikai tad es sāku atpazīt daudzas lietas, piemēram, vardarbību, kas bija vērsta pret mani, un tādēļ ļoti sarežģītas attiecības ar vecākiem. Cilvēkus vislabāk var saprast, ja pats esi gājis tam cauri," teic Anastasia.

Pārliecināta, ka Latvijā neatgriezīsies!

Latviete neplāno atgriezties Latvijā uz dzīvi. "Kas es iekāpu lidmašīnā, mana vienīgā asara bija par to, ka es nekad neatgriezīšos Latvijā. Tas laikam bija dzinulis, kāpēc es gāju tik ļoti mērķtiecīgi visam tam cauri. Es zināju, ka atpakaļ Latvijā neatgriezīšos.

Balstoties uz manu ģimenes dzīvi un veidu, to, kā man gāja bērnībā, un to, kam es esmu gājusi cauri, kā arī attiecībām ar vecākiem, es sapratu, ka mani nekas Latvijā netur. Latvija nebūs tā vieta, kur es varu sevi attīstīt un sevi parādīt ar to, kas ir mani spēki.

Vienmēr būs kāds no ģimenes locekļiem, kas to apgriezīs pretēji, lai es neko nepanāktu. Tam ir lieli iemesli, un es apzinos, ka tās ir manu vecāku bērnības traumas, kuras diemžēl viņi nav sakārtojuši savā dzīvē un visas nelaimes gāza uz mani. Es biju vienīgā meita, vienīgais bērns ģimenē. Tam ir divi varianti - bērns ir pārāk mīļš un var darīt visu vai arī viņš ir lielākais nelietis un visus sliktos notikumus saista ar viņu. Man bija otrs variants. Tāpēc diemžēl man nav doma atgriezties uz dzīvi Latvijā."

Vienlaikus Anastasia pieļauj, ka varētu pa laikam atbraukt uz Latviju, lai dalītos ar savām zināšanām par pašattīstību, piemēram, skolās un semināros. "Tādās situācijās es varētu aizbraukt, bet atgriezties uz dzīvi - noteikti nē."

Lepojas ar meitas panākumiem

Šajos 15 prombūtnes gados Anastasia vairākkārt bijusi Latvijā, bet pēdējos piecos gados veselības sarežģījumu dēļ nav sanācis Latviju apciemot. Latvijā dzīvo Anastasias "mīļā meitiņa Elīna", kura patlaban jau ir pieaugusi un mēdz apciemot mammu Lielbritānijā.

"Meita ir vienīgais, kas mani saista ar Latviju," Anastasia saka un slavē meitu, kura piedalās konkursā "Top of the World 2020", pārstāvot Latviju. Arī pati Anastasia ir šī konkursa dalībniece kategorijā "Classic", pārstāvot Austrumeiropu.