Viss pēc likuma: 93 gadus veco atraitni Lidiju atstāj bez vienīgā zemes pleķīša - lauku vasarnīcas
Nodarīt pāri vecam cilvēkam ir nelietība, arī tad, ja formāli viss ir likumīgi. Taču šā stāsta bēdīgo iznākumu varēja novērst, testamentā norādot pēcmantinieku.
Lidijai (vārds mainīts) ir 93 gadi. Viņa ir vientuļa, jo pirms astoņiem gadiem nomira vīrs Aleksandrs, bet vienīgais dēls aizgāja viņsaulē jau agrāk. Vasaras Lidija pavadīja ģimenes vasarnīcā, bet tagad nav arī tās.
Jūs abas tur draudzīgi dzīvosiet
Vasarnīcu Plakanciemā ģimene uzcēla padomju laikā. Aleksandram bija zelta rokas, arī Lidija ir strādīga. Deviņdesmitajos gados ģimene privatizēja zemes gabalu un īpašumu zemesgrāmatā ierakstīja uz vīra vārda.
“Es esmu tāda bailīga, man bail vasarnīcā palikt vienai,” stāsta Lidija. Tāpēc Aleksandrs vasarnīcu ar testamentu novēlēja savas māsas meitai, kura tad jau bija pensijā. “Jūs abas tur dzīvosiet un strādāsiet, tu nebūsi vientuļa,” viņš sievai paskaidroja savu lēmumu. Par šo Aleksandra pēdējo vēlēšanos zināja arī viņa māsas meita Diāna (vārds mainīts).
Bērni un laulātais ir neatraidāmie mantinieki, un viņiem pienākas neatņemamā daļa – puse no tā, ko viņi mantotu, ja nebūtu testamenta. Pēc vīra nāves Lidija varēja doties pie notāra, pieteikties kā vīra mantiniece un pieprasīt pusi vasarnīcas. Taču viņa to neizdarīja, jo bija pārliecināta, ka atbilstoši vīra gribai abas ar Diānu draudzīgi sadzīvos.
Tomēr Diāna vasarnīcā tikpat kā nerādījās, Lidija pļāva zāli, ravēja, kopa dārzu, taču ar laiku gadi lika sevi manīt. “Man pasliktinājās redze, reibst galva. Pirms diviem gadiem es pateicu Diānai, ka vairs nespēju kopt dārzu un turpmāk viņai būs jāpļauj zāle,” turpina vecā kundze.
“Un tad pagājušā gada pavasarī Diāna man paziņoja, ka vasarnīcu ir pārdevusi par 18 000 eiro. Viņai tā vasarnīca nepatīk un nav vajadzīga, viņa labāk brauks sauļoties uz Jūrmalu,” stāsta Lidija.
Atpērkas ar simts eiro
“Diāna atnāca pie manis, atvēra maku, izvilka vienu piecdesmitnieku, pēc tam otru,” atceras Lidija. “Tas vasarnīcas celtniekiem, puķēm. Es uz kapiem neeju,” teikusi Diāna.
Ko nozīmē šie vārdi? Kaut arī Aleksandrs Diānai bija uzdāvinājis vērtīgu īpašumu, viņa nekad neapmeklēja un nekopa sava labdara kapu. To darīja Lidija, neskatoties uz veselības problēmām. Diāna uzskata, ka ar šiem simts eiro ir visu dāsni atlīdzinājusi un viņas sirdsapziņa ir tīra. Lai Lidija arī turpmāk kopj Aleksandra kapu, jo viņa taču iedevusi veselus simts eiro, lai Lidija aiznestu uz kapiem ziedus savam vīram un dēlam, kuri cēluši šo vasarnīcu.
Un kas kops Aleksandra kapu, kad Lidija aizies viņsaulē? Neviens. Diāna uzskata, ka viņai nav pienākuma to darīt. “Es gaidīju, ka viņa arī man iedos kādu naudu, jo arī es piedalījos vasarnīcas celšanā. Bet nekā, Diāna aizvēra maku ciet,” ar sarūgtinājumu atminas Lidija.
Vairs nav kur vasarā aizbraukt
Vasarnīca bija pamatīgi būvēta, jaunais īpašnieks to nedaudz uzlaboja un tagad tur dzīvo visu gadu, arī ziemā. Bet Lidijai vairs nav kur aizbraukt, tagad viņai visu vasaru jāsēž pilsētas dzīvoklī.
No likuma viedokļa formāli nekādu pārkāpumu nav. Diāna pārdeva savu mantoto vasarnīcu, viņa to varēja darīt arī uzreiz, tiklīdz bija saņēmusi mantojumu. Tomēr Aleksandram, rakstot testamentu, šāda iespēja pat prātā neienāca, viņš bija pārliecināts, ka vasarnīcu turpinās lietot Lidija kopā ar viņa māsas meitu.
Šo vēlēšanos Aleksandrs varēja noformēt, testamentā ierakstot Lidiju kā mantinieci un māsas meitu Diānu – kā pēcmantinieci. Taču šis risinājums tiek samērā reti izmantots, tāpēc daudzi par to diemžēl nezina.
Varēja iecelt pēcmantinieku
Skaidro zvērināta notāre Sandra Jakušenoka
Šāda iespēja ir paredzēta Civillikuma otrās daļas astotajā apakšnodaļā Pēcmantinieka iecelšana, kur 486. pantā rakstīts, ka mantojuma atstājējs testamentā vai mantojuma līgumā var uzlikt ieceltam mantiniekam kā pirmmantiniekam pienākumu izdot mantojumu vai tā daļu kādai citai personai kā pēcmantiniekam. Aprakstītājā situācijā Lidija būtu pirmmantiniece, Diāna – pēcmantiniece.
Par laiku, kurā mantojums jāizdod pēcmantiniekam, uzskatāms pirmmantinieka nāves brīdis, ja testamentā vai mantojuma līgumā nav noteikts citādi, teikts 487. pantā. Tātad Diāna vasarnīcu iegūtu savā īpašumā pēc Lidijas nāves.
Ja ar testamentu vai mantojuma līgumu ir iecelts pēcmantinieks, tad atbilstoši Civillikuma 488. pantam notārs taisa notariālo aktu par aizgādnības nodibināšanu. Ja mantojumā ietilpst nekustams īpašums, tad pirmmantinieka pienākums izdot to pēcmantiniekam ir jānorāda attiecīgajā zemesgrāmatu reģistrā saskaņā ar Zemesgrāmatu likuma 81. panta ceturto daļu.
Tie ir papildu tēriņi un papildu dokumentu kārtošana. Tāpēc daļa no tiem, kuri sākotnēji ir atnākuši pie notāra, lai ieceltu pēcmantinieku, vēlāk no šā nodoma atsakās.
Parasti pēcmantinieku ieceļ, rūpējoties, lai īpašums paliktu dzimtai. Piemēram, māju manto dēls, bet mazdēls ir pēcmantinieks.
Mantiniekam ir visas tiesības lietot īpašumu. Ieceļot pēcmantinieku, var noteikt arī to, vai mantiniekam īpašums ir jāsaglabā pēcmantiniekam (mantinieks nedrīkst to pārdot), vai arī viņš drīkst ar to brīvi rīkoties un īpašumu pārdot vai ieķīlāt.
Aleksandra un Lidijas situācijā, iespējams, ieteicamāks būtu bijis otrais variants. Piemēram, ja Lidijai būtu nepieciešama nauda dārgai operācijai vai gadītos citi lieli tēriņi, viņa varētu pārdot vasarnīcu.
