Mūsu lauksaimnieki un mežsaimnieki bēgļu palīdzību darbos negaida
Mūsu lauksaimnieki nemaz nealkst savās saimniecībās kā strādniekus redzēt bēgļus. Zemnieku saimniecību un mežistrādes uzņēmumu īpašnieki ik pa laikam sūkstās, ka laukos bieži vien ir neiespējami atrast jēdzīgus darbiniekus, kuri gribētu strādāt. Vai risinājums nebūtu bēgļu darbaspēks?
Starpkaru Latvijā mūsu laukos strādāja simtiem laukstrādnieku no Lietuvas un Polijas. Savukārt pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās Latvijā iebrauca gucuļu brigādes, kuras Latvijas mežos likvidēja lielās vētras sekas. Kopsaimniecību vadītāji bija apmierināti ar gucuļiem, jo viņi strādāja no rīta līdz vakaram bez brīvdienām, bet latviešiem paralēli darbam sociālistiskajos uzņēmumos vēl vajadzēja saimniekot savās piemājas saimniecībās un viņiem piešķirt brīvdienas. Bija labi gan mums, gan viņiem. Kasjauns.lv skaidroja, vai tagad lauksaimnieki būtu gatavi piedāvāt darbu bēgļiem. Izrādās, ka lielu entuziasmu piedāvāt darbu bēgļiem nejūt.
Zemnieku saimniecībās bēgļus negaida
Dobeles pagasta zemnieku saimniecības „Grantiņi” saimniece Inese Litvina netic, ka bēgļi būs lieli strādātāji un tāpēc viņa nevēlas bēgļus redzēt savā saimniecībā. Viņa Kasjauns.lv teica: „Neticu, ka viņi brauc uz Latviju strādāt. Ja uz viņiem paskatās interneta resursos pieejamos materiālos, tad neizskatās, ka viņi grib strādāt, lai gan starp viņiem pārsvarā ir jauni vīrieši un sievietes ar bērniem ir redzamas salīdzinoši maz. Un man viņus saimniecībā nav arī kur izmitināt – paši dzīvojam vagoniņā. Internetā var redzēt, ka viņi met projām viņiem iedoto ūdeni un pārtiku, jo tā viņiem neder. Tas nu gan nav pieņemami! Es neticu, ka viņi būs strādātāji”.
Savukārt Codes pagasta zemnieku saimniecības „Eriņi” grāmatvede Liene Grantiņa Kasjauns.lv pauda: „Mazkvalificētais darbaspēks mums Latvijā ir pietiekamā daudzumā. Trūkst augsti kvalificēti darbinieki, konkrēti mums – kravas automašīnu vadītāji un traktoristi, kuri varētu strādāt ar 200 – 300 tūkstošu eiro vērtu tehniku. Tajās zemēs, no kurienes nāk bēgļi, diez vai strādā ar tik augstas kvalitātes tehnoloģijām. Uzskatu, ka bēgļu ievešana un nodarbināšana mūsu saimniecībās problēmu neatrisinās”.
Toties Strenču novada laukstrādniece Gunta, kuru algo kāds zemnieku saimniecības īpašnieks, Kasjauns.lv teic, ka nav nepieciešamības pēc jauniem laukstrādniekiem no bēgļu vidus: „Mēs jau esam Eiropas Savienībā un bēgļiem tā kā būtu jāpalīdz, bet no otras puses mums pašiem nav darba. Man vairāk šķiet, ka viņi uz Eiropu vairāk brauc tādēļ, ka šeit ir pabalsti, ar kuriem viņi varētu izdzīvot, nevis strādāt”.
Mežsaimnieki: „Ja viņi grib strādāt, lai strādā!”
Mežsaimniecības uzņēmumi gan ir atsaucīgāki nekā zemnieku saimniecības. Mežizstrādes firmas labprāt savu darbinieku vidū redzētu bēgļus. Tomēr ne visus.
Alūksnes novada mežistrādes uzņēmuma „Kindel” pārstāvis Normunds Skotiņš Kasjauns.lv teica: „ Dotu darbu tiem, kuri grib strādāt, ne tiem, kuri te laužas iekšā (no Sīrijas, Lībijas). Vjetnamieši lai strādā, bet no pārējām valstīm – drīzāk, ka ne. Ja paskatās uz tiem, kuri te laužas iekšā, neuzskatu, ka starp viņiem ir baigi daudz to, kuri te grib strādāt. Viņi ir labi ģērbti cilvēki, kuri var daudz maksāt un te grib dzīvot „na haļavu”. Bet tie, kas grib strādāt, kāpēc lai pie mums nestrādāt…?” Noslēgumā Skotiņš piebilda, ka bēgļi jau netiecas uz Latviju strādāt, bet gan grib iekāroties bagātākajās Eiropas valstīs.
Pielaidīgāks bēgļu jautājumā ir Ugāles mežsaimniecības uzņēmuma „Niedrāji MR” vadītājs Pēteris Elsts: „Idejai, ka bēgļi pie mums varētu strādāt, piekrītu tiktāl, ja viņi nekļūst par mūsu sociālā budžeta tukšotājiem. Ja tādas īsti lielas problēmas ar darba ņēmējiem nav, tad tā noteikti veidojas. Varētu bēgļus vispirms pieņemt darbā zemākas kvalifikācijas darbos, bet pēc diviem trijiem gadiem pēc zināmas darba pieredzes viņi jau, piemēram, varētu kļūt par darba tehnikas operatoriem. Tas ir okey, bet vispirms ir jāsaprot, kāpēc šie cilvēki ieradušies Latvijā – viņu mērķus, motivāciju un vērtības”.
