Ēģiptietis Elmarija: "Es Latviju mīlu vairāk nekā savu sievu"

Dzimis un uzaudzis Ēģiptē, 43 gadus vecais Abdelhamids Elmarija nu jau desmit gadu dzīvo Latvijā. Ēģiptē viņš ieguva jurista izglītību, strādāja prestižā darbā, taču uz Latviju viņu atvilināja mīlestība. Abdelhamids apprecējās ar latvieti, sāka dzīvot Latvijā. Viņš iemācījās latviešu valodu, viņa bērni ir Latvijas pilsoņi. Abdelhamids Elmarija strādā nekustamo īpašumu jomā – palīdz eiropiešiem iegādāties nekustamo īpašumu Ēģiptē un otrādi, ir arābu valodas pasniedzējs un darbojas Latvijas Arābu kultūras centrā.

Rīgas ielās pastiprināti pamanu tumšas ādas krāsas cilvēkus. Un mierinu sevi ar domu, ka tie ir vai nu tūristi, vai studenti, kas ieradušies Latvijā uz laiku. Ka tie nav bēgļi. Cik ilgi jūs dzīvojat Latvijā?

Nu jau desmito gadu.

Protams, pēdējā laikā attieksme ir mainījusies. Uz cilvēkiem ar tumšāku ādas krāsu, vienalga, kas esi – tūrists, students vai uzņēmējs –, tagad skatās citādi. Un pieļauju, ka tas saistīts ar bēgļu jautājumu.

Turklāt jūs nu jau saprotat latviešu un krievu valodu. Vai esat sadzirdējis pret jums vērstas kādas replikas?

Es personīgi nē. Bet mani draugi atzīst, ka dažreiz gadījies dzirdēt nepatīkamas frāzes.

Mazliet jau aizskar, bet tas ir normāli. Es taču izskata ziņā atšķiros no pārējiem – uzreiz skaidrs, ka neesmu vietējais.

It kā jau nav pieņemts cilvēkiem prasīt, kāda ir viņu reliģiskā pārliecība. Tomēr uzdošu vienu šādu jautājumu – vai esi musulmanis?

Jā, esmu!

Kāpēc? Ko tev musulmaņi sliktu izdarījuši?

Man neko, bet esmu redzējis, ko izdarījuši citiem. Ar kliedzienu „Allah Akbar” („Dievs ir varens”) musulmaņi nogriež gūstekņiem galvu, pašnāvnieki uzspridzina nevainīgus cilvēkus, iznīcina kultūras pieminekļus. Un to dara Allāha vārdā. To redzot, man ir iemesls baidīties.

Ne tev vienīgajam ir bailes. Bet tāpēc jau nevajag visus musulmaņus vērtēt vienādi. Ziemeļāfrikā un Arābijas pussalā dzīvo daudzu dažādu reliģiju piekritēji. Kristieši, musulmaņi, ebreji – viņi visi lielākoties ir draudzīgi. Bet tie, par kuriem tu runā, – tās ir dažas organizācijas, kuras ir ļoti tālu no patiesā islāma. Protams, viņi ir ļoti reliģiozi, taču pēc viņiem vērtēt visus pārējos nevajadzētu.

Protams, saukt jau var jebko. Arī kristieši, piesaucot Dievu, savulaik nogalināja cilvēkus. Viduslaikos kristiešu baznīcas dedzināja raganas, Dieva vārdā spīdzināja cilvēkus. Un tas ir briesmīgi, ka tādas lietas tiek darītas Dieva vārdā. Te nav runa par kristieti vai musulmani, bet gan par lielo politiku un dažām teroristiskām organizācijām, kuru darbības dēļ cilvēki spiesti pamest mājas. Šiem teroristiem nav cieņas pret citiem cilvēkiem, viņi nogalina, nešķirojot pēc reliģiskās piederības. Es nepiekrītu tam, ko dara šie ļaudis. Lielākā daļa musulmaņu ir pret Islāma valsti. Taču tā ir lielā politika, jo kādam ir izdevīgas tādas organizācijas, kas sēj haosu un iznīcību. Bet neviens īsts musulmanis to neatbalsta.

Ir karš. Ko cilvēkam citu darīt, zinot, ka jebkurā brīdī viņu var nogalināt? Latvijā taču Otrajā pasaules karā arī bija tāda situācija, kad ienāca krievi. Cilvēki zināja, ka viņus vai nu izsūtīs, vai nogalinās, tāpēc viņi bēga. Uz Eiropu, uz Kanādu, uz Austrāliju, arī uz arābu valstīm. Kā, piemēram, Latvijas eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kas ar vecākiem ilgu laiku nodzīvoja Marokā. Un tagad tādi paši cilvēki bēg no kara Sīrijā.

Jā, bet tad mēs devāmies prom veselām ģimenēm – sievas, mātes, bērni. Taču tagad – tikai jauni vīrieši.

Redz, jaunajiem vīriešiem nav nekādas izvēles. Viņus jau nākamajā dienā var iesaukt karā. Vienalga, kurā pusē – valdības spēku, nemiernieku vai jaunās Islāma valsts rindās. Viņiem būs jāņem rokās ierocis un jānogalina. Bet ko tad, ja nevēlies karot, nevēlies kādu nogalināt vai tikt nogalināts? Ko darīt? Viņiem nav citas izejas kā bēgt. Diemžēl tā ir realitāte. Tajās zemēs sievietes un bērni nevienu neinteresē – viņiem vajag karotājus, kas palīdzēs īstenot vienu vai otru spēku politiskās intereses. Tāpēc starp bēgļiem arī ir tik liels jauno vīriešu īpatsvars. Otrs iemesls ir tas, ka bēgļu ceļš ir ilgs un grūts. Ne visiem tas ir pa spēkam. To var izturēt tikai spēcīgākie, nevis mazi bērni, sievietes un veci cilvēki. Daudzi no viņiem ceļā ietu bojā.

Tas nav saistīts ar ticību – musulmanis vai kristietis. Tas viss ir atkarīgs no cilvēkiem. Un diemžēl gadās, ka katrs desmitais bēglis var būt slikts cilvēks – nelaipns, rupjš, agresīvs, slinks –, bet pārējie deviņi ir labi. Tāpēc es aicinu Latviju stingri skatīties, kādus bēgļus uzņemt. Lai uzņemtu tos deviņus labos, nevis katru desmito slikto. Protams, starp arābiem ir slikti cilvēki, taču ir arī normāli ļaudis.

Nu bet trūcīgākajās valstīs tikai ar pabalstiem nevar normāli izdzīvot! Piemēram, cik tad Latvijā to ir? 256 eiro mēnesī. Vai ar to pietiek? Taču, nē. Tāpēc nedomāju, ka viņus interesē tikai pabalsti. Bēgļi grib normālu dzīvi.

Bet Latvijā bērnu pabalsts ir krietni niecīgāks. Tas taču nav godīgi! Vai tas nešķiet nenormāli?

Protams, bet, runājot par bēgļiem, viņiem vajag piedāvāt darbu. Un pašiem meklēt.

Normāls cilvēks darīs jebkuru darbu, lai izdzīvotu. Un ne tikai starp bēgļiem ir tādi, kas gatavi zagt un nogalināt, nevis godīgi strādāt. Tādi ir jebkurā sabiedrībā.

Bet tik un tā mēs baidāmies. Paskaidrošu, kāpēc! Vai esi uz šo situāciju paraudzījies no latviešu puses? Izkāva pusi mūsu nācijas, tā vietā iepludināja mums naidīgus cilvēkus, kuri ienīst mūsu valsti, mūsu iekārtu. Tā mēs jūtamies. Un tagad baidāmies, ka atkal iebrauks kāda šāda liela ļaužu grupa. Mēs jūtamies apdraudēti.

Šie cilvēki nav Latvijas ienaidnieki. Viņi pat nezina, kas ir Latvija. Viņi zina, ka ir Eiropa, kurā valda cilvēcība. Un viņi nāk pēc šīs cilvēcības. Mani izbrīna šīs jūsu bailes, ka Latvija netiks galā vai cietīs, pieņemsim, no 500 bēgļu ienākšanas. Nu kas tā par valsti, ja tā nespēs kontrolēt 500 citas tautības un ticības cilvēkus? Vienalga, no kurienes tie būtu – Sīrijas, Afganistānas vai Ukrainas. Ja to nespēj, tad nespēj kontrolēt pašu valsti. Vai tiešām netici, ka Drošības policija ar to netiks galā?

Bet tiešām – par ko baidīties? Jau šobrīd Latvijā dzīvo kādi 500 arābu cilvēki – studenti, biznesmeņi. Vai jūs viņus ikdienā bieži redzat, vai viņi jūsu dzīvi kaut kā ietekmē, traucē? Kāpēc domājat, ka tie 500 bēgļi, kas atradīs patvērumu Latvijā, kaut kā kaitēs? Viņi varbūt būs labi strādnieki, speciālisti, un Latvija no viņiem tikai iegūs. Tāda iespēja ir jāizmanto. Latvijai jāizmanto tiesības pašai izlemt, kurus bēgļus uzņemt. Izvēlēties tos labākos, kas Latvijai tikai noderēs, ņemt tos, kas gribētu būt piederīgi Latvijai. Neviens jau neliek ņemt pilnīgi visus. Bēgļiem ir trīs mēnešu pārbaudes laiks, kurā var noskaidrot – vai viņš ir terorists vai labs strādnieks, cilvēks ar specialitāti. 

Bet tās ir viņu tiesības. Un tas ir tikai saprotams. Jūs, latvieši, šobrīd nedzīvojat karā, jūs nevajā teroristi, bet jūsu ļaudis pamet savu zemi un dodas prom! Simtiem tūkstoši brauc uz Zviedriju, Īriju, Vāciju. Kāpēc? Jo arī tās ir jūsu tiesības. Bet jums nav kara, kāpēc jūs neveidojat labāku dzīvi tepat, Latvijā, bet meklējat to citur? Tāpēc, ka tāda ir cilvēka daba. Katrs meklē to izdevīgāko variantu. Un bēglis nav izņēmums. Viņš arī grib doties uz turīgākām zemēm. Bet nevajag domāt, ka visi bēgļi ir nabadzīgi cilvēki, kas grib dzīvot tikai no pabalstiem. Daudzi ir turīgi ļaudis, kuri grib dzīvot brīvi un drošībā. Un viņi ir gatavi strādāt tās valsts, kas viņus uzņems, labā.

Bet, redzot to, kas šobrīd notiek Eiropā, es negribu nevienu. Kaut vai atomfiziķi un Nobela prēmijas laureātu. Jo man ir bail!

Tad aizslēdziet visas robežas, uzceliet sev apkārt sētu, izdzeniet no Latvijas visus, kas jums līdz šim traucējuši! Un dzīvojiet noslēgtībā no visas pasaules, bez sakariem ar citām valstīm. Nu nevar visu laiku dzīvot tādās bailēs! Aizslēdziet savu Latviju, dzīvojiet izolācijā, bet tad nebrīnieties, ja neviens ar jums nekontaktēsies un nepalīdzēs briesmu brīdī. Starp citu, arābu valstīs šobrīd dzīvo un strādā daudz, daudz vairāk latviešu ģimeņu, nekā arābu ir Latvijā.

Skatoties uz saviem draugiem, kas man apkārt, nu nesaprotu, kā var baidīties no musulmaņiem un arābu pasaules! Nevajag tik ļoti baidīties. Es daru visu, lai arābi, kuri atbrauc uz Latviju, parādītu sevi no labākās puses, lai Latvijas iedzīvotāji cienītu mūs, musulmaņus. Es vienmēr cenšos arābu cilvēkiem izskaidrot, kāda ir latviešu mentalitāte, kuras robežas jāievēro, uzsvērt, ka šī ir cita valsts ar citiem likumiem, kultūru, ka te nav Austrumi. Bet arī jums pašiem vajag darīt visu, lai šie arābu bēgļi būtu Latvijai izdevīgi cilvēki. Ja paņemsiet viņus ar labākajiem nodomiem, dosiet iespēju dzīvot un strādāt, viņi cienīs jūsu zemi, cienīs Latviju. Viņi mīlēs šo valsti vairāk nekā savu dzimteni.

Jā, bet tik un tā. Piemēram, mēs, ceļojot pa arābu valstīm, ievērojam jūsu paražas. Dāmas nestaigā atkailinātiem pleciem. Arābu Emirātos es nevarēšu vilkt šortiņus un lietot alkoholu, kaut arī esmu atbraucis kā tūrists un atstāju lielu naudu. Mēs cienām jūsu kultūru. Bet musulmaņi, kas kā bēgļi ieradušies pēc patvēruma Eiropā, grib uzspiest savas paražas. Viņi grib pilnīgi tādas pašas tiesības kā savās mājās. Kāpēc tā? Kāpēc man jāskatās uz sievieti, kura baseinā lec ar visām drēbēm, jo peldkostīmu viņai neļauj ticība?

Ja Latvijas likumi neļauj, piemēram, Ķīpsalas peldbaseinā peldēties drēbēs, tad šie likumi jāievēro. Ja citādi nevar, tad jādodas atpakaļ uz savu zemi.

Mans viedoklis – nē, burkas Latvijai nevajag. Bet hidžābu, kad redzi tā cilvēka seju, kāpēc ne? Lai valkā! Tas nevienu netraucē.

Jā, bet, kā jau teicu, tas nav atkarīgs no cilvēka ādas krāsas un reliģijas, bet gan no paša cilvēka. Pilnīgi noteikti, ka tas bēglis, kurš tagad taisa cūcības Eiropā, tāpat rīkojās savā dzimtenē. Ja viņš negribēja strādāt mājās, tad nestrādās arī citur. Diemžēl.

Vai tev nešķiet dīvaini, ka ļoti bagātās arābu valstis nav paņēmušas nevienu no bēgļiem? Vai tā ir īpaša politika? Kāpēc viņiem nevajag šos bēgļus?

Es zinu, ka manā valstī Ēģiptē dzīvo tūkstošiem ļaužu no Sīrijas. Taču viņi netiek saukti par bēgļiem, jo mums nav tāda bēgļu statusa. Viņi iegādājas vīzas un pārceļas uz blakus valstīm strādāt, dzīvot, paglābties no kara. Bet otrs un pats galvenais iemesls – šajās bagātajās arābu valstīs ir ļoti stingra kārtība un likumi. Cilvēki, kuri bēg no policejiskas valsts, negrib nokļūt citā policejiskā režīmā. Viņi vēlas brīvību, justies brīvi. Un to dod Eiropa. Nav noslēpums, ka lielākā daļa Tuvējo Austrumu valstu ir policejiskas. Viss atkarīgs no cilvēka. Ir tādi, kas dodas uz Eiropas bagātajām valstīm pēc sociālajiem pabalstiem, ir tādi, kas alkst brīvības.

Man patīk Latvija, esmu daudz ceļojis. Latvija ir skaista. Bet neticēsi – man mīļākā vieta ir Ķīpsala pie Televīzijas torņa. Tur bieži vien dodos ar saviem ēģiptiešu draugiem, kuri pie manis ciemojas. Mums ir tradīcija – ja iedzer Daugavas ūdeni, tad noteikti atkal atgriezīsies šai vietā. Un tā notiek. Latvija ir jauka, tīra zeme, vistīrākā pasaulē. Es mīlu Latviju pat vairāk nekā savu sievu. Joks, bet ar lielu daļu patiesības. Es tiešām mīlu Latviju, un to saku no visas sirds. Es dzīvoju tur, kur jūtos vislabāk, un Latvijā es tā jūtos! Un domāju, ka arī šie bēgļi spēs iemīlēt un cienīt Latviju tāpat kā es. Es cienu Latviju daudz vairāk nekā dažs labs latvietis. Un arī mani draugi ciena Latviju.

Juris Vaidakovs, žurnāls “Kas Jauns” / Foto: Rojs Maizītis