Sapnis, kas piepildījās
Pirms 30 gadiem – 1990. gada 4. maijā – sapnis par Latvijas valsts atdzimšanu kļuva par realitāti. Brīvību visaugstāk novērtē tie, kam tā liegta. Ja brīvība ir ikdiena, mēs pret to izturamies ikdienišķi nevērīgi. Tā vienkārši ir – gluži kā ainava aiz loga vai desa uz maizes. Mums ir brīvība runāt un tiesības izvēlēties. Tas ir tik dabiski, vai ne? 1990. gada 4. maiju – Latvijas neatkarības atjaunošanas dienu – atceras izdevniecības Rīgas Viļņi valdes priekšsēdētāja Aija Šmidre.
Šogad svinības ir īpašas. Klusas. Bez salūtiem un pūtēju orķestriem. Bez iespējas plašākā radu un draugu pulkā apsēsties pie garā galda, lai kopā atcerētos to dienu, kad ikviens Latvijas iedzīvotājs, pieplacis pie radio uztvērēja vai citādi, sekoja līdzi liktenīgajam balsojumam. Tā bija cerību un bažu pilna diena, kas vainagojās ar vēsturisku uzvaru – Neatkarības deklarācijas pasludināšanu. Neviens iepriekš nevarēja būt drošs par balsojuma rezultātu. Tautas frontes frakcijai nepieciešamajām divām trešdaļām balsu pietrūka trīs mandātu, un nācās cerēt uz dažiem “neatkarīgajiem”. Saspringums, kas valdīja sēžu zālē, bija jūtams teju katrā mājā. Un tad pienāca mirklis, kad bija skaidrs – tas ir noticis!
Nē, mēs todien vēl neieguvām sapņoto brīvību, bet mēs pateicām visai pasaulei, kāds ir mūsu lēmums un izvēlētais ceļš. Mēs bijām laimīgi un cerību pilni. Mēs vēl nezinājām, ka līdz neatkarības pilnīgai atgūšanai un atzīšanai ejams ērkšķains ceļš, ka savu brīvību nāksies aizstāvēt, būvējot barikādes, un tā šūposies pavisam tieva mata galā. Tomēr teju fiziski sataustāmā kopības un vienotības sajūta neatstāja vietu šaubām un bailēm.
Es lieliski atceros to dienu. Kopā ar klasesbiedriem bijām tur – pie Augstākās padomes. Mēs kopā ar citiem skaļi skaitījām balsis, uzgavilējot katrai, kas mūs tuvināja uzvarai. Brīdī, kad tika pasludināti rezultāti, nepazīstami cilvēki gluži kā vistuvākie brāļi un māsas apskāva cits citu, plīvoja karogi, skanēja – Latvija, Latvija! Tad atvērās durvis, un no tām cits pēc cita ar uzvaras zīmē paceltiem pirkstiem sāka nākt Berklavs, Īvāns, Čebotarenoka, Gorbunovs un visi citi tās dienas supervaroņi. Dažus cilvēki pacēla un nesa uz pleciem – tā bija absolūta laimes un eiforijas izjūta.
Tagad brīvība ir pašsaprotama. Tā vienkārši ir. Laiku, kad bija citādi, nevar un arī nevajag atgriezt atpakaļ. Pateicoties 4. maija balsojumam, mēs dzīvojam normālā valstī, kas risina normālas, ikdienišķas problēmas. Valstī, kura vien 30 gados centusies paveikt to, kas citām izdevies daudzkārt ilgākā laikā. Daļa tās dienas varoņu jau aizsaulē, vēl citi šo statusu iemainījuši pret taustāmākām vērtībām, eiforiju nomainījusi rutīna, bet daudziem arī vilšanās sajūta.
Manai meitai šodien ir tikpat gadu, cik man tajā dienā. Viņa pieder paaudzei, kurai stāsti par padomju ļaunuma impēriju izklausās tikpat reāli kā “Gredzenu pavēlniekā” aprakstītā Mordora. Viņa dzīvo atvērtā un drošā pasaulē, viņa pieder brīvai tautai, kurai ir sava valsts. Tā ir liela laime, ko vislabāk var novērtēt, atverot senos foto albumus un atceroties tos trauslos, bet bezgala skaistos laikus, kuros mēs visi bijām tik nešaubīgi savā ticībā un vienoti savās cerībās. Lai jums visiem saulaini šie svētki!
