Jaunajos Būvniecības likuma grozījumos saskata spēcīgu būvnieku lobiju

Uz Zolitūdes traģēdijas fona, kur spriedums pirmajā instancē ar vienu vainīgo jau tā daudziem radīja jautājumus, vai atbildība būvniecībā var būt tik šauri nodalīta, likuma izmaiņas  nostiprinātu šādu principu. Turklāt pēc Zolitūdes traģēdijas vienreiz likumā jau precizēja atbildības jautājumus, un atkārtoti grozījumi liek uzdot jautājumu, vai toreiz pievilktie groži netiek palaisti vaļīgāk?

Būvniekus apvienojošās organizācija “Latvijas Būvuzņēmēju partnerība” savos publicitātes materiālos jau vairākus gadus uzsvērusi nepieciešamību nodalīt atbildības. Par šādu nepieciešamību sprieduši arī citi, taču šajā gadījumā drīzāk saskatāma atbildības svaru kausu pārdale, kā rezultātā būvniekiem atbildība būtu mazāka. Būvnieku lobija organizācija šo tēmu aktualizēja vairākkārt jau no 2017. gada, kad Ekonomikas ministrijā izveidoja darba grupu attiecīgu grozījumu izstrādei. Rezultāts apliecina, ka būvnieku balss Ekonomikas ministrijā sadzirdēta vairāk nekā citas.

Šobrīd būvnieki ir atbildīgi ne vien par sava darba atbilstību projektam, bet arī normatīvajiem aktiem. Jaunajā versijā normatīvie akti svītroti. Lai arī par grozījumiem ministrijā diskutēts vairāk nekā divus gadus, par šo sadaļu vienprātība tā arī netika panākta. Grozījumu redakcijai joprojām nepiekrīt, piemēram, Ārvalstu investoru padome, kas uz šiem procesiem raugās caur investoru prizmu. Padomes Būvniecības sektora darba grupas vadītāja Zanda Zaļuma saka: “Liela nozīme ir tieši būvniekam kā prasību īstenotājam, jo nereti nepilnības projektā var atklāt tikai projekta īstenošana slaikā. Un skaidrs, ka būvei būtu jābūt atbilstošai gan normatīvajiem aktiem, gan pasūtītāja prasībām un tieši īstenotājam kā pēdējam posmam ir vislielākā nozīme.”

Likuma grozījumu ieceri neizprot arī advokāte, “Sorainen” partnere Lelde Laviņa, kas specializējusies būvniecības jomā. Viņa norāda, ka nedrīkstot vienkāršoti un šauri nodalīt, paļaujoties, ka pārējo izdarījuši citi. “Manuprāt, tā nepieciešamība nodalīt kaut kā atbildību nav sabiedrības interesēs. Tā nepieciešamība izriet tikai no tā, lai atbrīvotos no atbildības, nevis lai būtu kāds atbildīgs, bet, lai atbrīvotos, jo būvniecība ir tik sasiets process, ka tur ir jāskatās tikai no konkrētajiem apstākļiem,” secina L.Laviņa. Pēc viņas novērojumiem notiek centieni ierakstīt likumā argumentus, ko tiesvedībās būvnieki jau tagad izmanto.

“Līdz ar to tālu kājas šīm izmaiņām nav jāmeklē. Es ticu, ka Ekonomikas ministrija labā ticībā izpratusi to domu, ka tiesām būvniecībā taču ir tik daudz puses, ka skaidrība būtu laba lieta. Bet viņi neredz to zemūdens akmeni,” viņa saka.

Būvniekus pārstāvošajā Latvijas Būvuzņēmēju partnerībā, pārliekot intervijas laikus un stīvējoties, vai tā būs klātienes saruna vai rakstiska atbilde, organizācijā beigās teica, ka atbildēs rakstiski. Atbildē Latvijas Būvuzņēmēju partnerības vadītājas vietniece Anna Upena noraida būvnieka atbildības samazināšanos. Tur norāda - izskanējušais priekšlikums uzlikt būvniekam atbildību par visu gala rezultātu ir neiespējams un pretrunā būvniecības procesa būtībai, kas ir secīgs process un kur katrā posmā piesaistītais dalībnieks atbild par sava darba profesionālo kvalitāti. Piemēram, būvnieks nevar atbildēt par kļūdām, ko ir pieļāvis projektētājs, kad būvnieks nav pat vēl bijis piesaistīts.

Ekonomikas ministrijā piekrīt būvnieku pozīcijai, jo būvniekiem neesot to zināšanu, kas vajadzīgas citos būvniecības procesa posmos.  Risinājums, kurš noformulēts pēc vairāk nekā divus gadus ilgām diskusijām ar visām iesaistītajām pusēm, Ekonomikas ministrijas ieskatā ir līdzsvarots. “Tas, ko mēs nosakām, mēs nosakām par katru posmu atbildīgo, pieturoties pie principa – ir divi cilvēki, kas nes atbildību. Viens ir pamat darītājs un otrs ir uzraugs, kas viņu uzrauga,” skaidro ministrijas Būvniecības politikas departamenta direktore Olga Feldmane. Viņa norāda: “Ja nedod dievs, kaut kas notiek, tad mēs paskatāmies, vai tā kļūdas ir bijušas projektā vai tās kļūdas ir iekļautas būvdarbu laikā. Vai, piemēram, projektētājs ir ieprojektējis konkrētā biezuma sienas vai betona klājumu, un būvdarbu veicējs ekonomējot viņu ir samazinājis, vai izvēlējies cita veida betonu.”

Atbildības pārskatīšana nav vienīgās izmaiņas. Lai paātrinātu būvniecību, plānots ieviest “klusēšana-piekrišana” principu. Tas nozīmēs – ja noteiktā laikā būvvaldes par kādu pieteikumu nav pateikusi ne jā, ne nē, tas nozīmē – jā. Tāpat plānots noteikt, ka būvatļaujas apstrīdēšana nenozīmēs būvdarbu apturēšanu – tos varēs turpināt.

Par grozījumiem atbildīgajā Tautsaimniecības komisijā pirms praktiskā likuma grozīšanas darba sola domnīcu jeb sanāksmi, kurā visas puses vispirms izrunās plānotas izmaiņas. Komisijas vadītājs Jānis Vitenbergs (KPV LV) gan jau tagad spriež, ka izmaiņas vajadzīgas. “Es ceru, ka nekad neatkārtosies tas, kas notika ar Zolitūdi. Taču šim būvniecības procesam ir jābūt samērīgam. Šobrīd esmu ticies ari ar dažādiem nozares pārstāvjiem. (..) Mums ir primārais drošības modelis, bet kā rezultātā cieš viss būvniecības process, kā jau teicu, viņš ir ilgākais Baltijā, kā rezultātā arī cenas ir pašas dārgākās Baltijā. Mums pie tā jāstrādā, taču mēs nedrīkstam pazaudēt šo drošības momentu,” saka J.Vitenbergs.

Latvijas Universitātes profesore Ilma Čepāne, kura specializējusies būvniecības regulējumā, uz plānotajām izmaiņām raugās kritiski. Viņu uztrauc ne vien atbildības jautājumi, bet arī iespējamā Būvniecības valsts kontroles biroja funkciju pārskatīšana un būvdarbu turpināšana neraugoties uz apstrīdēšanu, kā rezultātā var izrādīties, ka ēku uzbūvē un tikai tad pasaka – ka nemaz nedrīkstēja. “Pa šiem gadiem kopš Zolitūdes traģēdijas ekonomikas ministri iet un nāk, parlamentārie sekretāri iet un nāk,  bet būvniecības lobijs ir vienkārši nepārspējams,” vērtē I.Čepāne. Viņa cer, ka Saeimā šos grozījumus kārtīgi izvērtēs. Saeimā visu pušu sanāksme par par iecerētajām izmaiņām paredzēta 11. martā.