Nomācošā klusumā piemin Zolitūdes traģēdijas upurus. FOTO

„Man sieva šeit aizgāja bojā. Es vispār par to tagad nespēju runāt...,” teica kāds jauns vīrietis, aizgriezās no ziņkārīgiem skatieniem un sāka raudāt.

„Aizdedzināju svecīti un noliku ziedus, pieminot savu kaimiņieni. Nav viņas vairs. Tas bija šausmīgi. Kādas sajūtas, kādas atmiņas...? Ko tur runāt? Nav, ko teikt. Viss bezjēdzīgi sāpīgi. Jauna sieviete, pašā ziedonī, tika noslepkavota,” īsos vārdos to, kāpēc atnākusi uz piemiņas brīdi, Kasjauns.lv teica Biruta.

„Mana brāļameita bija veikalā tieši tajā brīdī, kad tas sagruva. Viņa paspēja izskriet ārā, atskrēja mājās un man zvanīja. Uzstāja, lai steidzīgi nāku mājās, jo veikals sagruvis. Dzīvojam tepat Imantā. Nesapratu, kāpēc viņa tik histēriski pieprasīja, lai es pa tiešo un uzreiz nekavējoši nāku mājās. Meitene bija šausmīgi uztraukusies un telefona klausulē burtiski kliedza, lai pa galvu, pa kaklu nāku mājās. Vēlāk sapratu. Viņa bija tik satraukusies, ka kāds no mīļajiem varētu būtu palicis zem veikala drupām un viņa uzreiz visus gribēja redzēt sveikus un veselus mājās,” Kasjauns.lv atklāja Anita.

„Mēnesi pirms veikala sagrūšanas, manu sievu aicināja strādāt uz šo Zolitūdes „Maximu”. Bet uz šejieni bija slikta sabiedriskā transporta satiksme, kaut arī dzīvojam Pārdaugavā. Tā nu sieva aizgāja strādāt uz mājai tuvāko veikalu. Nezinu, kā būtu bijis, ja no mūsu rajona uz šejieni būtu tiešais autobusa reiss. Varbūt viņa tad arī te būtu šai liktenīgajā dienā...,”pārdomās dalījās Vitālijs.

„Šo „Maximu” uzcēla manā acu priekšā, dzīvoju tepat līdzās. Mūsu rajonā šis bija ļoti iemīļots veikals. Šausmīgi, kas pēc tam notika! Viena vienīga bezatbildība. Kāpēc šajā traģēdijā bojā negāja neviens bērns? Tādēļ, ka viņi, izdzirdot signalizāciju, savus vecākus vilka ārā no veikala, bet pieaugušajiem jau prāta nebija,” Kasjauns.lv teica kāda zolitūdiete, kura savu vārdu nevēlējās publiski atklāt.

Stāsti un pamudinājumi, kādēļ cilvēki sestdienas vakarā bija atnākuši aizdedzināt svecīti un nolikt ziedus traģēdijas vietā ir visdažādākie. Tomēr galvenais ir viens – pieminēt bojāgājušos – mīļotos, radus, kaimiņus, draugus. Atceres brīdī cilvēki nekautrējās no asarām, bet bija skopi vārdos.

„Šodien neviens negrib runāt. Visi ir nervozi un nomākti. Labāk paklusēsim,” teica biedrības „Zolitūde 21.11” pārstāvis.

Pareizticīgo priesteri sapulcējušos uzrunāja gan latviski, gan krieviski, skanēja lūgšanas. Pulksten 17.44, tieši tai laikā, kad pirms diviem gadiem „Maximā” notika pirmais nogruvums, bija piemiņas mirklis brīdis, kurā izskanēja traģēdijai veltītā dziesma „Eņģeļu koris”. Sešos vakarā ar ugunsdzēsēju mašīnu sirēnām pieminēja glābējus, kuri ziedoja savu dzīvību, glābdami citus.

Tāpat kā pirms diviem gadiem atkal visiem piedāvāja siltu kafiju. Ātri vien beidzās piemiņas grāmatas „Atceries Zolitūdi”, kuras dalīja par ziedojumiem. Pierakstīja ziedotāju telefona numurus un viņiem solīja grāmatu iedot vēlāk.

21. novembra vakarā Zolitūdē, traģēdijas vietā pulcējās simtiem cilvēku. Autobusi no centra uz Zolitūdi brauca pārpildīti līdz pēdējai iespējai neierasti klusi. Ceļu uz traģēdijas vietu pasažieri mēroja nospiedošā klusumā, neviens nerunāja, neiezvanījās arī neviens mobilais tālrunis...