Lilijas kundze Siguldā veido varžu muzeju

Viņas kolekcijā ir dažādu nokrāsu un materiālu dekoratīvās vardītes, kuras radi, draugi, paziņas un vīrs Arnotijs saveduši no visas pasaules. Visvairāk gan ir Ķīnas ražojumu – ja arī varde nopirkta Amerikā, bieži uz suvenīra rakstīts "Made in China", pasmaida Lilija. Tuvākajā nākotnē viņa nolēmusi pensionēties un tad arī atlicināt laiku sen lolotam sapnim – izveidot vardīšu muzeju savā dārzā zem nojumes skaistajā Ķiparu ciematā.

Viss aizsākās ar zoles spēli

“Viss aizsākās 2005. gadā. Internetā bija vietne vardes.lv, kur uzspēlēt zināmo kāršu spēli – zolīti, tur vairāki cilvēki sadraudzējāmies. Interneta ēra bija tikko kā sākusies. Jauns puisis Toms, kurš mums diviem, vecākajiem, allaž pieslēdzās klāt, iesauca mūs par varžu tēti un varžu mammu. Māciet man zoli spēlēt! Tieši tajā laikā man nejauši arī bija atvesta pirmā vardīte no Vācijas, ļoti skaista – baletdejotāja. Tā sākās mana aizraušanās,” stāsta Lilijas kundze.

Tā kā vīram bija tūrisma firma un viņš braukāja pa pasauli, vardītes nāca no visdažādākajām valstīm. “Arī draudzene Valija daudz ceļoja un allaž man no svešzemēm atveda ko jaunu kolekcijai,” turpina Lilija. Tagad mājās figūriņas ir visur, pat tualetē.

Varde pat no Etnas vulkāna

Kaut arī vardītes nav dzīvas, tās ir ļoti interesantas un viņai mīļas. Bērnībā gan baidījusies no vardēm, bet tagad vairs ne. “Man aizvien brīnums, ka vardītes ir ar tik interesantiem ģīmīšiem, tik mīlīgas. Ir arī tādas, kas kustas, pateicoties saules baterijai. Cita sakustas, ja blakus runā cilvēks. Un nav tikai zaļas, bet arī melnas, sarkanas. Melnā ir no Etnas, kad vulkāns vēl nedarbojās. Vīrs Arnotijs tajā bija uzkāpis un atveda no vulkāna ieža izgatavotu vardīti,” rāda Lilija.

“Es aizvien papildinu savu kolekciju. Veikalā "Beta" tepat Siguldā arī piedāvāja vardītes, bet tās parasti bija komplektā, un tad jāpērk vairākas uzreiz. Figūriņas, protams, aizņem vietu, taču, kopš no dzīvokļa pārcēlāmies uz savu māju, telpas pietiek visam,” teic kolekcionāre. Daļu varžu viņa ziedojusi Siguldas labdarības veikalam "Visi Var", galvenokārt mīkstās rotaļlietas.

Izdarīs par spīti

Lilijas iecere ir izveidot muzeju, par ko daži radi un draugi pasmaidot, bet viņa ir apņēmības pilna sapni īstenot. “Mums dārzā ir plaša teritorija – 1200 kvadrātmetru, un vardēm taps īpaša nojume, lai visi, kuri vēlas, var apskatīt. Man ir tā: ja citi teic, ka neizdosies, rodas spīts, un es varu izdarīt! Uz Siguldu brauc daudz ekskursantu, un kāpēc lai viņiem nepiedāvātu aplūkot varžu muzeju?” pārliecināta ir Lilija. Viena viņas kolekcijas izstāde jau sarīkota Lieldienās Siguldas pagastā Jūdažos – bibliotēkā, un apmeklētāji viesu grāmatā ierakstīja daudz pozitīvu un pat sajūsmas pilnu atsauksmju. Starp citu, arī skatītājiem bija jāatnes kāda vardīte, kas kalpoja par ieejas maksu. Bibliotekāre Jeļena Ozoliņa, kas organizēja pasākumu, tagad strādā Inčukalna bibliotēkā un aicina Liliju izrādīt vardītes arī tur. Par varžu izstādi ieinteresējušies arī jelgavnieki.

Grūti paiet garām

“Jaunākā no saņemtajām vardītēm man ir piespraužama kā brošiņa, to māsa Dace nesen uzdāvināja, un kolekcija turpina papildināties. Pati veikalā nopirku ļoti skaistas vardītes dārzam. Kopumā vardes man ir no visām valstīm, grūtāk būtu pateikt, no kurienes nav,” teic Lilija. Īpašas ir Igaunijas un Lietuvas vardītes, jo acis ir vienādi veidotas, un galvenokārt tās ir roku darbs. Daudz vardīšu Lilija iegādājusies gadatirgos – kaut gan sākumā apņemoties neko nepirkt, tomēr beigu beigās nespēj paiet garām kādam interesantam un mīlīgam eksemplāram. Tā nu kolekcija aug.

Reizi mēnesī katru apmīļo

Reizi mēnesī Lilija no vardītēm notrauš putekļus, tā reizē arī katru apmīļojot. “Dažreiz nākas kādai pielīmēt galviņu vai kājiņu. Īpaši vardītes jāuzmana no kaķiem – lai nepagrūž un nesasit,” atzīst Lilija. Varžu krāšana viņai ir tikai viens no vaļaspriekiem. Otrs – adīšana, ko iemācījusies jau skolas gados. Viņa darina džemperus, pančo, čības – silti mājas apavi sadāvināti visiem ģimenes locekļiem. “Jūlijā adu un uz Ziemassvētkiem dāvanu paciņā salieku, klāt vēl kafija vai konfektes,” stāsta Lilija.
“Nākamgad man apritēs 62 gadi un iešu paātrinātā pensijā. Varēšu ne tikai domāt par varžu muzeju, bet arī par dārzu. Vardītes man ir mūža mīlestība, nevar nekur no tās tikt vaļā,” sirsnīgi piebilst Lilijas kundze.