Aitkopis Valmieras pusē pēc vilku uzbrukuma nolēmis "kapitulēt"

Astoņas sakostas vai nokostas aitas un 31 jērs – zaudējumus uzskaita Valmiermuižas aitkopis Ainārs Baginskis. “Aitas pa tumsu uzmanām, tikai šoreiz tas nav līdzējis. Pagājušogad arī bija lieli zaudējumi. Izskatās, ka pie mums tiek veidots vilku rezervāts, medību liegums līdz pusvasarai, limiti,” Facebook raksta Baginskis, piebilstot, ka ar aitkopību nodarbojos pēdējo gadu.

Trūkst oficiālu datu

Mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš atzīst, ka nekādas kompensācijas par šiem zaudējumiem nav paredzētas. Daļēji tāpēc, ka neesot oficiālu datu, ar ko strādāt, lai varētu izveidot lopkopju atbalsta sistēmu. Uzbrukumi aitām notiek, bet saimnieki bieži par tiem neziņo Valsts mežu dienestam. “Mums trūkst informācijas par vilku nodarītājiem postījumiem. Tas ir apburtais loks – no vienas puses, šo datu nav, un skaitās, ka vilki neko neposta, bet no otras puses – aitu audzētāji ir sašutuši, ka nekas politiskā līmenī netiek darīts, lai ieviestu pārbaužu un kompensācijas mehānismu,” situāciju raksturo Ozoliņš. Gan igauņi, gan lietuvieši šādu sistēmu ir izveidojuši, un īpašnieki ir tiesīgi saņemt kompensāciju par zaudējumiem.

Kur aitas, tur plēsēji

“Vilku uzbrukumi aitām ir vienkārši klasika. Ar to jārēķinās, ja turi aitas, tad vilki uzbruks,” dabas noteikto kārtību atgādina Ozoliņš. “Cerēt uz pretējo ir absolūti naivi, tas pats, kas ar lāci un medu. Vilkiem aitas ļoti garšo.” Agrāk Latvijā ganāmpulkus uzmanīja gani, tā joprojām dara daudzās citās valstīs, piemēram, Rumānijā. Ja nav pieejami ganu puikas, jāmeklē citi risinājumi.
Pētnieks iesaka teorētisku iespēju aitkopjiem pašiem organizēties un ar Eiropas fondu palīdzību izveidot pašiem savu atbalsta sistēmu: “Es zinu, ka aitu audzētāji individuāli šo un to jau dara, bet sistemātiskas pieejas vēl nav. Tur arī būtu vajadzīgas pārbaudes, lai varētu noteikt riska varbūtību, jo varbūt ne katram aitkopim vajadzētu iegādāties elektroniskās ierīces atbaidīšanai.”

Aicina ziņot mežu dienestam

“Pats pirmais, kas jādara šādos gadījumos, ir oficiāli ziņot, ka postījums ir noticis. Šobrīd to izmeklē Valsts mežu dienests, atkarībā no ģeogrāfiskā izvietojuma ir virsmežniecības, un katrā ir attiecīgais speciālists, kurš ar to nodarbojas,” skaidro Ozoliņš.
Arī institūts "Silava" reizēm nodarbojas ar vilku noziegumu izmeklēšanu. Līdzīgi kā ar lāčiem pētniekiem ar Vides aizsardzības fonda atbalstu ir iespējams veikt DNS analīzes, kas palīdz noteikt, vai vainojams tieši vilks, citreiz var būt suns vai pat lūsis.

DNS paraugus "Silavas" pētnieki ievāc ar Valsts mežu dienesta speciālistiem, mēdz aizbraukt arī vieni paši. Parasti to dara jau nākamajā dienā pēc uzbrukuma, protams, ja ir ziņots.
“Latvijā ir desmit šādu ekspertu, un nav jau to gadījumu tik daudz, bet reizēm īpašnieks paziņo tikai pēc nedēļas. Viņš sāk skaitīt aitas un pēkšņi atklāj, ka kaut kas ir noticis. Tad gan ir par vēlu, noteikt, kas ir uzbrucis, nevarēs,” norāda Ozoliņš.

Ar medībām nepietiks

Potenciāli palīdzību aitkopis var lūgt medniekiem, vajadzības gadījumā konkrētai vietai iespējams iegūt medību atļauju pat tad, ja sezona vēl nav sākusies. Tomēr pētnieks uzskata, kas tas situāciju neuzlabos, jo plēsējs tik drīz tajā pašā vietā neatgriezīsies: “Tāds vājš mierinājums, atriebība. Parasti vilkus neizdodas tur otrreiz sagaidīt. Tas arī ir vienīgais, ko šobrīd var izdarīt pastāvošās kārtības un likuma ietvaros.”

Jāsargā arī pašiem

Pēc Ozoliņa domām, loģiskākais risinājums ir iegādāties aizsardzības līdzekļus, piemēram, elektriskos žogus. Tie, protams, ir papildu izdevumi, bet, iespējams, ar aitkopju sadarbību risināms jautājums. Arī diskusijā "Facebook" cietušajam saimniekam citi iesaka ierīkot aizsardzības līniju – elektriskais žogs ar desmit auklām vismaz 1,45 metru augstumā atturot plēsējus ar garantiju. Tāpat var paņemt mācītus ganu suņus. “Otrs ir cīnīties politiski, panākt valsts atbalstu un Eiropas finansējumu, kā citās valstīs. Galvenais būtu aizsardzības līdzekļu izdevumu segšana, jo vienkārši kompensēt apēstas aitas neko nelīdz. Kāpēc barot vilkus par valsts naudu? Ir tomēr jāpanāk, lai īpašnieks savus mājdzīvniekus tur tādā veidā, lai vilki neuzbrūk,” piebilst pētnieks.

Latvijā mīt aptuveni pustūkstotis vilku

Vilku skaits Latvijā gadu no gada svārstās, to ietekmē medības, arī pašu plēsēju mirstība un dabiskā atlase. Īpaši maijā vilku skaits var pat divkāršoties, jo pašlaik dzimst kucēni. Aprēķināts, ka vidēji Latvijā ir ap 300 līdz 500 vilkiem. Tāpat kā lāči, daudz vilku mīt Krievijas un Igaunijas pierobežā, bet liels skaits ir arī Kurzemē. Plēsēju populāciju tur uztur lielais briežu, bebru un pirms Āfrikas cūku mēra epidēmijas arī mežacūku skaits. “Tā ir Latvijas priekšrocība, ka mūsu vilki vairāk barojas ar dabisku barību, jo Francijā ir bari, kas specializējas tieši uz mājdzīvnieku uzbrukumiem,” teic Ozoliņš

Medīt nedrīkst trīsarpus mēnešus

Vilku medību sezona sākas 15. jūlijā un ilgst līdz 31. martam, pēdējā drīkstēja nomedīt 285 pelēčus, un atļauto skaitu sasniedza jau pirms termiņa beigām. Iespējams, šogad limits būs lielāks. Saudzēšanas laiks no marta beigām līdz jūlija vidum paredzēts, lai vilku mazuļi spētu izaugt. Ozoliņš atzīst, ka ar šo īso periodu īsti nepietiek: “Tas ir ļoti minimāls. Pirms iestāšanās Eiropas Savienībā tāda nebija vispār un medīt drīkstēja visu gadu, neskatoties uz to, ir postījumi vai nav. Saudzēšanas laiks ieviests Eiropas direktīvu dēļ, vietējie mednieki un aitu audzētāji noteikti šo lēmumu neatbalsta. Bet, ja nebūtu Eiropas prasības, baidos, ka šādas saudzēšanas vispār nebūtu, jo, piemēram, lapsām tāda nav.”