Ābeču kolekcionāra piedzīvojumi Krievijā: pirmo reizi aiz restēm un tiesas priekšā

Pats interesantākais ir tas, ka attēls ir publicēts pirms trijiem gadiem izdotajā grāmatā “Valodu un tautu brīnumainā pasaule”, kas stāsta par dažādām tautām, to valodām un ābecēm. Šajā grāmatā ir ievietots Krievijā izdotās neonacistu “Baltās ābeces” vāks un viena ilustrācija no ābeces. Kāds bija uzrakstījis sūdzību par to, ka Bērnu bibliotēkā grasās izstādīt grāmatu ar aizliegto nacistisko simbolu. Rezultātā izstādi aizliedza, Cibuļa grāmatu konfiscēja, bet pašam tās autoram nācās nakti pavadīt “uz nārām” Krievijas policijas iecirknī. Cibuļs par Krievijā pieredzēto Jauns.lv pastāstīja:

Izskatījās pēc provokācijas pret Latviju

Ideja par liktenīgo izstādi Kaļiņingradas bērnu bibliotēkā radās pēkšņi. “Man piezvanīja Latvijas konsulāta vadītājs Jānis Legzdiņš, kurš organizēja manu izstādi Pleskavā, un ierosināja tādu sarīkot arī Kaļiņingradā. Šāda izstāde ar vēsturiskām grāmatām, kurās arī bija ugunskrusts, Pleskavā noritēja bez problēmām,” stāsta Cibuļs.

Konsuls ierosinājis uzsvaru likt uz Vācijā, Polijā, Baltkrievijā, Lietuvā un Latvijā izdotām ābecēm, jo Kaļiņingradā atrodas šo valstu konsulāti, kā arī Austrumprūsijas ābecēm. “Es prasīju – vai tas ir droši, jo Prūsijā nacistu izdotajās ābecēs gandrīz visās ir svastika un Hitlera bildes?” atceras Cibuļs. Katram gadījumam Prūsijas grāmatā viņš fīrera foto aizklājis.

Viena bibliotēkas darbiniece manā grāmatā par dažādu tautu ābecēm bija atradusi svastiku. Tā nav nekāda propaganda vai slavināšana – vienkārši fakta konstatēšana. Blakus lappusē ir Krievijas naudaszīme ar kāškrusta attēlu, bet par to neviens šajā konkrētajā gadījumā nelikās zinis.

10. aprīlī, ka norunāts, ieradāmies bibliotēkā pulksten 11.15. Pie durvīm jau bija vietējās televīzijas pārstāvji. Kā vietējā televīzija uzzināja, ka mēs ieradīsimies pirms oficiālās atklāšanas (14.00), lai paskatītos, kā izstāde iekārtota, vai visi uzraksti ir pareizi un tamlīdzīgi. Viss turpmāk notiekošais izskatījās pēc sava veida organizētas provokācijas pret Latviju”. 

Labā roka nezina, ko dara kreisā

“Mums paziņoja, ka ir pieņemts lēmums par izstādes atcelšanu. Kad izstādē izvietotās ābeces tika saliktas kastēs un kastes diplomātiskās pārstāvniecības automašīnā, uz bibliotēkas durvīm uzlīmēja uzrakstu „Paredzētā ābeču izstādes atklāšana nenotiks”, bet izstādes afišu atdeva man. Bibliotēkas darbiniece man teica, ka atnāktu tūkstoš apmeklētāju un ieraudzītu, ka ir Krievijā izdota ābece, kura diskreditē Krieviju. Protams – izdota Krievijā un diskreditē, bet izstādē jau eksponātus rokā neņem, nešķirsta, redz tikai vāku, uz kura svastikas nav. Bet visu to konfliktu nofilmēja Kaļiņingradas televīzija un nu tūkstošu tūkstoši ieraudzīja, ka ir tāda grāmata. Labā roka nezina, ko dara kreisā. To, ka tur bija arī Indijā izdotas ābeces, kur uz vāka svastika, nebija pamanījuši. Acīmredzot, viņi pārbaudīja to, kas izdots Latvijā un Austrumprūsijā.

Pēc nenotikušās izstādes atklāšanas pasākuma devos pastaigā pa Kaļiņingradu un uz vakarpusi ierados viesnīcā. Pēc kāda laika pie durvīm klauvēja policists, teica, ka vajag parunāt un man jābrauc uz iecirkni. Esot man zvanījis, taču sazvanīt nevarējis. Aizbraucām, rakstīja protokolu. Un tad pateica, ka atnācis zvans, ka mani nedrīkst laist uz viesnīcu, nakts būs jāpavada kamerā. Es teicu, ka katru vakaru un no rīta man ir jādzer zāles un tās ir viesnīcā. Braucām uz viesnīcu pēc zālēm. Uz manu jautājumu, kāpēc es nevaru palikt viesnīcā, nebija nekādas atbildes. Tā esot pateikts no augšas. Acīmredzot domāja, ka aizbēgšu uz konsulātu un tur paslēpšos, kā Asandžs”.

Piespriež 3000 rubļu sodu

“Policijas darbinieks man godīgi pateica, ka viņš dara to, ko viņam liek priekšnieki. Tā kā bija ienākusi sūdzība „no darbaļaudīm”, viņam tā bija jāizskata. Man vīza bija tikai uz divām diennaktīm, tā ka ļoti ātri vajadzēja uzrakstīt protokolu, lai nākamajā dienā jau varētu notikt tiesa. Te gan jāteic, ka Krievijas policisti izturējās ļoti pieklājīgi – nelamājās, mani uzrunāja uz jūs, ja, kas nokrita, padeva, teica paldies. Rupji lamājās vienīgi policijas automašīnas vadītājs, jauns vīrietis, kurš ar ieslēgtām bākugunīm nogādāja mani policijas iecirknī, un braukt lielā ātrumā viņam traucēja atsevišķi kājāmgājēji un transportlīdzekļi.
Policisti pateica, ka tiesā vai nu tikšu attaisnots (Legzdiņš gan teica, ka par nevainīgu mani neatzīs, jo runa ir par Latvijas pilsoni) vai administratīvi sodīts ar 1000 –3000 Krievijas rubļiem (14–42 eiro). Tā arī notika. Piesprieda 3000 rubļu lielu sodu.

Lūk, lietas teksta tulkojums no krievu valodas: “Bibliotēkas darbinieki, pētot iesniegtās grāmatas, atklāja grāmatu „Balta ābece”, kura ar Iževskas pilsētas Oktobra rajona tiesas lēmumu ir atzīta par ekstrēmistisku literatūru un iekļauta ekstrēmistisko materiālu federālajā sarakstā Nr. 811, kuri ievietoti KF Tieslietu ministrijas oficiālajā tīmekļa vietnē. Minētais iespiedizdevums tika izplatīts un pieejams neierobežotam personu lokam, to skaitā brīvas pieejas veidā grāmatu plauktiem.

Tādējādi pilsonis Cibuļs. J. ir pārkāpis FL „Par pretdarbošanos ekstrēmistiskajai darbībai” 13. pantu (2002. gada 25. jūlijs), tas ir, ir veicis administratīvu likumpārkāpumu, kas paredzēts Krievijas Federācijas Kodeksa 20.29 . pantā par administratīvajiem likumpārkāpumiem”.

Tur bija divas koka lāvas

“Sākotnēji krievu valodā bija uzrakstīts “экстримисткой” (ekstrīmisks) , bet krievu valodā pareizi ir “экстремисткой” (ekstrēmisks), pēc tam pēc mana aizrādījuma protokolā izlaboja visas kļūdas krievu valodā un izdrukāja no jauna.

Es, protams, neko par šādu likumu nezināju. Ja būtu zinājis, tad  būtu ņēmis vērā šo informāciju un to būtu publicējis savā grāmatā. Un noteikti piebildis, ka, neskatoties uz to, ka “Baltā ābece” aizliegta, tā joprojām deviņus gadus pēc aizliegšanas ir pieejama internetā, turklāt bez reģistrēšanās un bez maksas. Policijas iecirknī man teica, ka interneta priekšā viņi ir bezspēcīgi. 

Pirmo reizi dzīvē biju policijā, un pa nakti biju ievietots kamerā. Tur bija divas koka lāvas, uz vienas netīrs matracis. Kamera neuzkopta, uz grīdas mētājās tukša plastmasas pudele, svītrains apakškrekls un kaut kāda tumšas krāsas lupata, dažādi sīki netīrumi, pa kuriem rāpoja daži kukaiņi. Kamerā ievietoja vienpadsmitos vakarā, un teica, ka izlaidīs deviņos no rīta – uz tiesu. Pirms došanās uz kameru atņēma maku ar naudu un visām kartēm, mobilo telefonu, pat spogulīti, ķemmi, pildspalvu un kurpju šņores. Ēdamo un dzeramo gan ļāva paņemt. Nākamajā dienā mani izlaida tikai pusdivos dienā, jo tiesa tika divas reizes atlikta. Un pajautāja, vai esot pasniegtas brokastis. Teicu, ka nē, bet man nevajag, pietiks ar kafiju, ja tāda ir. Atnesa karstu kafijai līdzīgu šķidrumu plānā plastmasas glāzē.

Krievijas policisti izturējās ļoti pieklājīgi.  Teica, ka viņiem esot ļoti daudz darba, cīnoties ar nelegālo migrāciju, narkotiku tirgošanu un korupciju, bet mans gadījums ir kas ļoti īpašs un ar mani esot ļoti interesanti sarunāties”.

Pirmo reizi kā apsūdzētais

“Pirmo reizi biju tiesā kā apsūdzētais. Nācās pagaidīt kādu pusstundu, līdz sākās tiesas sēde. Gan policijā, gan tiesā man prasīja, vai vajag tulku. Es pārjautāju, kādu tulku.  Atbildēja: No krievu valodas dzimtajā valodā un otrādi. Es atbildēju, ka mana dzimtā valoda ir latgaļu. Tad prasīja, vai tikšu galā bez tulka un pārvaldu (protu) krievu valodu. Teicu, ka jā, jo esmu piedalījies divos starptautiskajos krievu valodas festivālos, kuros kļuvu par uzvarētāju un pa nedēļai ciemojos Sanktpēterburgā. Starp citu tiesnese lietoja jēdzienu “латвийский язык”, nevis “латышский язык” (kr. – latvijiešu, nevis latviešu).

Uz tiesu bija arī izsaukta ļoti jauna meitene – ekstrēmisma eksperte, protams, par tādu eksperti pirmo reizi dzīvē uzzināju. Bet viņa godīgi pateica, ka redz tikai bildi, fotogrāfiju manā grāmatā un par tām arī izsaka savu viedokli, un ka to, kas tur rakstīts svešvalodā, nesaprot.

Pēc tiesas man pateica, lai pasēžot un pagaidot, kamēr tiesas sekretāre man atnesīs tiesas sprieduma kopiju. Es teicu, ka varu samaksāt sodu uzreiz un tepat, bet man atbildēja, ka tas neesot iespējams, jāsagaida tiesas sprieduma kopija, kurā būs norādīti bankas rekvizīti, kur nauda jāpārskaita. Gaidīju gandrīz pusstundu. Atnāca policists un pateica, ka sprieduma kopijas šodien nebūs, bet būs tikai rīt. Viņš tad sazināšoties ar Kancelejas vadītāju Legzdiņu. Tiesas sprieduma kopiju neesmu joprojām saņēmis. Policists atnesa trīs konfiscētās grāmatas, proti, “Tautu brīnumaina pasaule” un “Latgaliešu ābeci” un Austrumprūsijas ābeci vācu valodā (Kēnigsberga, 1942), kurās visās ir ābeču vāku, titullapu un tamlīdzīgi attēli, kuros redzams ugunskrusts, turklāt iepriekšminētajā ābecē arī pavisam maziņa Hitlera bilde, kuru es nebiju pat pamanījis. Netika atdota manas grāmatas „Valodu un tautu brīnumainā pasaule” – viens izstādes eksemplārs un desmit dāvināšanai paredzētie eksemplāri konsulātu, bibliotēku darbiniekiem, paziņai no Habarovskas. Šīs desmit grāmatas atradās kastē, uz kuras bija uzraksts krievu valodā „Ne priekš izstādes”. Kā un kāpēc tās nokļuva bibliotēkā un tālāk policijā? 

Uz atvadām policists man novēlēja sakrāt vēl daudz ābeču un sākt rakstīt jaunu grāmatu, iekļaujot tajā piedzīvojumus Kaļiņingradā".

Bibliotekāru kašķi

“Varu pateikt to, ko dzirdēju neoficiāli. Tikusi iesniegta sūdzība, ka bibliotēkas direktore piekrītot rīkot grāmatu izstādi, kurās ir redzamas svastikas. Runāja, ka sūdzību ir uzrakstījusi viena no bibliotēkas darbiniecēm. Kamēr direktore bijusi komandējumā, viņa tikusi nosūdzēta, jo ar bibliotēkas vadītāju nesadzīvojot un viņa gribot ieņemt direktores amatu.

Pārbraucām Krievijas robežu un autobuss iebrauca Eiropas Savienības teritorijā, proti, Lietuvā. Lietuvas robežsargs, kurš izsniedza iepriekš paņemtās pases pārbaudei, man jautāja krievu valodā “uzvārds”?. Es lietuviski viņam atbildēju, ka nesaprotu, jo esmu no Latvijas. Viņš smaidīdams man pasniedza manu pasi.

Ieradies Latvijā, parakņājos par internetu. Vienā Krievijas portālā rakstīts, ka Latvija gribējusi izdabūt cauri literatūras ar un par svastiku izstādi, piesedzoties ar ābecēm. Savukārt, Latvijas portālā bija rakstīts, ka Juris Cibuļs ir sastādījis neonacistu ābeci krievu valodā.

Dievs ar viņiem! Tiks piedots, bet ne aizmirsts.
Dzīve nestāv uz vietas. Šogad pēc plāna man paredzēta izstāde Francijā, kolekcijas prezentācijas konferencē Šveicē, Austrijā un Lihtenšteinā. Protams, cāļus skaita rudenī”.

Juris Cibuļs ir pasaulē lielākās ābeču kolekcijas īpašnieks. Viņa kolekcijā ir vairāk nekā 10 000 ābeču 1149 valodās no 220 valstīm. Kolekcijas izstādes notikušas gan Latvijā (Nacionālajā bibliotēkā, Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē, pēdējā – Ķeguma novada Tomes muzejā), gan daudzās pasaules valstīs (nākamā paredzēta rudenī Nīcā, Francijā).

Ābeces kolekcionēt nav tik vienkārši, jo vairumā pasaules valstu tās nav pārdošanā, bet gan tiek dāvinātas pirmklasniekiem, ir valsts īpašums un tās ir aizliegts izvest no valsts. Piemēram, Kubā ābeci var ieraudzīt tikai bibliotēkā, bet tur to par vienu dolāru un kapronu zeķu pāri var no bibliotekāres “izmangot” un panākt, lai viņa to “pazaudē” un noraksta no krājuma. Savukārt Brazīlijas luterāņu ābeci izsūta tikai luterāņiem, kuri var apliecināt savu piederību luterāņiem (Cibuļs ir katolis un kolekcionāram nācās meklēt luterāni, kurš viņam izlīdzētu).

Visvecākās latviešu ābeces Latvijā nav saglabājušās, tās ir Tartu universitātes bibliotēkā Igaunijā un Lejassaksijā Vācijā. Cibuļa īpašumā esošā vecākā ābece latviešu valodā ir izdota 1796. gadā. To viņš ieguva no kādas minigrāmatiņu kolekcionāres, “Sprīdīšu” muzeja darbinieces Dobeles rajonā apmaiņā pret somu eposa “Kalevala” miniizdevumu.