Kāds ir darbs tik nesievišķīgā vidē: Estere Pumpura savu svēto vietu atradusi Latvijas armijā

Pumpura ir Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes absolvente, Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā nokārtojusi evaņģēlistu eksāmenu, saņēmusi NBS Kapelānu dienesta virskapelāna, baptistu mācītāja Elmāra Pļaviņa piekrišanu un nokārtojusi NBS pārbaudījumus, lai varētu uzsākt dienestu. Tagad viņa kopā ar 13 vīriešiem, kuri pārstāv luterāņu, baptistu, katoļu un pareizticīgo konfesijas, dien Kapelānu dienestā.

Iespēja kļūt par kapelāni Esterei nāca salīdzinoši negaidīti – viņu uzrunāja NBS kapelāns, LU Teoloģijas fakultātes absolvents Uģis Brūklene. Pārdomājot šo piedāvājumu, Estere ne mirkli nešaubījās, ka šis darbs būtu viņai piemērots un arvien vairāk sajuta aicinājumu darboties tieši šajā jomā. Iespēja kļūt par kapelāni Latvijas armijā Esterei likās brīnišķīgs studiju turpinājums, kas atnācis īstajā laikā.

„Atceros to rītu, kājas pašas mani tur aizveda”

- Kāds bija jūsu ceļš pie Dieva, uz baznīcu? Ģimenes tradīcijas, pašas garīgo meklējumu ceļš?

- Gan, gan. Mēs katrs nākam no kādas konkrētas vides, ģimenes, un katrai ģimenei ir kādas noteiktas tradīcijas. Astoņu gadu vecumā vienā dienā esmu kristīta kopā ar saviem abiem brāļiem. Tas bija liels notikums! Kādu laiku uzturējos sanatorijā, man bija astma, un man dāvātais krustiņš bija ļoti svarīgs, pie kā turēties, jo vecāki šai laikā man nebija klāt. Un tad man to krustiņu nozaga. Tas bija ļoti liels trieciens, biju pazaudējusi kaut ko ļoti svarīgu...

Runājot par pievēršanos Dievam, jāteic, ka pusaudžu gados ar šīm lietām ļoti aktīvi nenodarbojos. Lielie jautājumi par to, ka dzīvē ir kaut kas vairāk, man sāka rasties ap divdesmit gadu vecumu. Tad es atbildes sāku meklēt pati.

Nāku no Ķekavas, tur ir Doles-Ķekavas evaņģēliski luteriskā draudze, kurā esmu gan kristīta, gan iesvētīta (šobrīd savā draudzē kalpoju arī kā evaņģēliste prāvesta Arņa Eltermaņa rīcībā). Kādu rītu aizgāju uz luterāņu baznīcu. Atceros to rītu, kājas pašas mani tur aizveda. Sāku iet uz dievkalpojumiem, lēnā garā iesaistījos draudzes dzīvē. Tad arī nāca vēlme studēt un iegūt akadēmisko teoloģisko izglītību.

- Kāpēc nolēmāt studēt teoloģiju, kāds bija studiju mērķis, zinot, ka Latvijas lielākās konfesijas ir pret sieviešu ordināciju?

- Savas teoloģijas studijas noteikti nesaistītu kopā ar jautājumu par ordināciju vai neordināciju. Teoloģijas studijas pirmām kārtām ir pašizziņa, izglītošanās, akadēmiskā lieta, lai tev vairs nevar iestāstīt jebko, lai tu pats spēj kritiski domāt. Un tā arī bija mana motivācija – gribēju kļūt vienkārši gudrāka šajā jautājumā. Pašizglītošanās ceļā to noteikti neizdarītu, jo man bija tik daudz citas intereses, ka es tam neatrastu laiku. Sapratu, ka ir jāiet uz studijām. Beidzot Teoloģijas fakultāti nekļūst par mācītājiem vai garīdzniekiem, tās ir gan reliģiju zinātnes, gan teoloģijas studijas. Apmēram puse mūsu kursa studentu nebija piederīgi kādai reliģiskai tradīcijai, viņi arī neatzina ticību Dievam vai kaut kā tā... Bet viņus interesēja šīs lietas.

„Negatīvismu neesmu izjutusi”

- Kā jūsu kļūšanu par kapelāni uztvēra amatbrāļi – luterāņu mācītāji, kuri iestājas pret sieviešu ordināciju? Evaņģēlistes sievietes Latvijas luterāņu baznīcā var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Protams, evaņģēlists nav pilnvērtīgs mācītājs, bet ceļu uz to tomēr iezīmē...

- Šajā ziņā varu teikt tikai pozitīvo. Paralēli studijām Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, lai iegūtu virsleitnanta pakāpi, man notika garīgā personāla eksamenizācija Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā, lai varētu kļūt par pilntiesīgu kapelānu arī no baznīcas puses. Eksamenizācijas komisija 13 dalībnieku sastāvā man uzdeva dažnedažādākos jautājumus un pēc eksamenizācijas Kapitula sēdē tika balsots par/pret , kurā par evaņģēlista amata piešķiršanu nobalsoja visi vienprātīgi. Lai arī kādas ir runas, es personīgi ar neko negatīvu neesmu saskārusies.

- Un kā ieguvāt militāro izglītību, kļuvāt par virsleitnanti?

- Sākotnēji Alūksnes kājnieku skolā, tad Cēsu instruktoru skolā un noslēguma posms bija Nacionālajā aizsardzības akadēmijā Rīgā. Alūksnes kājnieku skolā devu karavīra zvērestu, Cēsu instruktora skolā apguvu instruktora iemaņas, bet Aizsardzības akadēmijā ieguvu padziļinātas teorētiskās zināšanas un citas zinības, lai kļūtu par virsnieci.

- Un kāds ir jūsu personiskais viedoklis par sieviešu ordināciju?

- Uzskatu, ka tas nav ne labi, ne slikti. Pieņemu ka ir dažādas tradīcijas. Nāku no tradīcijas, kas neordinē sievietes, un ar to jūtos komfortabli un ērti. Ja mans mērķis vai aicinājums būtu kļūt par mācītāju, tad ietu tai tradīcijā, kur ordinē sievietes. Es neesmu cīnītāja, kas par to cīnīsies. Manā tradīcijā šobrīd (jo agrāk tā ir bijusi) nav sieviešu ordinācija, un, ja tajā esmu, tātad esmu arī par šo tradīciju, bet neesmu pret to, ka citās tradīcijas ordinē sievietes.

„Sievietēm kolārblūze ir procesā”

- Bet Latvijas Universitātes Biznesa inkubatorā uzvarēja jūsu ideja par sieviešu kolārkreklu (mācītāja krekls, kuram ap kaklu uzlikta garīdznieka atpazīstamības zīmē - balts gredzens) ražošanu Latvijā, lai sievietēm garīdzniecēm nebūtu jānēsā vīriešu krekli.

- Kolārkrekls ir atšķirības zīme, tāpat kā ārsts nēsā balto uzsvārci. Ir situācijas, kur kolārkrekls ir nepieciešams, lai cilvēku masā var atpazīt garīdznieku pie kura var vērsties garīgos jautājumos, saņemt atbalstu. Katra tradīcija nosaka šo kolārkreklu valkāšanas kārtību. Šobrīd esmu izstrādājusi vīriešu kolārkreklu, sievietēm kolārblūze ir procesā, pieejamas kolārapkakles.

- Un kā sokas ar šo biznesu?

- Es to nesauktu par biznesu. Tas bija mana bakalaura tēma - kolārkreklu nozīme un pielietojums trīs tradīcijās – katoļu, luterāņu un baptistu. Tad ņēmu šīs tradīcijas un skatījos, kā to lieto un kādi vispār ir uzskati, kas ir kolārkrekls. Un tad nāca ideja, ar kuru iesaistījos biznesa inkubatorā. Šī ideja ir tikai sākusi attīstīties, bet es to vēl nenosauktu par biznesu, tas tik tālu vēl nav, bet viss ir ceļā.

- Pati sev jau esat uzšuvusi kolārkreklu?

- Nē, neesmu gan.

„Aizlūgumu var pasūtīt e-pastā”

- Kāds ir kapelāna dienas režīms?

- Ikdienā ir kādas plānotās lietas un arī neparedzamās lietas. Ikdienā mums jārūpējas par savu vienību un jābūt tur, kur tā ir. Varu iezīmēt divas jomas, kurās kapelāns sniedz atbalstu. Tā ir pastorālā aprūpe, kura ietver sevī divus virzienus - garīgo un reliģisko aprūpi. Reliģiskā aprūpe ir specifiska: kristības, laulības, bēres, svētbrīži, dievkalpojumi, aizlūgumi, mājvizītes, ne tikai pie karavīriem, bet arī pie viņu tuviniekiem, piemēram, ja kāds ir slimnīcā. Un otra joma ir garīga aprūpe, kas sevī ietver: atbalstīšanu, motivēšanu, padomdošanu, konsultēšanu, kā arī lekciju lasīšanu (par dažādam tēmām - ģimene, attiecības, atkarības, finanses, ētika... tēmas pēc nepieciešamības) un uzrunas ceremonijās, izvadēs.

- Tad pilnai dienai ir ko darīt?

- Jā, protams, darba ir ļoti daudz un vienam tas nav izdarāms. Tāpēc arī ir vesels Kapelānu dienests, jo ir kaut kādas situācijas, kad kompetentāks būts kāds cits brālis, piemēram, no katoļiem. Manā vienībā ir dažādu ticību pārstāvji un ja ir kaut kas specifisks katoļticībā, ko es nevaru nodrošināt, tad es saorganizēju savu brāli un savedu viņus kopā.

- Arī svētbrīžus noturat?

- Dienu Militārajā policijas vienībā, kur tādu līdz šim nebija. Tāpēc man tagad šīs tradīcijas ir jāiedibina. Tas ir kaut kas jauns. Pirmais svētbrīdis jau bija.
 
- Kur tie notiek?

- Militārajā policijā kapelas nav, tāpēc svētbrīdis notiek blakus - Aizsardzības akadēmijas ēkā, kur ir ierīkota ļoti skaista kapela. Ar akadēmijas kapelānu Uģi Brūkleni par to esam vienojušies, veidosim kopdarbību.

- Kā uzrunājat militāros policistus doties uz svētbrīdi – visus kopīgi, vai pie katra ejot individuāli?

- Gan, gan. Šobrīd ir laiks, kad viņus iepazītu. Domāju paies kāds gads, kamēr visus –iepazīšu, tas nav izdarāms vienā dienā, nedēļā vai mēnesī. Uz svētbrīžiem ir aicināti visi. Primāri karavīriem, protams, ir dienas uzdevums, un ja viņiem ir šī iespēja atnākt uz svētbrīdi, tad visi laipni aicināti. Un otra iespēja, ko piedāvāju – ar e-pastu starpniecību, jo ir kādi aizlūgumi vai vajadzības, tad tos var iesūtīt, un karavīrs var nebūt klātesošs, bet mēs par viņu varam aizlūgt...

- Kur ir jūsu dienesta vieta?

- Militārās policijas štābā. Mana ierastā darba diena ir no 08,30 līdz 17.00, kaut kapelāna darbs ir 24/7.

„Smilšu maisus necilāju”

- Kā ir ar fizisko slodzi? Vai to var izturēt?

- Superīgi. Kapelāni ar to nedaudz atšķiras, ka mums nav jāskrien līdzi karavīriem. Bet esmu gājusi cauri šiem pārbaudījumiem, normatīviem. Viņiem tās prasības ir daudz augstākas nekā man. No manis neprasa to, ko prasa kareivim, bet esmu līdzās mācībās un viņus atbalstu. Es pati neskrienu un neceļu smilšu maisus, kas viņiem ir jādara. Man ir citi, vieglāki fiziskie normatīvi jāizpilda.

- Kāpēc izvēlējāties par labu armijai? Armija taču ir pavisam cita, skarbāka vide, nekā, piemēram, baznīcā vai kādā civilā iestādē? Un vēl sieviete armijas vīru ielenkumā...

- Bakalaura studiju ietvaros bija praktiskās teoloģijas kurss, kad braucām uz slimnīcu, skatījāmies kāds tur ir kapelānu uzdevums, bijām cietumā, tikāmies ar Iļģuciema sieviešu cietuma kapelāni Rudīti Losāni. Un bijām arī bruņotajos spēkos. Tas man bija kaut kas jauns – pirms tam neko daudz par kapelānu darbu un dienestu nezināju. Esot bruņotajos spēkos jautāju – vai jums ir sievietes kapelānes, jo cietumā un slimnīcā tādas ir. Atbildēja – nav, citur pasaulē ir, bet pie mums nav. Pagāja pusotrs, divi gadi un tad saņēmu zvanu ar priekšlikumu kļūt par kapelāni, vai mani tas interesē, jo tiek meklēta kapelānes kandidatūra NBS.

- Citās valstīt kapelānes sievietes ir pierasta lieta?

- Jā un nē. Tepat kaimiņos Igaunijā ir Jāna, kura jau divus gadus ir kapelāne. Man būs prieks ar viņu tikties augustā Baltijas kapelānu sanāksmes laikā.. Mums būs ļoti interesanti parunāties, jo arī viņa bijusi pirmā sieviete kapelāne.

Amizantākais jautājums, kas lika pasmaidīt

- Viens no jūsu LU studiju laika projektiem bija Neērto tēmu referātu maratons. Vai arī karavīri jums ir uzdevuši jautājumus par neērtām tēmām?

- Manuprāt, karavīri man nav uzdevuši tādus neērtus jautājumus, ar kādiem līdz šim nebūtu saskārusies. Viens no amizantākiem jautājumiem, kas man likās pasmaidīt, bija: „Vai tad jūs nevarējāt atrast svētāku vietu? Vai šī ir piemērota vieta jums?” Es to patiesībā uztvēru kā tādu komplimentu.

- Jā, kā tad ir armiju, kura nodarbojas ar karošanu un militārismu, savienot ar kristīgo mācību par nenogalināšanu, lēnprātību, mieru...?

- Es vairāk liktu uzsvaru uz to, ka mēs aizsargājam un, ka mēs rūpējāmies par savu zemi, tautu un saviem cilvēkiem, jo nav nekas svarīgāks par mūsu cilvēkiem. Un karavīrs ir tas, kas to dara no labas sirds. Bruņoto spēku viena no vērtībām (noslēdzošā vērtība no sešām) ir ticība, cerība mīlestība, un nav nekas augstāks par šo mīlestību. Mīlestība nav kaut kas a priori ķīmisks, gaisā esošs, tā ir darbība, kā mēs dzīvojam, kā mēs viens pret otru attiecamies un atdodam savu dzīvību par otru. Tas ir augstākais, ko mēs varam darīt, un tāpēc nav lielāka lepnuma, kā te būt. Man kā patriotei ir svarīga Latvija un vieta no kurienes nāku, kam es piederu. Kas var būt skaistāks - būt kopā ar cilvēkiem, kas izvēlējušies un devuši zvērestu, ka vajadzības gadījumā viņi ir gatavi atdot savu dzīvību? Kas var būt skaistāks, kā rūpēties par viņiem, par viņu vajadzībām un nepieciešamību, par šo garīgo, jo ne tikai no miesas vien mēs sastāvam?

- Starpkaru laikā Latvijas armijai bija savas draudzes, pirms tam garnizona baznīcas cara laikā. Kā tagad ir ar armijas draudzēm un baznīcām?

- Agrāk tāda draudze bija, bet tā nebija tieši bruņotajos spēkos, bet baznīca bija ārpusē. Šobrīd tādas neveidojas un visticamāk arī nebūs, jo nezinu, vai būtu tāda nepieciešamība. Katrs karavīrs, kas ir piederīgs kādai draudzei, tai ir piederīgs ārpusē. Šodien ir cits laiks un ir karavīra apziņas brīvība. To, protams, varētu darīt, bet tad tas būtu ļoti jāpārdomā, vai tas būtu vajadzīgs un primāri būtu jāskatās pēc karavīru vajadzības - vai tas būtu nepieciešams?