Rīgas labākā pastniece strādā Teikā: Ilze ar katru klientu aprunājas no sirds

“Pēc profesijas esmu pavāre, strādāju Krasta ielas "Lido". Piedzima dēls Alekss, un bija bērna kopšanas atvaļinājums. Kaut kā netīšām, nezinu pat, kā sagadījās, ka pamēģināju pastā. Sākumā mani apmierināja darba laiks – no agra rīta līdz pēcpusdienai, jo varēju bērnu aizvest uz bērnudārzu un pusdienlaikā izņemt,” "Kas Jauns Avīzei" stāsta Ilze. Pastā bija domājusi strādāt, līdz atvase ies pirmajā klasē, bet iepaticies – puika jau 6. klasē, bet mamma joprojām ir pastniece.

Parunājas no sirds

Tas, ka rīdzinieki viņu izvirzījuši par labāko pastnieci, bijis liels pārsteigums: “Nebiju gaidījusi. Cits pastnieku nemaz neredz, tikai to, ka iemet avīzi vai vēstuli. Nezina pat, kāds izskatās. Manējie, izrādās, par mani nobalsojuši. Protams, ir prieks.”
Ilze ir rezerves pastniece, viņai nav “personīgā rajona” – aizvieto atvaļinājumos, gan Teikā, gan Čiekurkalnā, desmit iecirkņus zinot jau no galvas. Ja kādam pensionāram grūti iziet no mājas, viņa pieņem arī preses pasūtījumus, galvenokārt tiem, kuriem nes pensiju uz mājām – tās senioriem ir svētku dienas. Presei šogad pasūtītāju esot ievērojami vairāk nekā pērn. “Tam vecajam cilvēkam arī avīzīti gribas. Un viņi grib arī izstāstīt savu dzīves stāstu. Es esmu jauns cilvēks pastā, un viņiem šķiet, ka jāstāsta no jauna, tāpēc sanāk kādreiz ilgāk aizkavēties. Gadās, ka jāskrien, un tad laipni atsaku. Bet cenšos vienmēr parunāties, lai viņiem diena ir pilna,” teic Ilze.

Apsveikumus sūta vairāk

Šajos Ziemassvētkos un Jaungadā bijis arī daudz ar roku rakstītu apsveikumu. Protams, mazāk ir vēstuļu, jo ir interneta laiks. Tāpat raksta Lieldienās, Māmiņu dienā – kā vecos laikos, un Ilzei tas šķiet mīļāk. No ārzemēm arī sūta atklātnes.
“Domāju, ka pastnieces darbs man ir sirdsdarbs. Es gan katru gadu domāju – nu viss, vēl šogad, un iešu kaut kur citur. Bet tā pa gadam saliekas,” pasmaida Ilze.

Jebkādos laika apstākļos

Mainīt pasta darbā gan derētu daudz ko, pirmām kārtām atalgojumu. Minimālā alga jau sanākot, bet gribas vairāk. Tas ir darbs jebkuros laika apstākļos – vienalga, sniegs, saule, karstums vai vējš. Turklāt risks arī ir, jo ne vienmēr visi cilvēki esot labvēlīgi. “Novēlu citiem pastniekiem izturību, pacietību, laipnību – visas pozitīvās īpašības. Man šķiet, ka visi kolēģi ir tādi kā es, tāpēc domāju – kāpēc mani izvirzīja? Man pat liekas, ka cits ir labāks vai laipnāks. Es gan arī neesmu nekāda rupekle. Jauki, ka kāds novērtē. Nav velti darīts darbs,” priecājas Ilze.