Vinnijam Pūkam 90: tidlī-bums! VIDEO

Pati pirmā Alana Aleksandra Milna grāmata pie lasītājiem nokļuva 1926. gada oktobrī. Domas par Pūka patieso vecumu tomēr ir atšķirīgas, jo pirmo stāstu „Nepareizās bites” 1925. gada Ziemassvētkos publicēja Londonas laikraksts „Evening News”.

Viss sākās ar lācēnu bāreni

Oficiālā Vinnija Pūka diena jau ir nosvinēta 18. janvārī, un par šo datumu strīdu nav, jo tā ir autora dzimšanas diena. Kā katru slavenu literāro varoni, arī Pūku apvij leģendas.

Ja Pūkam bija prototips, tā, visdrīzāk, bija Londonas zoodārza lācene Vinnija, kas tur nokļuva Pirmā pasaules kara dēļ, raksta BBC. 1914. gada augustā leitnants Harijs Koilborns brauca ar vilcienu no dzimtās Vinipegas uz Kvebeku, kur gatavojās pievienoties Kanādas armijai kā kavalērijas bataljona veterinārārsts.

Vilciens apstājās mazā stacijā Ontario, leitnants palūkojās pa logu un ieraudzīja uz soliņa vīrieti ar lācēnu. Viņš sāka sarunu, un atklājās, ka šis kungs ir mednieks, kurš nošāvis nabaga lācēna māti un nu nezina, ko iesākt ar bāreni. Koilborns kā jau veterinārārsts mīlēja dzīvniekus un nopirka pekainīti par 20 Kanādas dolāriem, kas mūsdienās atbilst 264 eiro.

Vinniju atstāja Londonas zoodārzā

Virsnieks aizveda lāčuku sev līdzi uz Kvebeku, kur viņa kļuva par 2. kājnieku brigādes talismanu un saņēma Vinnijas vārdu pēc dzimšanas vietas – Vinipegas ezera apkārtnes. Kad decembrī Lielbritānijā izvietotā brigāde gatavojās desantam Francijā, lāci nolēma karadarbībā neiesaistīt un uz laiku atstāja zoodārzā.

Pēc kara Koilborns apciemoja Vinniju, ieraudzīja, ka viņai klājas labi, un atstāja zoodārzā, kur lācene nodzīvoja ilgu un laimīgu mūžu, cik nu tas nebrīvē iespējams. Te arī viņu sastapa Pūka radītāja Milna dēlēns Kristofers Robins.

Divas versijas par iepazīšanos

Par šo tikšanos šaubu nav, tikai ir divas dažādas versijas. Pēc vienas, Kristofers, apmeklējot zoodārzu, šausmīgi nobijās no leduslāčiem, izplūda asarās un pieprasīja iet prom, toties draudzīgā Vinnija viņam ļoti iepatikās.

Jaukāku, bet mazticamu versiju izklāstījusi angļu bērnu rakstniece Enida Blaitona (1896–1968), kuras grāmatas izdotas arī latviski, piemēram, par zaķēnu piedzīvojumiem – „Pauks un Šmauks”. Blaitona vēstīja, ka lācene apskāva Kristoferu, un viņi abi spēlējās voljerā. Tas tomēr ir ļoti apšaubāmi, ka bērna dzīvību uzticētu pieaugušam lācim. Tomēr iepazinušies viņi bija, ir foto, kur Kristofers baro Vinniju ar gardumiem.

Īstajam lācim medus negaršoja

Viens no lielākajiem mītiem ir grāmatā aprakstīta Pūka kāre pēc medus – Vinnijai šis kārums negaršoja, viņa deva priekšroku Kristofera piedāvātajam iebiezinātajam pienam ar cukuru. Tādi saldumi tomēr nav labākā barība lācim – Anglijas Karaliskajā ķirurgu kolēģijā glabājas Vinnijas galvaskauss, kur redzams, ka viņai mūža nogalē izkrituši visi zobi.

Literatūras pētnieki arī strīdas, no kurienes radies vārds Pūks. Ir zināms, ka tajos laikos Kensingtonas dārzā bijis gulbis Pūks. Tāpat ir fakts, ka Milns šos stāstus rakstīja ar firmas „Swan Pen” rakstāmrīku – „Gulbja pildspalvu”. Starp citu, Kristoferam bija iemīļotais plīša lācis Edvards, bet grāmatas varonim šis vārds šķita pārāk parasts.

Pavisam īsts Simtjūdžu mežs

Pūka kompānijas piedzīvojumi risinās Simtjūdžu mežā. Tik tiešām, 1925. gadā Milns ar sievu Dorotiju un piecgadīgo Kristoferu pārcēlās no Londonas uz savrupmāju Austrumsaseksas laukos netālu no Hartfīldas – pie Ešdaunas meža.

Ilustrācijas „Vinnijam Pūkam” zīmēja mākslinieks Ernests Šepards. Viņš tās neizfantazēja no zila gaisa, bet atainoja Ešdaunas meža reālos skatus, gan smilšu karjeru, kur spēlējās Mazulīte Rū, gan ēzelīša I-ā apdzīvoto pļaviņu ar dadžiem. Mežs kopš tā laika nav daudz mainījies, un šīs vietas ir apskatāmas dzīvē.

Saglabājies pat 1907. gadā uzceltais tilts, no kura Pūks ar draugiem meta upē sprunguļus. Tiesa, tūristu straume 1970. gadā gandrīz beidzās ar tilta sabrukšanu, taču to izglāba BBC sarīkota ziedojumu kampaņa.

Pūks sagrāva karjeru

Par Vinnija modeli Šepardam kļuva dēla rotaļlieta, saukta par Rūcēju. Mūža nogalē mākslinieks gan atzina, ka Pūka ilustrācijas bijusi viņa lielākā kļūda. Tās aizēnoja viņa patieso aicinājumu – politiskās karikatūras –, kas, pēc mākslas ekspertu uzskata, bijušas daudz interesantākas. Dzīves pēdējos gados mākslinieks gānīja Pūku par “to dumjo veco lāci”, kurš „noēda” viņa īstos sasniegumus.

Milns aizgāja aizsaulē 1956. gada 31.janvārī. Pēc kremācijas rakstnieka pelnus izkaisīja Braitonas memoriālajā dārzā. Šepards krietni pārdzīvoja savu draugu un kompanjonu, viņš nomira 96 gadu vecumā 1976. gadā.

Kad Kristofers izauga

Un kas notika ar Kristoferu Robinu, kurš tomēr bija īsts, nevis puika no grāmatas? Viņš kļuva par rakstnieku un grāmatu tirgotāju, uzrakstīja dažas memuāru grāmatas – „Apburtās vietas”, „Pēc Vinnija Pūka” un „Bedre uzkalnā”. “Reizēm man šķiet, ka mans tēvs sasniedza atzinības virsotnes, uzkāpis uz maniem bērna pleciem, ka viņš nočiepa manu labo vārdu, neatstājot man neko, kā vienīgi tukšu slavu,” atzinis Kristofers.

Viņa mātei tik ļoti nepatika ne dēla sieva, ne grāmatu bizness, ka viņi netikās 15 gadus, līdz pat Milnas kundzes nāvei. Pats Pūka lielais draugs aizmiga mūža miegā 75 gadu vecumā 1996. gadā. Viņa meita piedzima ar bērnu cerebrālo trieku un, kad izauga, nodibināja Klēras Milnas fondu, lai palīdzētu saviem likteņa biedriem.

Savas bērnības rotaļlietas Kristofers ziedoja Ņujorkas Publiskajai bibliotēkai, tās ir aplūkojamas šīs lielpilsētas Donnela bibliotēku centra Bērnu literatūras istabā.