"Vieni mācās, otri žēlojas" - pie kādām atziņām nonācis Valentīns, kurš nožņaudza izvarotāju un 16 gadus sēdēja cietumā

Uzņēmumā "UnoGroup" viņš jūtas labi un no kolēģiem neko neslēpj: “Šeit ir mazs, ļoti saprotošs kolektīvs, visi zina par manu pagātni.”

Pats pateica darba devējam

Valentīns stāsta, ka pēc likuma darba devējs nedrīkstot jautāt par divām lietām – ģimenes stāvokli un vai cilvēks bijis apcietināts: “Man neviens nejautāja ne vienu, ne otru, bet pēc trīs mēnešu pārbaudes laika es savam darba devējam pats pateicu, ka esmu gandrīz pusi dzīves pavadījis cietumā. Viņš bija ļoti izbrīnīts, bet tas nekādi neietekmēja mūsu tālākās attiecības.”
Svarīgi šādās situācijas par cilvēku spriest, ņemot vērā visu, kas par viņu zināms, ne tikai pagātni. “Mani jau mazliet zināja un saprata, kā es uzvedos, vairs nesprieda par manu pagātni abstrakti, bet to apvienoja ar konkrētu cilvēku. Un tad izturēšanās kļūst adekvāta,” teic Valentīns.

Nožņaudzis izvarotāju

Valentīns brīvībā iznāca 2015. gada 1. decembrī pēc 16 cietumā pavadītiem gadiem. Tāda bijusi cena par izvarotāja nožņaugšanu, apgalvo Valentīns, kurš vienmēr aizstāvējis savējos. “Tas notika mūsu paziņu lokā piknika laikā. Kad uzzināju, kurš tieši to izdarīja, es šo cilvēku nogalināju. Visi lieliski saprata, ka mana reakcija būs ļoti radikāla. Saprotami, ka mana meitene negribēja, lai es nonāku cietumā, tāpēc klusēja, neatzinās, kas to izdarīja. Pats atrast izvarotāju es nevarēju, bet meklēju.”

Pagāja divi mēneši, lai toreiz 20 gadus vecais Valentīns uzzinātu, kurš tik ļauni izturējies pret viņa mīļoto. Abiem vīriešiem liktenīgie notikumi norisinājās Sunīšos pie ezera. Valentīna paziņa atvadījās no dzīvības, viņš pats – no brīvības.
“Varbūt es viņu arī negribēju nogalināt, bet atzīšos, tajā brīdī ļoti vāji sapratu, kas no tiek,” neslēpj Valentīns.  Kad prāts no dusmām apskaidrojies, viņš līķi mēģināja paslēpt tuvējā apkārtnē, bet pēc nedēļas ieradās policija. “Es tam jau gatavojos,” atzīst bijušais cietumnieks. Ekspertīzes rezultāti apstiprināja, ka Valentīns nozieguma laikā bijis alkohola reibumā, viņam piesprieda 20 gadus ieslodzījumā par slepkavību vainu pastiprinošos apstākļos.

Pakļauties nezināmajam

“Tas ir šoks jau tāpēc vien, ka cilvēks nokļūst viņam absolūti nezināmā pasaulē. Visi pakļaujas noteiktiem likumiem, un, tos neievērojot, var nonākt līdz smagām sekām. Taču paradokss ir, ka šos noteikumus paskaidro vienreiz vai nepasaka vispār. Tie ir jāsaprot un jāpieņem pašam. Dažiem sanāk labāk, dažiem sliktāk,” nokļūšanu cietumā raksturo Valentīns.
Dzīvē, kura šaurās telpās jādala ar neskaitāmiem citiem cilvēkiem, no konflikta neizbēgsi. Ārpus cietuma var pagriezt muguru, cietumā nav kur skriet, un konflikti ir jāatrisina. “Patiesībā tā arī ir pati kardinālākā atšķirība starp dzīvi cietumā un brīvībā.”

Patiešām agresīvi konflikti gan notiekot reti: “Tad jābūt ļoti nopietnam iemeslam, jo būt cietumā jau ir sods, bet būt sodītam cietumā, tas jau ir pavisam aizvainojoši.” Deviņos no desmit gadījumiem risinājumu izdodoties rast. Ja nē, tad: “Kautiņš. Tāds labs, skaists kautiņš. Pēc tam 15 diennaktis karcerī.” Ir gan situācijas, kad, aizstāvot savu godu, sodi vairs nebiedē.

Dzīves atziņas

Sešpadsmit gadus pavadījis cietumā, Karņejevs pamanījis, ka cilvēkus var iedalīt divās kategorijās – vieni mācās, otri žēlojas. Pēdējiem ieslodzījums ir vēl grūtāks. “Viņi nevar saprast savu bēdu iemeslu, jo vaina par visu viņu dzīvē tiek uzlikta kādam citam.” Tie, kuri visu mūžu mācās, ar laiku pieņem faktu, ka no problēmām aizbēgt nevar, tās jārisina, līdz ar to sākas atbildības uzņemšanās pašiem par sevi. “To es arī 16 gadu garumā novēroju,” filozofiski skaidro Valentīns.

Pirmais pusgads ir grūtākais

Sākumā pieci gadi pavadīti Rīgas Centrālcietumā, tad sekoja cietums Jelgavā, pēdējā gadā pārvests uz Šķirotavas cietumu, kad to slēdza, Valentīns nonāca Jēkabpilī, bet pēdējās dienas – atkal Centrālcietumā. Vissmagākais nebrīvē ir pirmais pusgads:  “Vajag pārskatīt ļoti daudzus savus ieradumus, iemācīties jaunas iemaņas. Un tas viss ir ļoti neērti. Bet pusgada laikā jebkurš iegūst vismaz minimālu iemaņu komplektu, kas viņam tur palīdzēs izdzīvot. Un no tā brīža tas vienkārši kļūst par dzīves stilu.”

“Katru dienu cilvēks ceļas vienā un tajā pašā laikā, viņam ir ieviests zināms rituāls. Gadiem ejot, tas nokļūst zemapziņas līmenī. No šī rituālu apļa izrauties nav iespējams,” stāsta Valentīns. Sešos jāceļas, septiņos brokastis, pēc ēdnīcas jāiet uz pārbaudi, tad līdz pusdienām divpadsmitos brīvais laiks. Pēc pusdienām atkal brīvs laiks, kuru pārtrauc vēl kāda pārbaude, vakarā pa gultām. “Rupji sakot, režīms izskatās apmēram tā,” par 16 gadiem no savas dzīves saka Valentīns.

Reizēm vienmuļību pārtrauc kāda grupa, kas atbraukusi uzspēlēt koncertu, vai cits priekšnesums. “Visu 16 gadu laikā man tik tiešām bija interesanti vienreiz, kad uz Jēkabpili atbrauca puiši, kas profesionāli nodarbojas ar ielu treniņu. Viņi atbrauca ar savu aprīkojumu un gribēja dalīties ar pieredzi. Puiši neredzēja nekādus šķēršļus starp mums un viņiem. Parādīja, ko viņi māk, deva iespēju parādīt, ko mēs mākam. Sports vieno.”

Nepārvērsties par robotu

Var lasīt, spēlēt novusu, aiziet uz sporta zāli, tikai tur visiem vietas nepietiek, pie trenažieriem katram ir noteikta diena un laiks. Ja kāds aizņem tavu vietu sporta zālē, sāk parādīties auglīga augsne konfliktam. Ārpus pārbaudēm un ēdienreizēm nav īsti ko darīt, un Valentīns tajā saskata arī pozitīvo: “Lai cik paradoksāli neizklausītos, tam bija savas priekšrocības. Man bija ļoti daudz brīvā laika nodarboties ar to, ko tiešām gribēju darīt. Zīmēt, lasīt, mācīties. Protams, tur ir grūti iegūt pilnu komplektu ar nepieciešamajām lietām, taču minimums ir vienmēr. Ir atļauti zīmuļi, pildspalvas un papīrs, var dabūt arī grāmatas un žurnālus. Ar to pietiek.” Karņejevs nebrīvē izmēģinājis dažādas profesijas, strādājis par dezinfektoru, metinātāju, galdnieku, līdz beigu beigās kļuvis par mākslinieku
Darba oficiālā daļa bija gatavot vizuālo noformējumu svētkiem, taču bija arī iespēja strādāt pie saviem projektiem, kas palīdzējuši kaut nedaudz izrauties no pelēkās monotonijas.
“Tie, kam šādas iespējas nebija, cieta vēl vairāk. Tas cilvēku pārvērš par robotu. Jaunu iespaidu neesamība padara cilvēku mehānisku, un tas nevienam nenāk par labu.”

Ar pustukšu vēderu

“Sēžot cietumā, esmu sapratis vienu lietu – ciešanas cilvēku neuzlabos,” secina Valentīns. Viņš nerunā par sargu cietsirdību vai vardarbību starp cietumniekiem, bet par ēdienu: “Kad runā, ka cietumnieki ar to ir pilnībā nodrošināti, tie ir pilnīgi meli. Ja ēd tikai to, ko dod cietuma ēdnīcā, bads būs pastāvīgs pavadonis.”
Maltītēs ir dārzeņi, neliels daudzums gaļas vai zivs, lieki teikt, ka cietuma ēdiens nav pats garšīgākais. “Tāds ēdiens palīdz nenomirt no bada, bet vajadzība pēc vēl kaut kā ir vienmēr. Un šī vajadzība liek meklēt citas iespējas. Ja ir pieprasījums, būs arī piedāvājums. Tad ieslēdzas ekonomiskie likumi, kuri beigu beigās noved pie tā, ka cilvēkam atkal vajag pārkāpt likumu, lai iegūtu vēlamo.” Tiesa, Valentīns šajos gados piedzīvojis arī pārmaiņas uz labo pusi. Uzlabojās ēdināšana, uzturēšanās nosacījumi, un pēdējā apcietinājuma gadā bijis pat samērā komfortabli.

Labosies tie, kas gribēs

Ap cietumu un cietumniekiem ir bieza kārta stereotipu, no kuriem tikt vaļā ir ārkārtīgi grūti, savu artavu pieliek televīzijas seriāli. “Dzīvē pilnīgi nekā līdzīga nav. Un patiesībā cilvēki šeit un cilvēki tur ne ar ko neatšķiras. Absolūti ne ar ko,” uzskata Karņejevs. Tiem, kas ieslodzījumā nokļūst vājību dēļ, tas ir pašiem jāatzīst. “Alkohols, narkotikas, vēlme pēc vieglas naudas, nevēlēšanās censties strādāt un no kaut kā atteikties, vēlēšanās iegūt visu un uzreiz.” To neapzinoties, ir apburtais loks.
“Nozaga, iedzēra un uz cietumu, nozaga, iedzēra un uz cietumu. Tie ir pastāvīgie klienti, viņi visus pazīst, un visi pazīst viņus. Tas jau ir savdabīgs dzīvesveids.”

Valentīns pēc pieredzes velk savdabīgas paralēles starp cietumiem un skolām: “Oficiāli cietums ir kā labošanas iestāde, bet skola – izglītojoša. Kāds varētu apskatīt statistiku, cik bērnu, kas pabeiguši skolu, ir kļuvuši par profesoriem, un cik cilvēku, kas iznākuši no cietuma ¬– par godpilniem pilsoņiem. Esmu pārliecināts, ka procentuāli tas skaits būs vienāds.”
Kaut gan abas institūcijas ir krasi atšķirīgas, princips esot viens  – mācās tas, kurš grib, un cietumā labojas arī tas, kurš grib. Pārējie paliks, kādi bijuši. “Abos gadījumos nostrādā vieni un tie paši psihes procesi,” uzskata Valentīns.

Palīdzēja psiholoģe

Tomēr situāciju var kaut nedaudz vērst uz labu, viens no soļiem ir psihologi cietumos. “Ar ierobežojumiem un lielāku stingrību izmainīt neko neizdosies. Cietumi eksistē tik ilgi, cik cilvēces vēsture, neko neizmainot,” secinājis ir Valentīns. Cietumā Valentīns ar psiholoģi Inetu Dabiņu sāka strādāt 2004. gadā un ir pārliecināts, ka šis darbs ir nenovērtējams: “Man Ineta palīdzēja izprast un dzīvot mierā ar sevi. No brīža, kad pazūd iekšējie konflikti, kaut kādā neticamā veidā sākt izzust arī ārējie.”
Pats Valentīns savu rīcību, kas viņu uz teju 20 gadiem noveda cietumā, raksturo kā sekas nežēlīgai cīņai ar sevi – asas sāpes par nodarīto mīļotajam cilvēkam un nepieciešamība pāridarītājam piedot.

“Šīs divas lietas tajā brīdī manā mazajā galvā neievietojās un radīja kritisko masu, pēc kuras notika emociju sprādziens. Šī enerģija kaut kur bija jānovada, un tā aizgāja pie cilvēka, kuram es uzliku zīmi vainīgs pie tās sāpes, ko izjūtu.”

Nesen pašam apzaga auto

“Ja tajā brīdī es saprastu, kas ar mani notiek, pilnīgi iespējams, ka mana reakcija būtu pilnīgi cita. Varbūt tā būtu vienkārši miesas bojājumu nodarīšana. Iespējams, tā būtu emociju raidīšana pret tuvējo koku,” potenciālās alternatīvas izskata Valentīns. Ja kas tāds notiktu tagad, Valentīns pēc palīdzības varbūt pat vērstos pie varas iestādēm. Tagad policijas spējas ir krietni lielākas nekā pirms 20 gadiem, kaut arī nav perfektas.
“Man nesen apzaga mašīnu, uzrakstīju iesniegumu. Un kāda jēga? Pilnīgi saprotams, ka šo zagli atrast būs praktiski neiespējami. Taču tajā brīdī, kad es izdarīju savu noziegumu, policija spēja palīdzēt reti kuram un ticība tai praktiski neeksistēja. Tad bija deviņdesmitie, un cilvēku galvās darījās kaut kas pavisam cits.”

Nemainīgā dzīves spirāle

Kopš deviņdesmito gadu izskaņas, kad Valentīns nokļuva cietumā, ir pagājis krietns laiks, bet viņu tiešām pārsteidz tikai viens – sociālā nevienlīdzība. Agrāk arī bija turīgi cilvēki, bet Karņejevs atminas, ka spējis atrast kopīgu valodu, taču mūsdienās esot pavisam citādi: “Tagad sociālā atdalīšanās ir tik radikāla, ka man, tiekoties ar cilvēku, kurš ir pāris kārtas augstāk, būs ļoti grūti kaut ko izskaidrot no mana skatpunkta un otrādi. Viņš domā pavisam citās kategorijās. Tā bija tiešām jauna lieta, ar kuru nekad nebiju saskāries.”

Viss pārējais kopumā tāpat vien esot. Cauri gadsimtiem cilvēkus, kā spriež Karņejevs, joprojām interesē spēja nodrošināt sevi un sev tuvos, panākumi sabiedrībā un kādas dzīves jēgas iegūšana. “Kā visi pa šo spirāli gāja agrāk, tā dara to tagad. Izmainījušies ir instrumenti un mehānismi, bet mērķis ir tas pats,” secina Valentīns. “Meistars dara to pašu, ko pirms 30 gadiem, tikai ar citiem darbarīkiem. Tāpēc vajag iemācīties ar šiem jaunajiem darbarīkiem strādāt un pielāgoties.”

Paldies probācijas dienestam

Arī bijušam cietumniekam jāpielāgojas dzīvei jaunajā vidē. Valentīns tam ir izgājis cauri, un viņa padoms ir ļoti praktisks – uzzini likumdošanu un nokārto visus dokumentus.
“To izdarīt ļoti palīdzēs Valsts probācijas dienests. Man personīgi palīdzēja ātri un nesāpīgi nokārtot visus vajadzīgos dokumentus – pasi, eID karti, reģistrēties VID, es pat iedevu iesniegumu, lai iegūtu pilsonību, bet man būs jāgaida līdz 2020. gadam, kad oficiāli beidzas mans termiņš. Un tad cilvēks jau var sākt darboties patstāvīgi. Agrāk probācijas dienesta nebija, tā vietā darbojās policijas kontrole. Bet policistiem ir daudz savu darbu, viņiem nav laika, iespējas un intereses ilgi skaidrot, kur man jāiet, kas jādara, ar kādu trolejbusu jābrauc, lai saņemtu vajadzīgos dokumentus. Un manā skatījumā probācijas dienests ar šo uzdevumu tiek galā izcili,” šo institūciju Valentīns vērtē atzinīgi.

Novērst, nevis ārstēt

Vissvarīgākais tomēr novērst problēmu jau pašā sākumā: “Kā saka ārsti – slimību vajag novērst, nevis ārstēt, tad jau ir par vēlu. Profilakse ir vislabākās zāles.” Arī cietums ir tikai gala rezultāts, iemesli bieži aizstiepjas līdz pat bērnībai.
Valentīns novērojis, ka skolas un jaunatne, salīdzinot ar viņa bērnību, ir ļoti mainījušās un daudz kas vērsts uz labu: “Skatoties uz mūsdienu jaunatni, es skaidri varu pateikt, ka to, kas nokļūs cietumā, ir daudz mazāk nekā manā laikā. Bet tādi vienmēr būs.”

Ar skatu uz nākotni

Valentīns tagad uzskata, ka dzīvo pilnvērtīgi, kaut uz vietas viņš palikt netaisās un vērš skatu uz nākotni: “Tiekšanās pēc kvalitatīvākas dzīves ir stimuls augšanai. Tāpat nevaru teikt, ka mani kaut kas tik ļoti uztrauc, ka es to nevarētu atrisināt. Es gribētu patstāvīgi nodarboties ar celtniecību.” Darbs, sieva un meitiņa ir daudz, un būvdarbu vadītājs, piesitot pie koka, smaidot saka: “It kā viss kārtībā.” Valentīna pieredze var kalpot daudziem gan kā brīdinājums, gan kā piemērs, un no savas pagātnes viņš ir sapratis dažas lietas, kas var noderēt arī citiem: “Vienīgais, kas cilvēkam var garantēt pilnvērtīgu dzīvi, ir sevis pieņemšana. Pirmais, kas ved uz nepareizu rīcību, ir nepareizas domas par sevi. Ja cilvēks saprot, kas ir patiesībā, viņš sasniegs visu, ko grib.”