Liepājas ceļu policistu ātrā reakcija palīdz glābt vīrieša dzīvību brīdī, kad dārgs bija katrs acumirklis
9. maija vakars izvērtās nelāgi kādam kungam Liepājā – savas vecmāmiņas mājās viņš netīši ar elektrisko zāģi iegrieza sev vēderā. Cietušais steigšus piezvanīja draugam, kurš atbrauca pēc dažām minūtēm.
“Drauga vēderā bija griezums, un brūce asiņoja. Acumirklī bija pieņemts lēmums ar savu automašīnu braukt uz Liepājas reģionālo slimnīcu,” pieredzētajā dalās vīrietis, kurš tūdaļ sēdās pie stūres, un abi steidzās pie mediķiem.
Lūdz izteikt pateicību
Šķērsojot Zirņu un Salmu ielas krustojumu, auto apturēja Ceļu policijas netrafarētā auto ekipāža. Šoferis lūdza palīdzēt tikt līdz slimnīcai, un policisti bez liekas skaidrošanās tūdaļ izlēma viņus pavadīt.
“Pateicoties vecākā inspektora Leonīda Tarabana un inspektora Ainara Štībeļa operativitātei, spējai ātri izvērtēt situāciju un pieņemt lēmumu, mana drauga dzīvība bija glābta. Īsā laikā viņš tika nogādāts slimnīcā un laikus operēts,” teikts vēstulē Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldei, lūdzot izteikt pateicību abiem inspektoriem. “Man ir patiess prieks, ka mūsu Valsts policijā strādā tik atsaucīgi un pašaizliedzīgi darbinieki.”
Tas nav varoņdarbs
“Nu jau noteikti cietušais ir mājās – mediķi arī bija atsaucīgi un ātri rīkojās. Nekāds varoņdarbs tas nav, izdarījām visu tā, kā šādā gadījumā rīkotos jebkurš cilvēks,” Kas Jauns Avīzei teic Leonīds.
Viņš ir dzimis liepājnieks, policijā strādā jau 27 gadus, bet iesācis vēl milicijā. “Es strādāju apvienībā Apsardze – sargāju bankas, veikalus, uzņēmumus, dzīvokļus. Kad autoinspekciju pārveidoja par ceļu policiju, pārgāju tur. Bērnības sapnis man nebija kļūt par policistu. Atminos, ka skolā sacerējumā rakstīju, ka vēlos kļūt par kosmonautu,” pasmaida Leonīds.
Viņš uzsver savu galveno pienākumu – gādāt par satiksmes drošību. No policista nav jābaidās, jo putnubiedēklis viņš nav, atgādina Leonīds. Vieni vecāki bērnus bieži baida ar policistu, citi teic, ka problēmas gadījumā tieši jāvēršas pie policista. Lauku bērni ir atsaucīgāki, novērojis policists.
Leonīdam šis nav pirmais gadījums, kad viņš palīdz nelaimē nonākušiem cilvēkiem. Ap 1990. gadu kāda ģimene vedusi savu atvasi uz slimnīcu, un ceļu policists apturējis – pārkāpuši ātruma ierobežojumu. Bērnam bijušas problēmas ar elpošanu, un Leonīds viņus aizveda uz slimnīcu.
Piepilda bērnības sapni
Ainars Štībelis ir dzimis rucavnieks, pirms astoņiem gadiem atnācis strādāt uz policiju. Sākumā bija iecirkņa inspektors, nu jau četrus gadus ir ceļu policists.
Jaunais vīrietis piepildījis savu sapni – viņam darbs policijā ļoti patīk. Dzīve gan metusi līkločus, bet beigās nokļuvis tur, kur jau bērnībā vēlējies.
Automašīnu tagad ir daudz, lielākajai daļai ģimeņu vismaz viens spēkrats, bet daudzi šoferi pārgalvīgi pārkāpj noteikumus, atzīst Ainars. “Pilsētā vadītāji nereti neievēro luksofora gaismas un brauc pie sarkanās. Kaut kur steidzas, un notiek avārijas,” nopūšas satiksmes drošības sargs.
Leonīds iestarpina, ka vasarās ir vairāk avāriju, jo daudzi kaut kur brauc, steidzas, kamēr ziemā vairāk laika pavada mājās. “Vasarās arī parādās velosipēdisti un mopēdisti, kuru ziemā nav. Vadītājs automašīnā ir vairāk aizsargāts, bet velosipēdists tāds nav,” saka Leonīds.
Ainars piebilst: “Reidu laikā daudz pārkāpēju nesastopam, vairāk, kad nav reidu. Ar dzērājiem ir klusums un uzplūdi, nereti iekrīt vieni un tie paši vadītāji. Viss ir atkarīgs no promilēm, bet pārsvarā tiesības atņem uz četriem gadiem, līdz 2000 eiro ir soda nauda un vēl arests. Tas ir pietiekams sods, bet cilvēki nesaprot un vienalga riskē.”
Nekādi bubuļi
Leonīds uzsver, ka ceļu policists nav nekāds bubulis un pie viņa arī var pieiet un uzzināt jaunāko par satiksmes drošību, jo likumi un noteikumi mainās. Pie Ainara reiz ziemā pienācis vecāks vīrs un vaicājis, vai drīkst braukt ar tādām riepām, kādas viņam ir.
“Slikti, ka jaunieši pārgalvīgi brauc – mašīnas vadīšanas tiesības ir no 18 gadiem, bet motorolleriem – no 14 gadiem. Un, ja mopēds nav tāds, kādu rūpnīca izgatavoja, bet paši izveidojuši par motociklu, ir problēmas. Vajag atbilstošas tiesības, un ir stingrākas prasības,” spriež Leonīds.
Vecāku piemērs
Leonīds atzīst, ka cilvēcīgi visgrūtāk ir, kad iet bojā bērni. Viņam tāds gadījums bijis 2004. gadā – trešās klases skolēns izskrēja no autobusa un gribēja šķērsot ielu. Nāca auto, kas vairs nespēja nobremzēt, un rezultātā – nāve.
“Tas viss ir atkarīgs no vecākiem, jo viņiem jāstāsta savām atvasēm un jārāda piemērs, kā jāuzvedas uz ielas. Kad esmu 1. septembrī stāvējis pie skolām, novēroju, ka ļoti daudz vecāku rāda sliktu piemēru – iet pāri ielai tur, kur nedrīkst. Bērns mācās no viņa un nākamajā dienā dara to pašu. Kaut gan skolai arī jāiesaistās, vecāki tomēr ir spogulītis, kurā bērni raugās,” secina Ainars. Pavisam drīz, vasarā, policistiem būs saspringts laiks, jo sāksies skolēnu brīvdienas.
Sēnēs, medībās, ar makšķeri
Ārpus darba Leonīdam patīk sēņot un makšķerēt, lielākais loms bijusi 3,5 kilogramus smaga līdaka Liepājas ezerā. Arī Ainars ir makšķernieks un vēl jau 14 gadus mednieks. Izcilas trofejas neesot, ir nomedītas mežacūkas, aļņi, brieži, lapsas, bet vairāk ejot mežā nevis pēc gaļas vai šaut, bet atpūtai.
Makšķerēt Ainars brauc uz Papes ezeru, Bārtas upi, Rucavas robežupi Sventāju. Ir ķērušies asari, līdakas, bet tas vairāk azartam, jo pašam zivis tik ļoti negaršojot.
