Šķiet, ka šauj? Jeb - kā rīkoties, ja uzbrūk teroristi

Portāls BBC ir iztaujājis psihologu un instruktoru izdzīvošanai kaujas apstākļos Džonu Liču, kurš iesaka uzdot sev jautājumu – kā es rīkošos, ja notiks ļaunākais.

Iegaumējiet, kur ir durvis

Viena no kļūdām ir šāviena troksni noturēt par petardi vai salūta raķeti. Vilcināšanās var maksāt dzīvību, un labāk ir mesties zemē un sasmērēt labo mēteli, jo terora iespēja ir patiešām augsta.

Restorānā, teātrī vai citās publiskās telpās retais pievērš uzmanību rezerves izejām, bet atrašanās īstajā vietā var glābt dzīvību. Parīzes slaktiņa laikā, kad teroristi iebruka koncertzālē, sargs izveda ļaužu grupu, kurai laimējās būt pie izejas pa kreisi no skatuves.

Ličs ir izpētījis daudzus uzbrukumus dažādās valstīs un secinājis, ka tikai 15% cilvēku rīkojas tā, lai tiešām varētu izglābties. Līdz pat 75% ir baiļu paralizēti, pārējo 10% uzvedība tikai vēl vairāk apdraud pašus un apkārtējos.

Gatavība rīkoties palielina izdzīvošanas izredzes, taču cilvēka dabā ir ielikts rīkoties līdzīgi pārējiem – pēc pūļa instinkta. Kādā klasiskā psiholoģijas eksperimentā novērota cilvēku uzvedība slēgtā telpā, to piepildot ar dūmiem. Vienpatņi uz to reaģēja ātrāk nekā tie trusīši, kas atradās kopā ar grupu.

Meklējiet patvērumu

Bijušais militārais instruktors un personiskās drošības eksperts Ians Rīds teroristu uzbrukuma gadījumā iesaka nekavējoties atrast patvērumu un noslēpties no teroristu acīm. Pats pirmais – uzreiz mesties uz grīdas. Daudzi izdzīvojušie Parīzē apgāza galdus, lai slēptos aiz tiem, vai patvērās aiz koncerta skandām. Tomēr kopumā te bija maz vietas, kur glābties...

Labākā slēptuve ir aiz biezām betona sienām. “Holivudas filmās bieži rāda, ka varoņi slēpjas no šāvieniem aiz mašīnām, bet tas reti palīdz, jo plānais metāls nevar apturēt lodes,” brīdina Rīds. Protams, auto var būt labāk nekā nekas, bet tādā gadījumā drošāk ir patverties aiz motora vai riteņu asīm. Pat pistoles lode brīvi iet cauri abām durvīm, bet dzinējā ir pietiekami daudz šķēršļu.

Der turēties tālāk no logiem, īpaši no lielām vitrīnām – lidojošas stikla lauskas ir ļoti bīstamas.

Izlikties par mirušu

Parīzē vīrs ar sievu no Īrijas izglābās, izliekoties par mirušiem. Cita izdzīvojusī, Terēza Sida, teic: “Mums blakus guļošais vīrietis bija smagi ievainots un vaidēja, un mēs viņam teicām – klusāk, klusāk, klusē, nekusties, jo šāva to virzienā, kas kustējās.”

“Parasti teroristi šauj pa kustīgu mērķi, īpaši, ja tas notiek tumsā,” apstiprina Rīds. Svarīgi ir nepārtraukti saglabāt modrību un censties nokļūt pēc iespējas tālāk. “Atcerieties, ka vienmēr ir atkārtota sprādziena vai uzbrukuma briesmas,” brīdina Rīds.

Tieši tā notika 2000. gadā Rīgā universālveikalā „Centrs”. Vispirms eksplodēja spridzeklis somu glabātavā, bet astoņas minūtes vēlāk, kad ieradās mediķi, ugunsdzēsēji un policija, sekoja sprādziens „Rimi”. Dzīvību zaudēja viena sieviete. Vainīgos notiesāt joprojām nav izdevies.

Skriet, kamēr pārlādē ieročus

Daži cilvēki par asinspirti pārvērstajā Parīzes koncertzālē mēģināja aizskriet līdz izejām brīžos, kad uzbrucēji pārlādēja automātus. Tas ir riskants solis, bet reizēm vienīgā iespēja. Vēl vairāki izglābās, noslēpjoties blakus telpās un tualetēs. Kāds bērns iekļuva ģērbtuvē, kur pārsedzās ar mūziķa jaku, un teroristi viņu nepamanīja.

Pērn janvārī, kad terorists uzbruka Parīzes ebreju pārtikas veikalam, pārdevējs sešus apmeklētājus paguva noslēpt pagrabā. Šis varonis bija Lasana Batili, kurš 16 gadu vecumā bija ieradies Parīzē kā nelegālais imigrants no Āfrikas valsts Mali. Par paveikto viņš saņēma ne tikai ordeni, bet arī Francijas pasi.

Kad nav jēgas runāt

Dažkārt labākais ir mesties virsū uzbrucējam, nevis gaidīt, ka apkaus citu pēc cita. Tieši šāda drosmīga rīcība izglāba daudzas dzīvības pērn augustā ātrvilcienā Francijā, kad pasažieri pieveica ar automātu bruņotu teroristu. Neviens negāja bojā. Tiesa, no četriem varoņiem divi bija apmācīti militāristi, turklāt uzbrucējam ieķīlējās automāts.

Rīds uzskata, ka bez īpašas sagatavotības nevajag censties atbruņot teroristu, turklāt daudzi ekstrēmisti darbojas grupā, un viņiem var būt spridzekļi. Piemēram, libānietis Adels Termoss pērn novembrī Beirūtā no muguras sagrāba pašnāvnieku spridzinātāju. Tomēr tas paguva nospiest pogu, un viņi abi gāja bojā. Taču – Adels izglāba desmitiem dzīvību un mira kā varonis, nevis kopā ar daudziem citiem terora aktā.

Līdzīgi uzskata psihologs un pārrunu vedējs Džeimss Alvaress – ir reizes, kad nav jēgas runāt. Piemēram, ar „Daesh” fanātiķiem galvu griezējiem, kas sākuši karu pret Rietumu pasauli. “Tur nav neviena, ar ko varētu risināt pārrunas. Ja es zinu, ka mani nošaus, man gribas domāt, ka savu dzīvību lēti nepārdošu,” atklāts ir Alvaress.

Pasniedz roku savam tuvākajam

Kaut gan lielākas izredzes izdzīvot ir vientuļajiem vilkiem, nevis pūļa panikas pārņemtajiem, tas nenozīmē, ka jāignorē citam citu. Kriss Kokings, sociālais psihologs un pūļa uzvedības pētnieks, uzsver, ka sadarbība palīdz izdzīvot.

Pēc terora aktiem Londonā 2005. gadā Kokings runāja ar desmitiem cilvēku un secināja, ka ātrākais un efektīvākais evakuācijas veids ir pašorganizācija.

Šādi var izvairīties no bīstamas drūzmas, īpaši, ja ir tikai viena izeja. Kokings skaidro, ka vairākumam no mums ir dabiski palīdzēt savam tuvākajam pat bezizejas situācijās. “Cilvēki parasti domā, ka tādās reizēs katrs ir pats par sevi, bet patiesībā tā nav,” saka psihologs.

Vienmēr būs varonis

Tik tiešām, kaut gan lielākā daļa apjūk un ir baiļu paralizēti, vienmēr atrodas kāds varonis. 2013. gadā Kenijas galvaspilsētā Nairobi, kur lielveikalā „Westgate” islāma ekstrēmisti no „al Shabaab” nošāva ap 70 cilvēku, apmēram simtu izglāba britu gaisa spēku specvienības virsnieks. Viņš 12 reizes atgriezās veikalā, lai izvestu ārā cilvēkus.

Vēl viens varonis – britu pavalstnieks Mituls Šahs – piedāvāja sevi par ķīlnieku apmaiņā pret 33 bērniem, kuri bija ieradušies uz viņa firmas rīkoto kulinārijas konkursu. Tas uz brīdi aizkavēja teroristu un ļāva daļai bērnu aizbēgt. Tomēr „darījums” nenotika – vairākus bērnus un Šahu nošāva, jo, kā jau teikts, šie teroristi nāk tikai slepkavot.