Viņš varēja uzburt izcilu stāstu vienā vakarā - pīpējot un dzerot alu. Stāsts par Jāni Ezeriņu, kurš mira nieka 33 gadu vecumā

Jānim Ezeriņam patika tvert dzīvi ar humoru un ironiju. Ja viņš būtu dzīvojis padomju laikā, visticamāk, būtu strādājis humora un satīras žurnālā Dadzis. Nosliece uz groteskām un absurdām situācijām padarīja Ezeriņu par modernās noveles aizsācēju latviešu literatūrā. Viņš tiek vērtēts kā viens no spožākajiem latviešu stilistiem, kuram netrūkst izteiksmes elegances un paradoksu meistarības. Ezeriņu raksturo viegls rotaļīgums un spējas veidot negaidītus darbības pavērsienus. Novelistikā viņš ierindojas līdzās Rūdolfam Blaumanim un Pāvilam Rozītim. Tā pa īstam radoši ieskrieties Ezeriņam izdevās tikai savas dzīves pēdējos gados, tāpēc var izteikt minējumu, ka viņa vārdam būtu daudz lielāks un spēcīgāks rezonējums, ja vien rakstnieka dzīve nebūtu aprāvusies tik agri.

Kā vēlāk liecināja laikabiedri, Ezeriņš bijis svētdienas cilvēks, viņš vienmēr tiecies pēc dzīves karnevāla un krāsainības. Pelēkā ikdiena viņu nomāca, viņš vienmēr rāvās ārā no garlaicības rāmjiem, lai piedzīvotu kaut ko jaunu un nebijušu. Viņš dzinās pēc piedzīvojumiem un atklāsmēm, lai jauniegūto pieredzi iedzīvinātu savos neparastajos stāstos.      

Sanatorijā pie Melnās jūras

Jānis Ezeriņš piedzima 1891. gada 9. aprīlī Madonas pusē – Biksēres Beiros pie Kārzdabas ezera. Jāņa vecmāmiņa bijusi dziedātāja un pasaku teicēja, savukārt tēvs – liels grāmatu lasītājs un prātnieks. Jau skolas gados Jānis sācis rakstīt dzejoļus, ko turpinājis līdz pat mūža galam. Pēc Lazdonas draudzes skolas beigšanas 1906. gadā viņš iestājies skolotāju seminārā Valmierā. Tas bija laiks, kad vēl nebija rimusi piektā gada trauksmainība. Jaunietis aktīvi iekļāvās sabiedriskajos un literārajos procesos, viņam radās tieksme un nepieciešamība savus uzskatus izteikt runās un rakstos. Apveltīts ar labu humora izjūtu, Ezeriņš pievērsās feļetoniem. Viņa pirmā publikācija bija satīrisks dialogs Veltas bailes Edvarda Treimaņa-Zvārguļa izdotajā Zobgaļa kalendārā 1907. gadam. Seminārā izveidojās savdabīga literātu grupa, kurā aktīvi darbojas gan Ezeriņš, gan viņa labākais draugs Leons Paegle. Abi publicējās jaunatnes literatūras krājumos Rīta vēji un Zem zvaigznēm.
Pēc semināra beigšanas Ezeriņš sāka strādāt Lazdonas skolā par skolotāju un turpināja rakstīt dzeju. 1913. gadā viņu iecēla par Saikavas ministrijas skolas pārzini. Tur darba lauks bija ievērojami plašāks, atbildība – lielāka. Saikavā viņš uzrakstīja savus labākos dzejoļus un sāka pievērsties prozai.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Ezeriņa dzīve radikāli mainījās – viņu iesauca krievu armijā. Karadienestā piedzīvotais rakstnieku it nemaz nesajūsmināja, viņa dzejnieka dvēselei derdzās cilvēku vardarbība, brutalitāte un netīrība. Tomēr atjautīgā vērotāja acs momentā uztvēra notiekošo un radīja noteiktas pārdomas. Paradoksālā kārtā viņa vājā veselība un tuberkuloze pasargāja no visļaunākā – no dzīvības apdraudējuma. Kad 1915. gadā Kurzemē iebruka vācieši, krievu priekšniecība rakstniekam piešķīra atvaļinājumu, veselības uzlabošanai nosūtot viņu uz Kaukāzu, Abhāziju, ļoti gleznainu vietu – Gulripšas sanatoriju. No kara pelēcības un netīrības viņš bija nonācis saulainā, burvīgā stūrītī pie Melnās jūras.
Sanatorijā ārstējās un atpūtās krievu muižnieku dēli – virsnieki, kas tur bija nokļuvuši ar protekcijām. Tur pavadītais laiks Ezeriņam bija laba skola un vēl labāka pieredze. Vērojot aristokrātiskos virsniekus, viņš tuvplānā ieraudzīja, kā izpaužas lepnais individuālisms un smalkas manieres. Arī veselība nedaudz uzlabojās, taču pavisam atbrīvoties no tuberkulozes viņam tā arī neizdevās. Slimību bija iespējams pārvarēt ar stingru gribu un neatlaidīgu disciplīnu, taču Ezeriņš ķermeņa labklājību nevērtēja pārāk augstu, tāpēc pret savu fizisko kaiti izturējās diezgan vieglprātīgi. Turpat netālu no sanatorijas atradās krodziņš, kur varēja iegādāties Kaukāza sarkano vīnu ādas maisos. Skaidrs, ka Ezeriņš neatturējās no šīs iestādes apmeklējuma.

Kad nākamajā gadā rakstnieku atbrīvoja no karadienesta kā nederīgu, viņš atgriezās Vidzemē. Savus pieredzējumus armijā un sanatorijā Ezeriņš izmantoja stāstos, kurus vēlāk apkopoja krājumā Majestātes kazarmēs.

Latvju kultūras renesanse

Dzīvojot un strādājot Saikavā, Ezeriņš piedzīvoja Februāra revolūciju, kad aktuāls kļuva sauklis Par brīvu Latviju brīvā Krievijā. Būdams nacionāli noskaņots, Ezeriņš ar optimismu raudzījās nākotnē, jo latviešiem radās cerības iegūt lielāku pašnoteikšanos. Sarežģījumi radās pēc Oktobra revolūcijas, kad Krievijā pie varas nāca komunisti un savu kārtību vēlējās ieviest arī Latvijā. Pieredzot komunistu vardarbību un agresivitāti, Ezeriņš ar lielu vilšanos un nepatiku novērsās no boļševikiem. Vēlāk viņš ironiski dzejoja:

“Kad būs visi zemē sisti,

Kas jau stāv uz melno listi,

Paliks čisti komunisti.”

Nodibinoties un veidojoties Latvijas valstij, nobrieda pārmaiņas arī Ezeriņa dzīvē. 1919. gada rudenī viņš devās iekarot Rīgu, jo vēlējās beidzot teikt savu vārdu literatūrā un nodibināt tuvākas attiecības ar spalvasbrāļiem. Pateicoties savam literārajam talantam, Ezeriņš kļuva par jaundibinātās Zemnieku savienības laikraksta "Brīvā Zeme" literārās daļas vadītāju. Jautāts, kā sokas Rīgā, Ezeriņš parasti atbildēja, ka labi, jo “literārās daļas vadītāja amats jau kaulus nelauž”. Viņa pienākumos ietilpa sarūpēt avīzei stāstus un dzejoļus. Tas nepavisam nebija grūti, jo daudzus rakstniekus iedvesmoja jaunā latvju kultūras renesanse, viņi alka izteikties un publicēties.

Kā vēlāk apliecināja laikabiedri, tolaik rakstniekiem un dzejniekiem bijis paradums pulcēties dažādos laikrakstos pie literāro nodaļu vadītājiem, kur varēja apspriest avīžu saturu, nodot publicēšanai savus darbus un vienkārši parunāt par dzīvi. Viena no tādām satikšanās vieta bijusi pie Ezeriņa Elizabetes ielā, no kurienes rakstnieki reizēm pārcēlušies uz kādu tuvāko krogu.

Visciešāk Ezeriņš sadraudzējies ar rakstnieku Jāni Grīnu – viņiem labi saskanējis. Abi bija skolotāji un rakstnieki, turklāt ar ironisku skatu uz dzīvi. Abi kopīgi izveidoja pamatskolas bērniem pirmās lasāmgrāmatas Valodiņa un Valoda, kas kļuva ļoti populāras.

Dzīvs un zobgalīgs

“Fiziski trausls, bet emocionāli temperamentīgs,” – tā Jāni Ezeriņu raksturoja draugi, kuri nekad viņu neredzēja īgnu un sapīkušu. Jānis bijis liels zobgalis un smējējs, turklāt atklāts un taisnprātīgs cilvēks, iztiekot bez glaimošanas un diplomātiskas laipošanas. Daži kritiķi viņu dēvēja par dieviņa velniņu; šis apzīmējums tika aizgūts no paša Ezeriņa dzejas: “Es dieviņa velniņš mazs un naigs.” Viņa draugs Leons Paegle vēlāk atcerējās: “Viņš bija oriģināls jau no izskata. Slaiks, mati nekārtībā, blūze uz iekritušām krūtīm vienmēr vaļā, pats dzīvs, zobgalīgs. Ātri novēroja līdzbiedru trūkumus un mīlēja pasmieties par tiem. Draugu kompānijā nebija jautrāka un interesantāka biedra par Ezeriņu.”

Arī rakstnieks Pēteris Ērmanis raksturoja Ezeriņu līdzīgi: “Viņš vienmēr bija ļoti dzīvs kustībās un runīgs, bezgala labsirdīgs, atklāts un sirsnīgs – īsts cilvēks ar zelta sirdi, tikai reizēm patika pazoboties.” Jāatzīst, Ezeriņš prata būt ironisks arī pret sevi. Kad godalgoja viņa noveļu krājumu "Leijerkaste", viņš ar humoru atzina: “Švaki ar to latviešu literatūru, ja Leijerkaste atzīta par labāko grāmatu prozā.”

Reizēm Jānis nav zinājis robežu ne dienai, ne naktij. Viņš ik palaikam rāvies ārā no mietpilsoniskās sakārtotības, lai piedzīvotu ko jaunu un nebijušu. Reizēm Ezeriņš bijis sastopams krogos, pašā cilvēku mudžeklī, vērojot svešinieku sejas un klausoties viņu sarunas. Kā gleznotājs iepazīst formas un līnijas, tā Ezeriņam paticis studēt cilvēkus, vērojot viņu izpausmes un pārdzīvojumus. Ikviens svešinieks – strādnieks, tirgotājs, ormanis, ielasmeita vai klaidonis – deva viņam materiālu jaunam stāstam.

Interesanti, ka Jāni Ezeriņu kā dzejnieku šodien vairs nepiemin, taču tieši kā dzejnieks viņš sāka savu radošo karjeru un dzejoļus rakstīja līdz pat mūža galam. Reizēm dzejoļos izmantoto sižetu viņš vēlāk pārstrādāja un izvērsa prozas darbos. Vairāk par visu rakstnieks centās izvairīties no banālām, nodeldētām frāzēm un salkanas patētikas. Viņu saistīja viss jocīgais un dīvainais, arī psihiskas kaites un neparastas attiecības, tuva bija šoka poētika un melnais humors. Rakstniekam piemita tendence balansēt uz realitātes un fantastikas robežas, patika literārais karnevāliskums, kad tika sapludināts nopietnais ar nenopietno un cēlais ar grotesko. Tādā ziņā visai simbolisks ir Ezeriņa labāko noveļu krājuma nosaukums "Leijerkaste". Savulaik vēstulē draugam Rihardam Valdesam par topošo grāmatu viņš rakstīja: “Iznāks īsta leijerkaste – i bēdīgi, i jautri štuki. Un virsraksts patiešām tai ziņā liekas laimīgs, ka apvieno visu, kas tik nāk priekšā, neprasot ne ērģeļu svinības, ne vijoles aristokrātisma.”

Kā vēlāk norādīja paziņas, savu prozu rakstnieks slīpējis ar juveliera precizitāti. Viņš pats savu darba metodi raksturoja šādi: “Noveli rakstot, vajag kraut notikumus, fabulas risinājumu, raksturus, tipus un visu citu kā sārtu. Un kad sakrauts – ar pēdējiem teikumiem – pielaist sārtam uguni, kas tad apjem visu un apvieno.”

Savulaik kritiķi atzīmēja, ka Jāni Ezeriņu cilvēks saista viņa patiesā vājuma, nevis šķietamā varenuma dēļ. Ar smalkjūtīgu ironiju Ezeriņš stāsta par liktenīgām dīvainībām, kuras cilvēku mētā gan augšā, gan lejā. Kā vēlāk zināja teikt Ezeriņa draugs Rihards Valdess, rakstnieks parasti diezgan ilgi vācis materiālu saviem stāstiem un nogaidījis, kad no tā visa izkristalizēsies raksturi un sižeta pavedieni. Un pēc tam pieticis ar trim četrām stundām, lai stāstu uzmestu uz papīra. Tādos brīžos Ezeriņš varējis rakstīt, kur pagadās – viesnīcā, svešās mājās vai laikraksta redakcijā. Uz galda bieži vien atradusies alus pudele, apkārt izmētāti papirosu gali un sērkociņi. Iegrimis darbā, viņš pilnīgi mehāniski aizdedzinājis papirosu pēc papirosa, telpa pildījusies ar dūmiem. Visbiežāk stāstu viņš uzrakstījis vienā vakarā, vienā paņēmienā. Parasti pēc tik intensīva darba Ezeriņš nav spējis ilgi aizmigt, tāpēc devies pastaigā, bieži vien ieklīdis kādā krogā, kur arī sagaidījis rītu.

Vīrs uz pusslodzi

Kaut Jānis Ezeriņš bija precējies, būtu grūti viņu nosaukt par ģimenes cilvēku. Katrā ziņā viņš nebija vīrs uz pilnu slodzi. Ar savu nākamo dzīvesbiedri Antoniju Erdmani viņš iepazinās 1912. gadā, kad strādāja Lazdonas skolā par skolotāju. Arī Antonija bija skolotāja, un Ezeriņš viņu uzaicināja piedalīties vienā no skolas teātra izrādēm. Abu starpā izveidojās romantiskas attiecības, taču pagāja četri gadi, līdz viņi apprecējās. 1920. gada 14. aprīlī ģimenē piedzima meita Rūta.

Kā atzina laikabiedri, Antonijai ar Ezeriņu nav gājis viegli. Viņa palikusi viena ar meitu Lazdonā, kad vīrs dzīvojis un strādājis Rīgā. Antonija visādi vīru atbalstījusi, pārrakstījusi viņa manuskriptus nodošanai redakcijām. Kad abi dzīvojuši šķirti, Ezeriņš sievai sūtījis vēstules. Kādā no tām viņš rakstīja: “Mīļā Tona. Visam, ko es jūtu un domāju sakarā ar Tevi, ir tikai viens vārds – tas, kuru es parasti nemēdzu teikt un rakstīt, lai nepaliktu banāls priekš mums abiem. Bet ir vietas un reizes, kad viņš iemirdzas un top pilnskanīgs runātāju apziņā, kad viņš neatgādina citātus no jaunkundžu albumiem. Tādās reizēs arī es no viņa nebēgu.

Un, ka tas tā ir, to divkārt zina manas dziļākās tieksmes: neviena seja nekad nav Tavai sejai aizstājusēs priekšā, nav tāpēc Tevi arī apēnojusi. Tu esi stāvējusi ārpus salīdzināmā. Vienu es zinu un jūtu, ka nekad Tevis neesmu apzadzis, un tāpat arī nekad ar Tevi nav runājusi tikai daļa no mana cilvēka. Pie Tevis es esmu bijis – viss, kādu Dievs mani radījis. Jo starp visiem cilvēkiem tikai Tu viena arī esi, kuru es gribu un redzu nedalītu visu. Ja mani vārdi Tevi pārliecina, ja cilvēks, kāds esmu es ar divām kājām pasaulē, neizliekas Tev no mēneša nācis un svešs – nāc uz manu pasauli. Tur ir vieta Tev arī, priekš sevis, manis vien. Brauc šurpu, jo ātrāk, jo labāk.”

Un vēl kādas rindas, kuras veltītas Antonijai: “Mans draugs, mans mīļais draugs. Šodien es saņēmu Tavu vēstuli, un man gribas arī šodien atbildēt. Pirmo, ko es lūdzu: nemirsti pirms manis, tas būtu Tavs sliktākais darbs dzīvē. Otrais: paldies par tām bērna rindām, kuras Tu esi uzrakstījusi. Cik labi, ka Tu nepaliec vecāka, nekad nepaliksi. Es drusku novecoju. Bet Tavā pajumā es palikšu atkal jauns. Manas vājības un manu spēku Tu zini – pūlies pirmo vēl vairāk vājināt un otro vēl vairāk spēcināt.”
Bohēmiskais dzīvesveids manāmi ietekmēja Ezeriņa jau tā vārgo veselību – arvien biežāk viņu mocīja klepus, pēc kura kabatlakatā palika asins traipi.

1922. gada nogalē Ezeriņš jutās pavisam novārdzis, tāpēc pārcēlās atpakaļ uz savu dzimto pusi. Praulienā noīrēja mājiņu, kas atradās blakus skolai, kurā strādāja viņa sieva Antonija. Šeit pavisam mierīgos apstākļos varēja strādāt, atpūsties un kārtot jauno stāstu krājumu. Šajā laikā Antonija atkal visādi centās palīdzēt dzīvesbiedram. Kad vīram bija vajadzīga slimnieka kopēja, viņa atstāja darbu un nevienu mirkli nezaudēja savaldību, jo labi apzinājās, ka ir ļoti nepieciešama savam vīram, kurš reizēm mēdza būt pārsteidzīgs un nesavaldīgs.

Pēdējais cēliens

Manāmi atlabis, nākamā gada pavasarī Ezeriņš atkal devās uz Rīgu, kur gan strādāja, gan uzdzīvoja ar draugiem. Rakstnieks Pāvils Rozītis atzina: “Viņš strādāja aizgūtnēm, kā smiedamies par savu aizlauzto veselību un cenzdamies nāvi pārvarēt radīšanas priekā.” Ezeriņa veseļošanās process noritēja ar mainīgiem panākumiem. Kādā vēstulē viņš rakstīja: “Ar manu veselību kā zirgam ar dunduriem. Kad apgulstas un izvāļājas, dūrēji aizskrien. Kad pieceļas, klāt atkal. Tāda diņģēšanās vien iznāk.” Tomēr Ezeriņš centās būt vienmēr optimists, jo gaušanās nebija viņa raksturā. “Es pēc iespējas sakožu zobus... Pasaulē jau tā trokšņa par daudz,” atzina rakstnieks.

Pēdējie pieci mūža gadi Ezeriņam bija tie ražīgākie, bet slimības dēļ arī grūtākie. Viņš cītīgi rakstīja noveles, stāstus, feļetonus un vēl tulkoja – Bokačo, Moljēru, Stendālu, Vaildu. Mūža beigās Ezeriņu nodarbināja lielās prozas problēmas. Viņam bija iecerēts lielas formas romāns – Pičs Kublenieks. Par romāna varoni bija iecerēts Malienas jokupēteris, tāds kā latviešu Pūcesspieģelis, kuram dzīve pilna ar dažādiem piedzīvojumiem, nedarbiem un stiķiem. Pēc autora ieceres Pičam bija jāiet bojā kā baronu upurim 1905. gada revolūcijas sodu dienās. Ezeriņam jau bija gatavs stāstījuma sākums: “Kad pēc 100 gadiem nejauši atraks Piča Kublenieka galvaskausu, kaprači pacilās viņu rokās, pabrīnīsies un sacīs: re, zobi kā stieņi, tie vēl no veca kaula.”

Šim monumentālajam darbam Ezeriņš jau bija sakrājis pietiekami daudz materiālu, diemžēl pāragrā nāve neļāva to uzrakstīt. Paziņas stāstīja, ka rakstniekam vienmēr līdzi bijusi piezīmju grāmatiņa, kurā viņš fiksējis novērojumus, lai tos vēlāk izmantotu savā prozā. Īpaša uzmanība pievērsta detaļām un sīkām niansēm. Kritiķis Kārlis Egle atcerējās: “Un tad viņš izvilka biezu piezīmju grāmatiņu un, ar plaukstu papliķēdams un to cilādams, izsaucās: “Brālīt, tā tik ir manta!” Tur esot ieguldīts vairāk kā triju gadu ilgs materiālu krāšanas darbs, viss, kā mēdzot teikt, tieši no pašas tautas smelts.”

Ezeriņa stāstu krājums "Leijerkaste" tika atzīts par 1923. gada labāko prozas grāmatu, par kuru Kultūras fonds piešķīra naudas prēmiju. Rakstnieks to nolēma izlietot ārzemju ceļojumam un devās uz Šveici, lai atkoptu savas slimās plaušas. Tomēr svešajā zemē viņš nejutās īsti labi, tāpēc drīz vien atgriezās Latvijā. Rakstnieks Oļģerts Liepiņš vēlāk stāstīja: “Es Ezeriņu tuvāk iepazinu tikai 1924. Gadā – viņa dzīves pēdējā cēlienā. Brīžiem viņš dzīvoja Rīgā, brīžiem Malienā, kārtodams Leijerkastes otro dalu un Krāšņatas – dzejoju krājumu, kas iznāca pēc viņa nāves. Ievērojamais rakstnieks izskatījās, kā saka, slikti – bija pelēks sejā, bet citādi bija žirgts un atjautīgs kā vienmēr un savus agrākos paradumus nebija grozījis. Dažreiz, kad ar Jāni Medeni toreiz populārajā Centrālviesnīcā Krišjāņa Barona ielā jeb, kā teica, Pie Bomja un Tiltiņa (īpašnieku vārdi) dzērām kausu alus, ienāca Ezeriņš, piesēdās, parunāja pāris vārdu un drīz atkal aizgāja. Viņš bija plānā, pelēkā mētelī arī rudens laikā, tumšie mati bija nesasukāti, izskatījās mitri. Šaurā seja, saprotams, nebija vairs tik daiļa kā agrajā jaunībā, bet labi attīstītā pakauša līnija joprojām liecās skaistā un ģeniālā lokā. Man rūpēja iegūt slaveno autoru par līdzstrādnieku, jo tolaik vadīju pēc Grīna Latvja literāro nodaļu. Ezeriņš aizrādīja, ka šis gan, kā jau laureāts, būšot dārgāks, bet neatteica. Lai pienākot pie viņa mājās.

Norunātā laikā aizgāju uz viņa istabiņu Stabu ielā. Tā bija trūcīga, tur nebija gandrīz nekā. Neatceros, vai stāsts jau bija uzrakstīts, vai arī manuskriptu Ezeriņš piegādāja man vēlāk, bet man bija jānoklausās noveles saturs. Tas bija gabals Vēršu cīņa par epizodi pasaules kara laikā, kad vērši, padzēruši dīķa ūdeni, kur ielaists spirta dedzinātavas stiprā krājums, sāk trakot. Ezeriņš stāstīja tik dzīvi, ka noklausītā novele likās vēl labāka par izlasīto.”

Liktenīgie Ziemassvētki  

Jau 1914. gadā Ezeriņš kādā dzejolī rakstīja:

“Būs reiz diena, kad es miršu

Tas ir tā, kā melns uz balta;

Gulēšu kā ģenerālis,

Un tā piere būs man salta.

Vedīs mani augstā kalnā,

Apglabās zem kāda krūma;

Ja būs sieva man un bērni,

Bilde iznāks puslīdz drūma.

Mācītājs par Dievu runās,

Mecenātiem trīsēs bārda;

Bērni knaibīs deguntiņus,

Bet es neteikšu ne vārda.”

Un tā diena tiešām pienāca – tuberkuloze pieveica rakstnieku. Kādā vēlā novembra vakarā, spēlējot šahu ar draugiem, Ezeriņam sākās drudzis un strauji cēlās temperatūra. Nokļuvis pie māsas Marijas, kas dzīvoja Stabu ielā, viņš nolikās slimības gultā, no kuras vairs tā arī nepiecēlās. Rīgā ieradās Antonija, lai būtu kopā ar savu slimo vīru.

Rakstnieks šķīrās no dzīves Ziemassvētku dienā – 1924. gada 24. decembrī. Ezeriņa draugs Rihards Valdess nekrologā rakstīja: “Viņš izdzisa svētku sestdienā ap pusdienas laiku, kad Rīgas ielās skanēja dzīvespriecīgs troksnis, pilns svētku priekšsajūtas. Cilvēki steidzās izdarīt pēdējos sīkos ikdienas darbus, lai vēlāk atbrīvotu prātu un nodotos atpūtai. Tad uz savas sievas rokām izdzisa cilvēks, kurš mīlēja dzīvi asā, koncentrētā sajūtā, bet tanī pašā laikā vēroja to lielā mākslinieka ziņkārībā. Un bija slims no ilgām – pēc dzīves svētdienām.” Izcilais novelists Jānis Ezeriņš apbedīts Rīgā, Meža kapos.