Gunta Eniņa aicinājums, gaidot Latvijas simtgadi un Lielo Talku

Bet gadsimtu milži bija un ir Saules koki. Ielenktie dižkoki smok bez gaismas kā gūstekņi cietumā un pārvēršas kropļos ar nokaltušiem aizlauzto zaru elkoņiem. Dižkoku bojāeja sākas ar apakšējiem, visvairāk noēnotajiem zariem un izplatās kā sērga uz augšu, uz galotni. Simtgadīgais ozols augšanu garumā ir pabeidzis, vairs nespēj mainīt sava auguma plato uzbūvi, habitus, tā, lai, galotne atkal sāktu strauji šauties augšup, līdzi jauno uzbrūkošo koku smailēm.

Mūsu dižozoli nevar izraut saknes no dzimtās zemes un saviem saimnieku dēliem un meitām uz siltām zemēm līdzi aizlidot. Šie koki ļoti gaida pavasarus, lai dāvātu savus kuplos zarus gājputnu ligzdām, lai vaiņags piepildītās ar skanīgām pavasara prieka dziesmām. Bet koki, ilgā mūža rekordisti, visvairāk gaida pie sevis ciemos tos bērnus, kuri kādreiz basām kājām rausās pa milža zariem, ar roķelēm apmīļodami it kā no Mūžības dotās varenā stumbra raupjās bruņas.

Jo īpaši jutīgas pret apēnojamu ir cilvēku mājvietu klajumos uzaugušās dižpriedes ar zemiem, platiem vainagiem kā pīnijas. Tā aizgāja bojā visdižākā Latvijas priede pie pamestajām „Kalnieku” mājām, Ģibuļu pagastā 1990. gadā, un arī visas milzīgās dižpriedes Stopiņu pagastā un daudzviet visā Latvijā.

Imantam Ziedonim piemita grūti izskaidrojama īpaša enerģija un spēks.  Padomjvaras baiļu laikā viņš spēja izveidot dižkoku atbrīvotāju grupu. Ziedonis rakstīja, ka „latvieši ir kapu tauta...”, jo brīvajās dienās ar lejkannu rokās, dodas kopt piederīgo kapu vietas. Tā ir uzteicama,  iejūtīgi mīļa, latviskā pienākuma tradīcija.

Bet ne mazāk svarīgi, varbūt vēl svarīgāk un atbildīgāk būtu doties reizi gadā, nu kaut vai reizi divos gados, apmeklēt sava tēva un vectēva mājas vai māju vietu un rādīt mazbērniem (kamēr vēl var) to zemi, kur sākusies jūsu dzimta. Varbūt tur, pamests likteņa varā, apēnots un ielenkts no uzmācīgiem alkšņiem, kārkliem, skumst dižozols un turas ar pēdējiem spēkiem. Gaida.

Ļaudis daudz ceļo, lai iepazītu gan baronu skaistās pilis un parkus, gan mūsu rakstnieku un mākslinieku mājas. Bet, ja nu, jūsu vectēva ozols, liepa vai kļava ir vēl dzīvi, dzīvāki par kapsētas granīta plāksnēm, un varbūt, tieši tur, bijušā pagalma vietā pie topošā dižkoka, tevi gaida un mazbērnus gaida vecmāmiņas un vectēva dvēseles. Vai tad tur kapsētā dvēseles turas pie skeletu kauliem? Ticamāk un saprotamāk jūs savus mīļos sastapsiet tajās skaistajās māju vietās, kur aizvadīta viņu bērnība un čaklais darba mūžs, kur tik daudz atmiņu ir krājies.

Bija daudzas latvju sētas, kur saimnieks, piedzimstot dēlam, iestādīja ozolu, bet meitai – liepu. Varbūt šis ozols un liepa tūlīt, tūlīt būtu dižkoki, bet tagad cīnās ar uzmācīgu kārklu un alkšņu biezokni, bet saimnieka dēls, kuram tēvs stādīja šo ozolu, nesajūt, ka tēva dvēsele gaida savu dēlu, tieši pie šī ozola, un meitu arī – pie liepas. Mazbērnus gaida....

Ir patīkami uzzināt, ka tagad daudzas ģimenes, līdzīgi kā izcilā rakstniece - novadpētniece Melānija Vanaga, veido plašus un sazarotus, savu dzimtu kokus ar plašām un dziļām gadsimtu saknēm. Mani skumdina secinājums, ka latviešiem sakarā ar komunisma skolu un audzināšanu pret privātīpašumu, tagad ir izzudusi loģiska vēlēšanās un cenšanās sameklēt dabā to vietu, kur viņš ir dzimis, kur dzimuši, auguši, darbojušies tēvs  māmiņa. Varbūt tā vieta dos cerību, spēku, ka nāks šis laiks – bērni un mazbērni sadzirdēs aicinājumu - meklēs, atnāks, atradīs, sapratīs, iemīlēs un izglābs sava vectēva vai vecvectēva stādīto, mīlēto ozolu (liepu) un sakops šo vietu kā piemiņu. Varbūt novietos tur piemiņas zīmi ar vārdiem, kas sniegs kādu skaistu un patiesu stāstu.

Esmu redzējis, mērījis un fotografējis simtiem šādu vietu ar dižkokiem un topošiem dižkokiem tīrumu vidos, bet tur nav nevienas norādes, ne zīmes, ne pazīmes, ka te kāds cilvēks būtu nācis un pieskāries šai vietai.  Vientuļas, un mūžam pamestas, ir šīs vietas. Un tad nāk krūmi, alkšņi kā aizmirstība...

Gribu iedegt liesmu jaunai kustībai, iešūpot, ievibrēt dvēseļu stīgas ar apziņu, ka zemnieku tautai ārpus Rīgas bija dzimtu pamati un dvēseļu saknes, kur lido ligzdot māju bezdelīgas kā domas. Ja māju nav, ir vēl koki kā pēdējā saikne starp Mūžību un laiku un Tevi.

Latvija ir arī daudzo vietvārdu zeme, jo latviešu zemnieki dzīvoja viensētās un katru birzi, avotu, tīrumu, pļavu, kļavu un ozolu savu nosauca vārdā. Saglabāt šos toponīmus (mazos vietvārdus) no tāliem senlaikiem ir mūsu pienākums. Dižkoku atbrīvošana un vārdu atcerēšanās veidos un saglabās latvisku ainavu, kura vēl tomēr ir skaistākā pauguraiņu un līdzenumu ainava Eiropā.

Lielajā Latvijas talkā 23. aprīlī izies tūkstošiem labticīgu un čaklu cilvēku. Un mans aicinājums, lai šīs talkas reizē, iesāktos arī dižkoku atbrīvošana, - kaut sākumā, tikai atsevišķās vietās, dažos novados, skolās, dažās saimniecībās, lai nākošā gadā uz Latvijas simtgadi tā izvēršas plašumā, skaistumā un dziļumā. Pirmajiem vajaga sākt ar darbiem šo ideju kustināt.  Latvija taču ir dižkoku lielvalsts.

Simtgade nāk; Latvijas dižkoki atbrīvošanu gaida.

Sāksim Saules ceļa atmodu ar Latvijas dižkoku atbrīvošanu!

Sāksim tūlīt! Sāksim jau Lielās Talkas dienās!