Godinot Latvijas neatkarību, jāslavē arī čekisti un slepkavas

Novembris ir gan cīnītāju par Latvijas neatkarību, gan mirušo piemiņas laiks. Godinot viņu piemiņu, mēs dodamies nolikt svecītes pie viņu kapa vietām. Bet kapos pie mūsu valsts dibinātājiem jāiet garām viņu nicinātāju memoriāliem – Meža kapos padomju laikā ir uzsliets piemineklis dižā Latvijas kolaboracionista Viļa Lāča piemiņai. Savukārt Brāļu kapos kopš padomju laikiem apbedīti vairāki simti sarkanarmijas un kompartijas veterānu. Katrā ziņā viņiem nebūtu vietas Latvijas cīnītāju par neatkarību panteonā.

Joprojām amatos

Zigurds Strīķis, Pilsoņu Kongresa fonda valdes dalībnieks Kas Jauns Avīzei šo situāciju vērtē: „Domāju, ka kolaboracionisti un tautas nodevēji nav tikai kapos, viņi ir arī mūsu dzīvē – bijušie komjaunieši un komunisti joprojām ieņem augstus, vadošus amatus. No viņiem ir jāatbrīvojas ne tikai kapos, bet arī mūsu dzīvē.

Mirušos varētu pārapbedīt kādā atsevišķā kapsētā. Grūti pateikt, kurā... Varbūt kādā, kur jau viņi tagad ir vairumā. Šis jautājums mums visiem jārisina visiem kopā, lai pēc nāves viņi neturpinātu piesārņot mūsu kapsētas.

Jāsāk kapu deboļšivizācija, kas varētu būt iesākums visai mūsu sabiedrības deboļšivizācijai politiskajā, ekonomiskajā un tieslietu sistēmā. Jūs tagad redzat, kas notiek ar Godmaņa čekas lietu. Tā esot pazudusi. Nu kur vēl tālāk var aiziet!”

Ignāts Bierants, Rīgas Kurzemes rajona politisko represēto biedrības valdes priekšsēdētājs, "Kas Jauns Avīzei" pauda: „Kādas man varētu būt domas par cilvēkiem, kas piedalījušies tādās cūcībās? Tā ir zaimošana (ka viņi joprojām ir vienā kapsētā ar tautas brīvības cīnītājiem). Domāju, ka tā domā lielākais vairums mūsu biedru, kuri izgājuši cauri Sibīrijai. Viņiem – tautas nodevējiem un slepkavām – tur nav vietas! Tas ir nepieņemami, ka pie čekas upuru kapiem – Baltajiem krustiem Meža kapos kārtu kārtām ir apglabāti arī kādreizējie čekisti. Atklāti sakot, diskusijas par to, kā šis jautājums būtu risināms, mums nav bijušas.”

Iela par godu plintniecei

Vairāk nekā 25 gadus pēc valstiskās neatkarības atgūšanas pāris Latvijas pilsētās ir saglabājušās ielas, kuras nosauktas latviešu tautas slepkavu vārdos. Lielā ielu un laukumu pārdēvēšana Latvijas pilsētās notikusi pirms ceturtdaļgadsimta, un cilvēki jau samierinājušies un par vairs nepievērš uzmanību, ka viņiem jāsoļo pa asiņainām ielām.

Viena no šādām ir Martas Riekstas vārdā nosauktā iela Madonā. Marta Rieksta dzimusi 1919. gadā Madonas apriņķa Adulienas pagastā. Šī komjauniete vietējo vidē ieguvusi slavu kā slepkava un sadiste, kura, iesākoties Otrajam pasaules karam, darbojās tā dēvētajā strādnieku gvardes rotā un apspieda latviešu sacelšanos pret sarkanajiem okupantiem, cīnījās pret bandītiem (respektīvi – nacionālajiem partizāniem). Vieni viņu dēvē par padomju varas un ideoloģijas spilgtāko nesēju – nežēlīgu un līdzcietību nezinošu personu, citi – par apjukušu meiteni, kas, varām mainoties, vienkārši centās atrast savu vietu un pieņēma jaunās – padomju varas solījumus. Diemžēl nekas vairāk par mutvārdu liecībām un atmiņām par viņas darbiem padomju okupācijas gados nav zināms. Tomēr padomju mitoloģijā viņa palikusi kā kaismīga padomju varas aizstāve. Nacistu okupācijas laikā vācieši viņu arestēja un nošāva. Pirms dažiem gadiem Madonā uzjundīja diskusijas par to, ka viņas vārdā nosauktā iela būtu jāpārdēvē. Tagad šīs diskusijas ir aprimušas.

Madonas mēram viedokļa nav

Agris Lungevičs, Madonas novada domes priekšsēdētājs (ZZS), teica: „Šobrīd diskusijas par Martas Riekstas ielas pārdēvēšanu vairs nenotiek, un nav plānots to mainīt. Man šajā jautājumā nav sava viedokļa, balstītos uz vēsturnieku spriedumiem.”

Līvija Zepa, Madonas muzeja direktore, pauda: „Ja godīgi, mēs pat esam piemirsuši, ka tāda iela vispār ir. Tā ir maza iela, netālu no muzeja, kurā ir vairākas privātmājas. Ikdienā neesam saskārušies, ka ielas nosaukums radītu kādas problēmas. Bet varbūt tā ir iela, kas pelnījusi kādu citu – skanīgu, Madonai piemērotu vietējo nosaukumu.”

Indulis Zvirgzdiņš, muzeja vēsturnieks, pastāstīja: „Diskusijas par ielas pārdēvēšanu jau sen beigušās. Martas Riekstas personību, kā pieņemts teikt, vērtēju neviennozīmīgi. Viņa ir cilvēks, kas vienreiz jau saņēmusi nāves sodu. Vai mēs tagad viņu otrreiz sodīsim bez tiesas? Protams, ja tagad būtu jāpiešķir ielai jauns vārds, to viņas vārdā nenodēvētu.”

Godina nodevēju

Savukārt Saulkrastos joprojām ir iela, kas nosauktā dižā kolaboracionista, Latvijas PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja Viļa Lāča (1904–1966) vārdā. Iela viņa vārdā nosaukta tādēļ, ka rakstnieks tur kādreiz bija iegādājies īpašumu – ķieģeļu cepli.

Normunds Līcis, Saulkrastu domes priekšsēdētāja vietnieks (Vienotība), "Kas Jauns Avīzei" teica, ka līdz šim neviens nav domājis par ielas pārdēvēšanu: „Godīgi sakot, šādas diskusijas nav bijušas, bet, ja tas ir aktuāli, tad par to noteikti būtu jāsāk domāt, jāuzsāk diskusija, ko ierosinātu vietējie viedokļu līderi un politiķi. Katrā ziņā es ar saviem kolēģiem jau nākamajā sapulcē šo jautājumu pārrunāšu, varētu arī veikt iedzīvotāju aptauju, vai Saulkrastu ielai būtu piemērots Viļa Lāča nosaukums. Tagad, ziemas laikā, kad diskusijām ir vairāk laika, par to būtu vērts spriest, vai iela jānosauc par godu Vilim Lācim.”

Ēvalds Krūkliņš, Saulkrastu sabiedriskā vēstures muzeja dibinātājs, pauda: „Agrāk biju aktīvs sabiedriskais darbinieks. Tagad man jau ir 94 gadi un vairs sabiedriskajā dzīvē nemaisos, vairs neko nevaru izdarīt. Manas abas meitas ir Saulkrastu deputātes, un es neko neesmu dzirdējis, ka taisītos kādu ielu pārdēvēt. Esmu ienācējs no Sēlijas, un viņiem te ir savas tradīcijas. Ja man būtu jālemj savā dzimtajā pusē, atstāt vai neatstāt ielai Viļa Lāča nosaukumu, es būtu par. Man patīk Viļa Lāča romāni.”

Gan jau arī Benjamiņai un citiem nomocītajiem un nošautajiem patika...