Latviete par darba meklēšanu ārzemēs: "Rēķinieties, ka realitāte būs skarba"

Aizbraucu ārkārtīgi prozaisku iemeslu dēļ – līdzi savam vīram, jo pēc divu gadu braukāšanas šurpu turpu, lai arī attālums nebija liels un lidojums nedaudz vairāk kā stunda, tomēr tas nogurdina. Pietrūka kopīgu vakaru, kopīgu rītu un kopīgu, regulāru brīvdienu. Vīra darba devējs ārzemēs, zinādamas situāciju, piedāvāja pastāvīgu darba līgumu, nemitīgas braukāšanas vietā. Atradām dzīvokli un pārcēlāmies, ierodoties ar auto, pārbāztu mantām un suni aizmugurējā beņķī. Pārcelšanās iemesls nekādā gadījumā nebija – „jo citur ir labāk, naudas vairāk un dzīve skaistāka”. Pārcēlāmies darba dēļ, kas sākotnēji vīram, vēlāk arī man, sniedza un joprojām sniedz profesionālās izaugsmes iespējas, neaizvietojamu pieredzi, jaunus kontaktus un iespējas. Abi strādājam informācijas tehnoloģiju jomā.

Ja gribi aizbraukt, rēķinies ar realitāti

Visiem aizbraukt gribētājiem es tomēr aicinātu kritiskāk izvērtēt veiksmes stāstus, jo parasti jau tādus publicē veiksminieki. Tie, kuriem nācies ar asti kājstarpē un rūgtumu sirdī atgriezties bez darba, bez pēdējiem iekrājumiem, ar to skaļi neplātās.

Braucot uz ārzemēm jums jābūt zināma kapitālam, dzīvesvietas atrašanai, iespējamam depozīta maksājuma par dzīvokli, vai istabu, pārtikai un citiem izdevumiem periodā, kamēr meklējat darbu.

Rēķinieties, ka jūsu superīgā, augstākā izglītība Latvijā un spīdošā darba pieredze lielākoties ārzemēs nenozīmēs gandrīz neko. Vai esat gatavi no saviem speciālistu, ekspertu darbiem ķerties klāt apkopēju, bērnu auklīšu, oficiantu darbiem, kā kādreiz vecajos, labajos studentu laikos Latvijā. Tās ir pēdējās muļķības, ka pedagogs Latvijā var viegli dabūt arī pedagoga darbu Zviedrijā, vai labs grāmatvedis Latvijā būs uz izķeršanu aizbraucot, piemēram, uz Norvēģiju. Vispirms sevi būs jāpierāda, jāpielīdzina diplomi, jāapgūst papildus kursi, bet pirmām kārtām jau jāiemācās valoda. Tas ir lielākais Ķīnas mūris ap darba tirgu ārzemēs – vietējās valodas zināšanas, bez tām nevarat būt konkurētspējīgi.

Darbs – tikai pēc gada

Sev darba vietu meklēju gadu!!! Sākotnēji sūtīju firmām, uzņēmumiem, iestādē savā jomā, lielākoties pieklājīgi atteikumi ar piebildi, ka ar mani sazināsies nepieciešamības gadījumā un iekļaus manu CV datu bāzē. Jauki protams, bet neko par nevienu no šiem potenciālajiem darba devējiem vairāk nedzirdēju, ja neskaita vienu, kas atbildēja pēc gada – atvainojās, ka ir pazaudējuši manu CV un pajautāja vai es to varu vēlreiz atsūtīt. Sākotnēji nevēlējos no sava speciālista darba ar visu Latvijas pieredzi, grādiem augstākajā izglītībā un pārējo pāriet pie tīrīšanas, uzkopšanas vai pārdevējas darbiem, tomēr ātri apzinājos, ka konkurēt ar vietējiem speciālistiem, kuru lielais plus bija valodas zināšanas un attiecīgās valsts noteikumu, sadzīves pārzināšana, ir ļoti grūti.

Kopumā nosūtīju vairāk kā 60 CV, beigās jau vairs nešķiroju, sūtīju visiem pēc kārtas – McDonalds, bērnudārzi, veikali, skolas utt utt Gribējās darīt kaut ko, tikai nesēdēt mājās, kaut vai telpas tīrīt, lai nopelnītu kādu  mazumiņu sev kabatas naudai. Dzīves modelis – es kā sieva sēžu mājās, un vīrs mani uztur, man nebija nepieņemams. Atceros izmisumu, kad kārtējā atteikuma vēstulē redzēju, ka atteikums darbam bērnudārzā par asistentu nosūtīts ne vien man, bet vēl gandrīz 100 cilvēkiem, pēc vārdiem spriežot no Lietuvas, Polijas un Āzijas zemēm.  Pieprasījumi pēc valodas sertifikātiem, īpašiem eksāmeniem dažādās jomās, nekā tāda man nebija un īsā laika posmā apgūt arī nebija iespējas. Valodu kursi bija dārgi, kā ES pilsonim tie man bez maksas nepienācās, bet tikai ar vīra algu atļauties valodu kursu nevarējām.

 Sāku mācīties patstāvīgi, vēlāk ar privātskolotājas palīdzību no Latvijas, caur Skype, puņķi un asaras, īpaši ja nav talanta uz valodām. Atceros situāciju, kad pretī man ir cilvēks, kura izglītība un pieredze ir nesalīdzināma ar manējo, bet viņš izsmejoši smīn un skatās, kā es piesarkusi mocos pateikt kaut ko sakarīgu bez kļūdām. Un vēl tīšām runā ātri, sapludinto vārdus, lai es nesaprastu. Ar to visu ir jārēķinās. Jo, nemāki, nesaproti – lūdzu tur ir durvis, aiz kurām stāv rinda darba meklētāju, arī tādi, kas valodu jau prot ļoti labi. Valodas mācīšanās ir sistiemātisks darbs ar sevi, nebaidoties no kļūdām, pārpratumiem un reizēm arī komiskām situācijām.

Pēc aptuveni gada meklējumiem manu CV un darba pieteikumu beidzot akceptēja kāds IT uzņēmums tieši manā jomā, piedāvājot pusslodzes darbu, tur arī strādāju joprojām.

Plusi un mīnusi

•    Miers, smaidīgi, pieklājīgi cilvēki, bezstressa vide, darba vide bez intrigām. Priekšnieks, pie kura jāiet nevis klanoties, bet kurš no rītiem pats iznēsā darbiniekiem pastu, lai kaut vai ar gandrīz katru aprunātos.

•    Atalgojums – ļoti diskutējams jautājums, jo der atcerēties , ka tur, kur ir lielas algas, parasti ir arī lieli izdevumi – dzīvoklis, pārtika, transports utt. Man šajā gadījumā patīk, ka tiek ņemta vērā mana izglītība, saņemu algu atbilstoši iegūtajam akadēmiskajam grādam, kā arī kopumā skatoties nav tik milzīgu atšķirību starp algām priekšniekiem un padotajiem – speciālistiem, ekspertiem.

•    Karjeras izaugsmes iespējas, profesionālā jomā apzinos, cik daudz tomēr iegūstu, BET, no otras puses, lai kādreiz ieņemtu augstu amatu, prātīgākais tomēr būtu atgriezties Latvijā. Te ir jautājums, kas katram pašam jāatbild, kā ir labāk – būt pirmajam ciemā vai pēdējam Romā.

•    Medicīniskā palīdzība akūtos gadījumos – nelaimes gadījumā neviens nestāvēs ar cenrādi un neprasīs vai atļauties samaksāt par rentgenu, vai variet atļauties uztaisīt asinsanalīzi, vai variet atļauties operācijā lauztos kaulus atkal salikt vietā? Ja esi nodokļu maksātājs, tas pienākas bezmaksas.

•    Nav ierastās vides, draugu, pasākumu, notikumu, aktivitāšu, kas bija tik ierastas Latvijā, kā arī īpaši jāpiestrādā, lai esošos draugus Latvijā saglabātu, lai saites nepārtrūkst. Tik ļoti reizēm gribas aiziet uz Jauno Rīgas teātri, iecienītu kafejnīcu kopā ar draudzenēm, nevar brīvdienās kad ienāk prātā aizbraukt pie vecākiem uz laukiem vai apciemot citus radus. Bērni reti satiek savus vecvecākus, krustvecākus.

•    Mūžīgais imigranta zīmogs, varam jau runāt par vienlīdzību un tā tālāk, bet imigrants tomēr ir un paliks imigrants un kā uz tādiem arī daudzi uz mums skatās. Ko tik neesmu pieredzējusi – ka esam zagļi (jo taču avīzēs raksta, kā poļi, latvieši un lietuvieši zog), ka krāpjamies un vedam kontrabandas cigaretes (jo par to arī raksta presē), ka nemākam šķirot atkritumus, jo Latvijā taču to nedara. Atceros, kā mājas īpašnieks ar kuru slēdzām līgumu bija pārsteigts, ka strādājam IT jomā, jo domāja, ka vīrs noteikti ir celtnieks, bet es atbraukusi piedzemdēt bērnu, lai saņemtu pabalstu. Protams, ka ir arī daudz, daudz pozitīvu izņēmumu, jūtu, ka kolēģi mani novērtē, tomēr katram pilsonim savā valstī ir daudz lielākas priekšrocības tieši morālā ziņā, salīdzinot ar imigrantiem.

•    Medicīniskā profesionalitāte – te nu mums vajadzētu beigt spļaut spaiņos, no kuriem paši dzeram. Jā, Latvijā ir grūti, medicīniskais personāls bieži ir nelaipns, cenas augstas, bet diagnostikas un medicīnas speciālistu jomā esam daudz labāki nekā dažā labā attīstītā valstī Eiropā. Ja gadās kāda liksta, kur jānosaka slimība, jāveic analīzes, vienmēr dodos uz Latviju.

Ne viss ir zelts, kas spīd

Jau pārvācoties man bija sajūta, ka ne viss ir zelts, kas spīd, un aiz jūsmīgajiem, glorificētajiem pieredzes stāstiem par dzīvi ārzemēs slēpjas sava daļa darvas karotes mirdzošajā, medainajā mucā. Un divu gadu laikā par to esmu tikai pārliecinājusies.

Bet, jāsaka uzreiz, visu izšķir mūsu katra personīgās dzīves prioritātes. Tieši tas nosaka, cik labi vai slikti jutīsieties, dzīvojot ārzemēs. Ja ir svarīga nauda un tās dēļ esat gatavi uz visu, tad pilnīgi noteikti skumjas un nostaļģija pēc dzimtenes jūs nemocīs un naktī sapņos nerādīsies Latvijas lauki un āres. Ātri vien iemācīsieties skandēt rindiņas no citas himnas un laiku pa laikam pagrozīsieties kādā Latvijas interneta portālā lai izmestu pa indīgam komentāram tiem muļķiem, kas Latvijā palikuši un apliecinātu gan sev, gan citiem, cik jums gan ārzemēs ir labi. Ļoti daudzi tā dara, iespējams tāpēc vēl  jo vairāk jūtos šeit vientuļniece. Uz Latviju braucu ciemos ar prieku un neatmetu domu kādreiz atgriezties.