"Sākumā bija kauns meklēt pārtiku atkritumos..." Agnese no Aizkraukles pievienojas modernai kustībai
Eiropā arvien izplatītākas kļūst idejas par pārtikas produktu taupīšanu un efektīvu utilizāciju. Pārskatāmā formā šī 21.gadsimta ēdiena filozofija, kuras pamatā ir savstarpēja dalīšanās ar nevajadzīgo pārtiku, tostarp apstaigājot atkritumu urnas un lielveikalus, apvienota zem jēdziena “foodsharing” (dalīšanās ar ēdienu) un ir īpaši populāra jauniešu vidū. Šādu dzīvi uzsākusi arī latviete Agnese, kura šobrīd mīt Zviedrijā.
Pirmsākumi “Foodsharing” kustībai meklējami Vācijā, kurš šis ekoloģiskais, sociāli draudzīgais trends radies pirms dažiem gadiem. Veiksmīgai dalībai, cilvēku piesaistei, kā arī kopējām aktivitātēm radīta mājaslapa Foodsharing.de, un pasaulei šobrīd ir pieejama arī aplikācija Foodsaving.world.
"Foodsharing" kustības biedri ikdienas gaitās
Eiropā arvien izplatītākas kļūst idejas par pārtikas produktu taupīšanu un efektīvu utilizāciju. Pārskatāmā formā šī 21.gadsimta ēdiena filozofija, kuras pamatā ...
Skolas projekts pārtop par dzīvesveidu
Agnese, kuras dzimtā puse ir Aizkraukle, Gēteborgas pilsētā Zviedrijā studē dizainu un interesējas par šīs nozares lomu sabiedrības dzīvē.
“Sociālais dizains un jautājumi par to, kā mēs ietekmējam viens otra dzīves, ir lieta, kas mani ļoti piesaista. Dzīvojot Zviedrijā, uzgāju kādu interesantu velosipēdu darbnīcu – tajā brīvprātīgie savāc vecus, salauztus vai pamestus velosipēdus un jebkurš var nākt, izvēlēties savējo, iemācīties to salabot un ņemt mājās par brīvu. Jāmaksā vien 5 eiro liela dalības maksa par vienu gadu. Paši izveidotāji šo darbnīcu dēvē par “riteņu virtuvi”, stāsta Agnese.
Tieši šajā darbnīcā viņa arī atradusi tā dēvēto publisko ledusskapi, kas ir jau pieminētās ēdiena dalīšanās kustības pamatā. Šādi ledusskapji tiek izvietoti pilsētvidē un ar ēdamiem labumiem tos aizpilda brīvprātīgie.
Pārtiku meklē atkritumu tvertnēs
Ēdiens tiek vākts dažādi – ledusskapī var salikt produktus, kuri pašiem vairs nav vajadzīgi, krājumu pārpalikumus un arī ēšanai derīgo pārtiku, kas savākta no atkritumu tvertnēm, piemēram, lielveikalu tuvumā. Arī Agnese produktus ievāc šādi.
“Sākotnēji iesaistījos šajā visā skolas dēļ – šeit dizains saplūda kopā ar sociālas atbildības tematiku. Taču pamazām tas kļuva par manu dzīvi,” izstāsta latviešu studente. Savas ikdienas gaitas viņa apraksta blogā “Foodfriendship.org”, kuram reizē jākļūst arī par Agneses skolas projektu.
“Sākumā uzzināju, kuru vietējo veikalu miskastes ir pieejamas. Gājienus uz šīm atkritumu tvertnēm un ēdiena vākšanu dokumentēju ar videokameru. Līdzi ņemu arī gumijas cimdus un maisiņus. Vācu to pārtiku, kas, manuprāt, ir ēdama. Ja runājam par konkrētiem piemēriem, tad – neatvērta piena paka, kurai pirms 10 dienām beidzies derīguma termiņš. No pieredzes varu teikt, ka šāds piens bieži vien ir vēl lietojams," stāsta Agnese. Viņa gan atzīst, ka gaļas produktus no atkritumu tvertnēm ņem retāk.
Šad tad gadās, ka viņu pie miskastēm pieķer veikala darbinieki, taču parasti tie neko sliktu nesakot: “Saprot, ko es daru. Gēteborgā nebūt neesmu vienīgā, kas ar šo nodarbojas.”
Agnese izstāsta, ka Zviedriju šī ideoloģija sasniegusi pagājušajā gadā un šobrīd Gēteborgā ir 4 šādi ledusskapji. Tos regulāri piepilda aptuveni 15 cilvēku liela grupa.
Galvenā problēma – pieprasījums ir lielāks nekā aktīvistu spēja reaģēt, tāpēc šobrīd primāri ir piesaistīt cilvēkus un atrisināt publisko ledusskapju pārtikas piegādes jautājumu.
Vai nav kauns lūkoties miskastē?
Zviedri, šķiet, objektīvi uzskatāmi par diezgan progresīvu, modernu un saprotošu sabiedrību. Taču arī šajā valstī rakņāšanās miskastē droši vien asociējas ar ko citu, nevis ekoloģisku domāšanu un sociālo atbildību. Vai tiešām nebija grūti ignorēt vispāratzīto pieņēmumu un apkārtējo cilvēku skatienus, meklējot pārtiku atkritumos?
“Tas man bija liels personīgās izaugsmes jautājums. Sākumā bija kauns, uztraucos par to, kas būs, ja mani pieķers. Taču ikdienā pie miskastēm bieži nācies satikt arī vietējos vienaudžus - domubiedrus,” teic Agnese.
Viņa norāda, ka tos, kuri ikdienā pārtiku ievāc šādā veidā, netērējot naudu, pasaulē dēvē par “freegan” (vārdu “free” un “vegan” savienojums.
Vai ēst no šāda ledusskapja nav bīstami veselībai?
Principi šķiet patiesi cēli. Taču cik droša ir šāda, faktiski uz ielas novietotā tvertnē atrodama pārtika? Vai ir garantija, ka tur ievietotie gaļas un piena produkti tik tiešām ir ēšanai derīgi?
“Publiskajiem ledusskapjiem ir lietošanas pamatprincipi – tie, kuri ņem šo pārtiku, uzņemas atbildību. Taču vēlos piebilst, ka, manuprāt, cilvēki mēdz pārlieku uzticēties derīguma termiņiem un nemāk paši spriest par ēdiena kvalitāti. Bez cipariem uz iepakojuma ir arī citi veidi kā saprast, vai konkrētais produkts - auglis, dārzenis, gaļas iepakojums vai kas cits - ir ēšanai derīgs,” paskaidro Agnese.
