Lietuvietis, kas izgrieza latviešiem pogas. Intervija ar Mākslas muzeja arhitektu Vītautu Biekšu

Fotografēties intervijas ievada bildei Vītauts Biekša piekrīt negribīgi, aizbildinoties, ka Latvijas Nacionālā mākslas muzeja jaunais veidols ir komandas darbs. Arī no intervijām līdz šim arhitekts ir izvairījies. Šķiet, kautrības, nevis augstprātības dēļ. Reizēs, kad muzejs tiek izrādīts medijiem, pa priekšu soļo direktore, Rīgas pašvaldības pārstāvji un būvnieki, bet ierasti arhitektiem tumši ģērbies lietuvietis turas nomaļus.

Mazliet. Par profesionālām lietām runāt esmu pieradis angliski. Šajā valodā jūtos pat ērtāk nekā dzimtajā lietuviešu.

Mākslas muzeja projekta izstrādes un būvniecības laikā daudz laika pavadījāt Rīgā.

Jā, trīs vai četras dienas nedēļā. Varbūt tas skanēs savādi, bet man līdz uzvarai konkursā par Rīgu bija diezgan miglains priekštats. Vairumam lietuviešu Rīga atrodas kaut kur tālu – ne jau fiziski, bet sajūtu ziņā. Visi esam šeit bijuši, tomēr Latvijas galvaspilsētu uztveram galvenokārt kā tranzītpunktu, un mums tā saistās galvenokārt ar lidostu, no kuras doties uz Skandināviju vai kur citur. Rīga mums nav galamērķis, vērtība pati par sevi. Vairumam lietuviešu Latvijas kultūra ir sveša. Arī pirms tam zināju latviešu slavenāko arhitektu vārdus, tomēr šo pasauli sev atklāju, tikai strādājot pie muzeja projekta. Tad pamazām iepazinu pilsētu ikdienā, īpaši vasarās, braucot ar divriteni.

Mēs esam ļoti prasīgi pret ārzemju arhitektu darbu: gan pret Birkertu, gan pret austrieti Folkeru Gīnki un viņa projektēto Liepājas koncertzāli Lielais dzintars.

Jā, es to zinu, tāpēc izjutu milzīgu spiedienu, strādājot pie Nacionālā mākslas muzeja. Vēl nevaru saprast, vai mums izdevās. Pats arī neesmu īstais, kam par to spriest. Laiks rādīs. Zinu, ka ne viss ir īstenojies tā, kā gribētos. Bet tā jau laikam notiek vienmēr. Šis projekts mūsu birojam nebija ierasts darba uzdevums. Protams, izmantojām to pašu arhitektūras valodu, ko lietojam citos mūsu projektos. Taču Nacionālo mākslas muzeju nevar dēvēt par tipisku ne Processoffice, ne mūsu sadarbības partneru arhitektu biroja Andrius Skiezgelas Architecture darbu.

Gan funkcijas, gan mēroga, gan izmantoto konstrukciju ziņā mākslas muzeja projekts ir unikāls. Nevarējām balstīties uz iepriekš gūto pieredzi vai zināšanām. Daudz mācījāmies muzeja tapšanas laikā. Te arī nav daudz mūsu personiskās pašizpausmes ar kaut kādu īpašu estētiku vai formām. Lielākā daļa risinājumu bija atkarīgi no ēkas funkcijām vai dotās situācijas, piemēram, pat laukuma forma muzeja aizmugurē bija atkarīga no koku izvietojuma parkā. Var teikt, ka estētika tapa piespiedu kārtā, nevis kā mūsu pašu brīva radoša izpausme.

Kāpēc izlēmāt būt tik toleranti pret vēsturisko muzeja ēku?

Jau pirmajā reizē, kad atbraucām apskatīt muzeju un tā apkārtni, nolēmām, ka konceptuāli centīsimies no sevis pielikt pēc iespējas mazāk un parādīsim to, kas te jau ir – izcelsim ikonisko, Neimaņa projektēto muzeja ēku. Jaunā piebūve radīja virszemes laukumu kā scēnu, kas atvēra skatu uz vēsturisko ēku, kuru agrāk daļēji sedza koki. Pēc sākotnējās ieceres jaunajā piebūvē bija jāatrodas tikai muzeju apkalpojošo funkciju telpām, piemēram, restaurācijas darbnīcām un arhīvam. Plāni mainījās, un tagad te ir arī vairākas izstāžu zāles. Taču mēs estētiski saglabājām sajūtu, ka jaunā piebūve ir tikai tehniska un funkionāla nepieciešamība. Visur centāmies skaidri nodalīt veco no jaunā. Un skaidrs, ka vēsturiskā ēka ir svarīgāka nekā jaunā piebūve. Divi galvenie muzeja vēsturiskās ēkas stāvi ir vairāk vai mazāk restaurēti. Ēkas bēniņi un kupols ir balti krāsoti, no jauna atklājot šeit bijušās, bet neizmantotās telpas. Tās ir neitrālas, bez īpašiem dekoriem, tikai ar jauniem funkcionālajiem elementiem, piemērām, kāpnēm. Pazemes daļa ir tehniska, no betona un nekrāsota metāla. Jaunā izstāžu zāle ir vienkārši tukša kaste bez jelkādām sadalošām konstrukcijām, lai izstāžu veidotāji to var pilnībā izmantot pēc sava prāta un vajadzības. Mūsu vienīgā ekstravagance ir misiņa kāpes, kas ved uz pagrabstāvu un jauno piebūvi. Tās ne tikai uzsver, kas ir mūsdienās celtais un jaunais, bet ir arī pāreja un atsauce uz daudzajiem zeltījumiem vēsturiskajā ēkā. Mums bija svarīgi kāpnēm izmantot īstu, nevis sintētisku vai krāsotu materiālu. Ar laiku kāpņu tonis mazliet mainīsies.

Saprotam un pieņemam šo kritiku. Piekrītu, ka zināmā mērā pievienojāmies sabiedrības aizspriedumiem par laikmetīgās arhitektūras neiederību vēsturiskā vidē. Lietuvā situācija ir vēl sliktāka – pēdējās desmitgadēs sazēlušas jaunas ēkas, kas izskatās it kā būtu būvētas pirms simts gadiem. Jaunais izskatās kā vecais, un ir pieņemts, ka vēsturiskā vidē labāk neeksperimentēt. Centāmies iet vidusceļu – neko neatdarināt, bet arī pašmērķīgi neizcelt jauno. Mūsu pienesums ir nevis kāds jauns apjoms, bet gan publisks laukums muzeja parka pusē.

Jā, daļēji. Ziniet, vari darīt, kā gribi – restaurēt pavisam precīzi vai mazāk, bet tik un tā tas būs mūsdienās radītais, nevis vēsturiskais oriģināls. Zudušo principā nav iespējams atjaunot. Es kā arhitekts nelepojos, ka nācās iejaukties vēsturiskajā ēkā, lai nodrošinātu mākslas darbiem nepieciešamo klimatu, tā kontroli, ventilāciju un citas tehniskās prasības, turklāt visas šīs funkcijas noslēptu. Varbūt būtu bijis pareizāk tik daudz neaizrauties ar tehniskajiem uzlabojumiem. Piemēram, saglabāt oriģinālo ventilāciju un ierobežot muzeja apmeklētāju skaitu, jo, lai nodrošinātu mūsdienās pieņemtās komforta prasības, vēsturiskā ēka tiek mainīta un daļēji iznīcināta. Šāda izvēle ir atkarīga arī no pasūtītāja – kas viņam ir svarīgāks: nodrošināt maksimālu drošības un komforta līmeni vai pēc iespējas pilnīgāk saglabāt vēsturisko un oriģinālo. Piemēram, Rīgas Biržā ir atjaunots tur kādreiz bijušais bagātīgais dekors, mēs mākslas muzeja telpas mazliet neitralizējām, lai te vieglāk iekārtot izstādes. Tagad gan arī pilnībā neitrālā baltā kuba ideja tiek uzskatīta par novecojušu. Neesmu pilnībā pārliecināts par visiem izvēlētajiem risinājumiem. Mums tagad ir vairāk šaubu nekā tad, kad piedāvājām savus priekšlikumus konkursā.

Grūti, ļoti grūti, ļoti, ļoti grūti. Man tas ir ļoti grūti. Kad aizeju uz muzeju, redzu tikai defektus. Ir lietas, par kurām man ir pilnīgi skaidrs, ka tā vairs nekad nedarīšu. Nespēju distancēties no sava darba. Te vispār nevar būt runas par rezultāta izbaudīšanu – es pat nevaru objektīvi paskatīties uz veikumu, pārāk koncentrējos uz atsevišķām detaļām. Nekādā ziņā neesmu apmierināts ar savu darbu. Arhitekts jau pats nevar uzcelt to, ko ir iecerējis un uzzīmējis. Muzeja celtniecībā kopumā iesaistīti vairāki tūkstoši cilvēku. Katru dienu būvlaukumā bija vidēji 130 – 150 meistaru. Kā lai viņus visus kontrolē? Celtniecība ir sniega bumba, kas ripo no kalna. Tu nespēj kontrolēt tās kustību, tikai nedaudz pavirzīt uz vienu vai otru pusi.  No malas šķiet, ka ēku uzcelt ir viegli, jo mēs visu laiku atrodamies starp mājām vai tajās iekšā, apbūvētu vidi uztveram kā pašsaprotamu. Protams, būvniecībā ir daudz lietu, kuras šķietami var paveikt ikviens, bet viss process kopā ir ļoti sarežģīts.

Jā, cenšamies sevi un citus pārliecināt par sava viedokļa pareizību, bet beigās tik un tā tikai laiks rādīs, vai mums bija taisnība. Ideju paturēt līdz galam, izejot visu būvniecības procesu, nav viegli. Katram celtniekam ir viedoklis, kā, viņaprāt, vajadzētu rīkoties, un arhitektam ne vienmēr izdodas visus pārliecināt. Mākslas muzejā ir vietas, ar kurām neesmu apmierināts. Varbūt pat, skatot ēku kopumā, tās nav īpaši svarīgas, bet es šīs kļūdas visu laiku pamanu un redzu savu acu priekšā. Taču man ļoti patīk, piemēram, muzeja fasādes krāsa. Man prieks, ka muzejs atbalstīja ideju, ka daļa mākslas darbu krātuves ir redzama apmeklētājiem. Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa muzeju šādam risinājumam nepiekristu. Man patīk, ka muzejs ir ceļš no vienas telpas uz nākamo. Arī jaunajā piebūvē ir saglabāts šis princips, virzoties uz priekšu, atklājas arvien kas jauns.

Es teiktu, ka nav pārāk lielu atšķirību. Attieksme pret dokumentāciju, defektu novēršanu, kas vienmēr rodas, būvējot jebkuru ēku, ir līdzīga. Protams, katram uzņēmumam ir savs stils un principi, tomēr tik un tā viss ir atkarīgs no meistariem, kas strādā būvlaukumā, no katra pat visvienkāršāko darbu veicēja, no viņa kvalifikācijas un attieksmes pret darbu. Kāda tā ir, var uzzināt tikai darba procesā, un to ir grūti kontrolēt. Arhitektam ir jāuzticas šiem meistariem.

Mākslas muzeja projekts jebkuram arhitektam ir nozīmīgs darbs.

Protams, īpaši jauniem arhitektiem tas ir sapņu darbs. Telefons arhitektu birojā nezvana pārāk bieži, t. i., pasūtījumi tik vienkārši no gaisa nekrīt. Ir jauki projektēt kaut ko tik interesantu un lielu kā mākslas muzejs, bet tā ir arī liela atbildība, apzinoties riskus, kas parasti rodas, piedāvājot jaunu skatījumu uz nacionālo kultūras mantojumu. Īpaši tāpēc, ka Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ir sarežģīts un komplekss projekts pats par sevi – tā atrašanās vieta, funkcija, simboliskā nozīme. Redzēsim, kā mūsu darbu pieņems kolēģi un sabiedrība.

Mazliet. Ir izskanējuši dažādi novērtējumi, bet tas laikam ir normāli. Ja patiktu visiem, tad gan būtu jāsāk uztraukties, vai viss ir kārtībā. Par konkursu uzvarētājiem vienmēr ir dažādi viedokļi, vinnētājs tiek apspriests un kritizēts. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja konkursā iesniegtie priekšlikumi bija diezgan līdzīgi, jo noteicošā loma bija dotajai situācijai. Te nebija tukšs laukums, kurā katrs arhitekts varētu pašizpausties.

Vai tagad kādu laiku par mākslas muzejiem negribēsiet pat dzirdēt?

Man dažkārt gribas mainīt ne tikai projektējamos objektus, bet nodarbošanos vispār.

Jā, piemēram, kādu laiku pastrādāt par taksometra šoferi. Bet neko darīt – mums vēl martā jāpabeidz Viļņā diezgan liels projekts - izglītības centrs, kurā varēs uzzināt, ko nozīmē valsts un kas to veido.

Marks Viglijs, žūrijas vadītājs Helsinku Gugenheima muzeja konkursam – vienam no vērienīgākajiem pēdējos gados notikušajiem arhitektūras notikumiem –, par sešiem finālistiem teica, ka jauno arhitektu biroji pārstāvot nākotnes arhitektūru – globālu, dažādu un kompleksu, bet paši arhitekti esot gados jauni, strādājot starptautiski un izvairoties no preses uzmanības. Šķiet, arī jūs atbilstat šim aprakstam.

Pasaulē ir desmit mobilo telefonu ražotāji, bet tikai divus zīmolus ikdienā redzam uz ielas vairumam cilvēku. Arhitektūrā šādas monopolsituācijas nav. Pat, ja lielākā daļa arhitektūras ir viduvēja un vienāda, atlikušie divi procenti ir ļoti dažādi. Skalā no japāņu mūsdienu arhitektūras, kas šeit būtu pilnībā nesaprotama, līdz lielajām zvaigznēm, kas arī rada labus un interesantus darbus. Mūsdienās arhitektūra ir tik dažāda – no Frenka Gerija ekstravagantajām ēkām līdz nevienam nezināmiem birojiem Indijā, ko būvē no lētiem vietējiem materiāliem. Interesanti vērot, kā vienām un tām pašām problēmām tiek meklēti un atrasti tik dažādi risinājumi.

Mēs cenšamies strādāt komandā, būt viens pret otru atvērti un demokrātiski. Nav tik viegli nodalīt, vai ideja rodas vienā galvā vai visiem kopā domājot. Dažkārt šķiet, ka dažādu faktoru izraisītas idejas ir kaut kur gaisā un tad tās materializējas. Viena cilvēka ideja tālākajā darbā, to attīstot komandā un izstrādājot līdz realizācijai, var mainīties līdz nepazīšanai. Turklāt šajā darbā paiet daudzas stundas.  Ja gribi radīt kaut ko ģeniālu, īpašu un agrāk nebijušu, pie tā ir jāstrādā. Nevaru teikt, ka kolektīvisms ir risinājums visiem gadījumiem. Dažkārt strādājot gandrīz vienpersonīgi, piemēram, šveicieša Pītera Cumtora gadījumā, tiek radīti unikāli un interesanti darbi.  

Jā, to necenšamies slēpt un ietekmes atzīstam. Studējot un arī pēc tam strādājot, kolēģu darbs tevi iespaido pat negribot. Man, piemēram, patīk padomju modernisms. Turklāt ne tikai agrīnais, 20. gadsimta pirmās puses, bet arī 70. gadu brutālais stils. Tā laika arhitektūrai ir spilgts rokraksts, kura iemesls lielākoties ir padomju laiku nabadzība – arhitektiem bija jāizdomā kaut kādi individuāli risinājumi, jo nekā gatava nebija. Šajos darbos nav nekā no art deco elegances. Tie ir raupji un bieži vien no sliktiem materiāliem, piemēram, arhitektu radītas lampas no vecām caurulēm. Tās ir jaukas. Ēkas un telpiskie risinājumi vienkārši. Labā nozīmē vienkārši. Mana mīlestība pret 70. gadu arhitektūru izpaužas arī mākslas muzejā. Piemēram, dažās vietās izmantojām tā saukto terako grīdas klājumu, kas bija populārs padomju modernajā arhitektūrā. Zinu, daudziem šīs grīdas šķiet neglītas, bet man patīk. Jā, piemēram, Latvijas Zemkopības ministrijas ēka ir viens no maniem mīļākajiem namiem Rīgā.

Jā, zinu. To, ka man šī ēka ļoti patīk, nesaku, lai provocētu, bet domāju pavisam nopietni. Man 60. un 70. gadi šķiet tāds optimisma un visatļautības laiks. Šajā laikā uzcēla Dvīņu torņus Ņujorkā un cilvēks izkāpa uz Mēness. Tikai tad kaut ko tādu kā Lauksaimniecības ministrijas ēka varēja uzbūvēt tik tuvu Vecrīgai. Tagad šāda arogance pret vēsturisko vidi un apkārtni nebūtu iespējama. Mums ir bail kaut ko radikāli mainīt. Mums ir pārāk liela bijība pret visu vēsturisko. Padomju laikā būvniecība pilnīgi nerespektēja pagātni, un, protams, šādai attieksmei bija ideoloģiski apsvērumi, tomēr mani tik un tā fascinē tas laiks.

Pamanīju, ka bieži piedalāties ārzemēs rīkotos arhitektūras konkursos. Jūsu mērķis ir strādāt globāli?

Jā, mēs mēģinām. Man gan nav lielu ilūziju par iespēju strādāt patiesi starptautiski. To sasniegt ir ļoti grūti, varbūt pat neiespējami, bet nevari taču sēdēt birojā un gaidīt, kad kāds tev piedāvās darbu. Ir pašiem jāiet un jāmeklē iespējas. Lielākoties piedalāmies Austrumeiropā rīkotos konkursos. Esam reālisti.

Kāds kolēģis man iekopēja šīs rindas. Striktie noteikumi vairāk attiecas uz komerciāliem projektiem. Nekustamo īpašumu attīstītāji ļoti uzmanās, lai kāds neuzzinātu viņu biznesa un arhitektūras plānus iegādātajiem gruntsgabaliem. Esam šādiem klientiem veikuši izpēti gruntsgabaliem, ko tur varētu būvēt un attīstīt, un piebilde domāta, lai viņus nomierinātu. Autortiesības mūsdienu arhitektūrā ir ļoti slidens jautājums. Kaut ko pilnībā oriģinālu un nebijušu uzcelt pilsētās ir gandrīz neiespējami. Pat pasaules mērogā šādi pārsteigumi nenotiek bieži.