Valdības iecere iztirgot skaistākos un labākos objektus, kas gadu desmitiem, pat simtiem kalpojuši kā rehabilitācijas centri – „Rāzna”, „Līgatne”, ”Vaivari”, „Tērvete”, kā arī Aleksandra augstumus, kur divus gadu simteņus atradusies dziedinātava cilvēkiem, kurus skārušas gara slimības un glezno Straupes pili, lai aizlāpītu caurumus budžetā , izskatās pēc ārprāta. Tas ir gluži tāpat kā, nespējot samaksāt kredītu, mēs nestu uz lombardu ieķīlāt ģimenes relikvijas – traukus un sudrablietas. Un ko pēc tam? Vai tas ir risinājums, it īpaši šobrīd, kad nekustamo īpašumu cenas sasniegušas zemāko punktu? Izskatās, ka īstais „trakonams” atrodas nevis Tvaika, bet Jēkaba ielā. Var jau teikt; jo mazāk piedāvā valsts, jo lielākas iespējas iniciatīvu pārņemt privātajam sektoram, tomēr cilvēki, kuriem sašķobījusies veselība, nav tie paši ar iniciatīvu apveltītākie un maksātspējīgākie. Gribas jautāt – vai valdība apjēdz, ko dara?
Evija Hauka
