"Jāņufobija"
Pirms dažiem gadiem tieši Jāņos mani “aptīrīja” šā vārda vistiešākajā nozīmē – iznesa visu dzīvokli “pa tīro”. Kopš tā laika man iestājušās visīstākās bailes no Jāņiem, proti, no pilsētas dzīvokļa atstāšanas Līgo svētkos.
Daudz nestāstīšu par apjukumu, ieraugot izlauztās un totāli sabojātās durvis, par izdemolēto dzīvokli, žēlumu par pazudušajām lietiņām, no kurām daudzām bija ne tik vien materiālā, bet arī piemiņas un emocionāla vērtībā. Briesmīgas bija bailes un apdraudētības sajūta, ko vistrakāk izjutu pirmajā naktī, guļot pie atvērtām durvīm. Taču šīs bailes neatkāpās vēl ilgi, arī tad, kad jaunās durvis iegūla savā vietā. Turpmākie mēneši, pat viss nākamais gads, finansiālajā ziņā bija vienkārši katastrofa – patiesībā tikai tad apzinājos, cik daudz izmantoju iedzīves “rezerves” un cik maz lietas ikdienā pērku. Nu man vienkārši nebija nekā – sākot ar veļas un virtuves piederumiem un beidzot ar roku krēmu. Pat tad, kad biju iegādājusi jaunus nažus, vēl labu brīdi roka sniedzās pēc iemīļotā un “iestrādātā” kartupeļu mizojamā dūcīša. Un tā bez gala. Turklāt visam pāri klājās neiedomājama pazemojuma izjūta, ka kāds tā vienkārši ienācis, apgrābstījis, paņēmis un aiznesis cita cilvēka dzīves daļu, jo lietas (izņemot varbūt vienmuļo murkšķi televizoru) nav tikai lietas vien!
Nākamajā gadā pēc šiem notikumiem, kā ierasts, devos līgot uz laukiem. Jau aizslēdzot Rīgas dzīvokļa durvis, sapratu, ka daru kļūdu, ka nespēšu atbrīvoties no raizēm un priecāties no sirds. Tā arī bija. Jau astoņos nožēloju, ka esmu izdzērusi glāzi alus, jo citādi būtu metusies pie stūres un traukusies mājup. Vairs nedzēru, lai rīta pusē bez bailēm no ceļu inspektora to varētu darīt. Līdz ar saules lēktu devos ceļā. Tuvojoties Rīgai, divreiz stāju malā, jo baiļu un stresa iespaidā mocījos ar nelabumu. Nepārprotiet, man nebija raižu par mantām – ārprātīgi nevēlējos vairs piedzīvot pazemojuma, baiļu un riebuma sajaukumu sevī, ko neizbēgami rada pārciesta zādzība.
Nu jau kuro gadu Jāņos palieku Rīgā. Pilsēta ir tukša un rāma. Zemenes jau ienākušās. Veikalos sieram atlaides. Pagājušo gadu nopirku Arta Gāgas tautasdziesmu apdares saksofonam “Tumša nakte, zaļa zāle”, šogad Līgo vakarā klausīšos, kā Sergejs Jēgers dziesmiņās remdējas, un “Iļģu” pēdējo garadarbu. Varbūt bez ugunskura un pļavu smaržas, bet būs svētki arī man!
