Draudzene...vislabākā

Vakar vakarā domāju par draudzeņu būšanu. Cik jums ir draudzenes? Trīs? Piecas? Vairāk? Man tikai divas. Viena – vislabākā, superīgākā, foršākā, taču...Jana dzīvo kādā no aizjūras zemēm. Tālu prom no manis. Otra – jauka, patiesa, prot uzklausīt...burtiski labākās draudzenes ideāls. Bet...kādai citai, ne man. Tas nav tas, ko vēlos. Elza man ir vairāk kā māsa, ne draudzene.

Regulāra saziņa ar Janu skaipā, vēstules e-pastā, dažas īsziņas svētkos – tas ir par maz, sirds prasa vairāk. Gribas atgriezt tos laikus, kad kopā uz skolu gājām, kad kopā dzimšanas dienas svinējām, kad vienkārši runājāmies par-visu-un-neko, nolīdušas maliņā, kur mūs neviens neredz. Ai, kā pietrūkst tā visa! Pietrūkst kopā būšanas un izpratnes. Asaras saskrien acīs, kad beidzot ir nopirkta biļete lidojumam turp vai šurp, lai satiktos, lai justu draudzenes atbalstu, lai redzētu smaidu viņas sejā, lai cieši, cieši apskautu. Tās ir prieka asaras ar skumju piegaršu, jo zinu, labākajā gadījumā dotas mums ir tikai pāris nedēļas, kad atkal būs jāšķiras.

Jā, tagad man ir arī otra draudzene Elza. Kopā dzīvojam studentu dienesta viesnīcas istabiņā. Kopā gatavojam ēst, kopā mācamies un izklaidējamies. Taču starp mums nav tās dvēseliskās saiknes, kas ļautu vienai otru izprast līdz galam. Varbūt tas ir tilts, kas nav pāriets, lai tuvotos, varbūt tā ir siena, ko negribas nojaukt, bet varbūt tā ir apziņa, ka ielaižot savā pasaulē vēl kādu, nodošu Janu.

Tagad, pārdomājot draudzeņu būšanu, saprotu, ka Elzas draudzību ieguvu, mēģinādama atrast aizstājēju Janai, jo esmu emociju cilvēks, kuram vajag otra klātbūtni. Virtuālā vide draudzību padara bezpersonisku, tādēļ biju meklējusi, kam pieķerties, lai nejustos viena. Tomēr vienu draudzību ar otru aizstāt nav iespējams. Nevēlos noniecināt Elzas draudzību, arī viņa man ir svarīga, taču vēl aizvien turos pie pārliecības, ka tā īstā draudzība nāk tikai vienreiz mūžā un tikai ar vienu draudzeni. Pārējās ir tikai paziņas un līdzcilvēki. Neciešu tās „draudzenes”, kas vēlas tikai vienpusēju atdevi draudzībā. Tās, kas grib no manis izsūkt pēdējo sīkumu, noslēpumu un domas, pretim nedodot neko, nav draudzības vērtas. Arī šādai viltus draudzenei ilgu laiku ļāvu būt savā tuvumā, līdz noguru no tā, ka par viņu neko nezinu. Tā jau nav draudzība!

Mana pirmā un, likās, īstā draudzība no pamatskolas laikiem ar Agniju jau beidzās pēc pāris mēnešiem, kopš šķīrāmies, lai dotos katra uz savu vidusskolu. Toreiz biju tik nikna – kā viņa varēja aizmirst mūsu solījumu viena otrai, ka nekas un neviens mūsu draudzību neizjauks?! Šobrīd izprotu, tā bija tikai kopā turēšanās un socializēšanās skolas vidē.

Ar Janu viss ir citādāk. Viņa mani saprot no pusvārda, piedod kļūdas un pazīst mani vairāk kā es pati. Jau trīs gadus starp mums ir pārsimts kilometru un jūra, bet draudzības vērtība ir tikai augusi.