Viens no īsākajiem arābu un Izraēlas kariem ilga no 1967. gada 5. līdz 10. jūnijam, beidzoties ar Ēģiptes, Jordānijas un Sīrijas sakāvi.
Toreizējais Ēģiptes prezidents Nasers 18. maijā pieprasīja ANO aizvākt miera spēkus no Sīnaja pussalas, pie robežas sapulcēja 100 000 kareivju un 1000 tanku, sāka Tirānas jūras šauruma blokādi Izraēlas kuģiem. Izraēla to novērtēja kā kara pieteikumu. Izraēlas prese pavēstīja, ka 5. jūnijā pulksten četros no rīta gaidāms gaisa trieciens ēģiptiešu aviācijas bāzēm Sīnaja pussalā un tam sekos sauszemes uzbrukums, 6. jūnijā sasniedzot Suecas kanālu. Ēģipte šo vēsti nopietni neuztvēra.
Patiesībā tā arī notika, tikai izraēliešu uzlidojums sākās pulksten 8.30, iznīcinot 400 ienaidnieka lidmašīnu. Ēģiptē atradās PSRS militāristi, gatavi sēsties iznīcinātājos, bet no viņu palīdzības arābi atteicās, paziņojot, ka karos paši. Izraēlieši notrieca desmitiem ēģiptiešu, kuriem bija pieredze tikai no parādēm un gaisa izrādēm. Piedevām amerikāņu kara flote pārrāva armijas sakarus — Ēģiptes armijas virspavēlniecība izmantoja ASV ražotas iekārtas.
Ēģiptieši panikā atkāpās, Sīnaja pussalā pametot 450 tanku. Arābu ģenerāļu apņēmība noslaucīt „cionistu valsti no zemes virsas” izgāzās. Izraēla ilgus gadus okupēja Rietumkrastu, Golānas augstienes, Sīnaja pussalu, Gazu, bet Austrumjeruzālemi kontrolē un par savu uzskata joprojām.
