Tūkstošreiz ar vārdiem pacelsi

Pirms mikseru ēras virtuvē ļoti noderīgs. Meistars demonstrē, kā, virpinot mieturi starp plaukstām, tā zariņi griežas gandrīz kā elektriskajam rīkam. Spožām acīm meistarā raugās gadus sešus vecs puika. Vai viņš ar to mammai putukrējumu varēs sakult? Protams, atbild meistars.

“Mammu, nopērc man mieturi!” puika lūdz. “Nē. Tu vienmēr visu saplēs!” atbild māte, un mirdzums zēna acīs apdziest.

“Mīļo māmiņ, tā gan nesaki!” rāmi iebilst meistars. “Tev savs bērns jāceļ, nevis jāgremdē. Nu un, ka kaut kas salūzīs. Kamēr puika izaugs vēl daudz kļūmju gadīsies. Bet katrreiz, kad viņš paklups, tu ar vārdiem viņu pacelsi. Simts un tūkstoš reižu – cik vien vajadzīgs. Tu taču cilvēku, ne robotu audzini! Jo tu esi māte. Un tavs dēls tev ir īpašs. Tu par viņu cīnīsies. Arī ar vārdiem.”

Jaunā sieviete kļuva domīga un tāda kā mierīgāka. Lepnums un apņēmība pazibēja viņas acīs. Viņa nopirka dēlam mieturi un vēl krietnu brīdi runājās ar dzīvesgudro vīru. Par to, kā ļaut zēnam darīt labos darbus un būt klāt, lai novērstu kļūmes un uzmundrinātu, kā palīdzēt zēnam iepriecināt māmiņu ar paša kultu putukrējumu, kā attīstīt puikas lepnumu un varēšanu.

Kas bija sirmais vīrs – karošu grebējs vai Skolotājs? Jebkurā gadījumā Cilvēks.

Bet kā notiek mūsu skolās – vai tajās strādājošie pedagogi bērniem atraisa spārnus vai gremdē?

“Jūs kontroldarbu esat uzrakstījuši slikti. Slikti, ļoti slikti!” pēc pirmā pārbaudes darba septītajā klasē bira smagi vārdi. “Man laikam riebjas matemātika,” pie sevis domāja pat klases labākā rēķinātāja. Bērni skatījās uz pulksteni virs tāfeles un kā atpestīšanu gaidīja zvanu no stundas. Vēl 37 minūtes. “Vienīgi Annas kontroldarbs ir bez nevienas kļūdas,” audzinošo runu beidza skolotāja. Tomēr acis bija apdzisušas visiem bērniem. Arī Annai. Pat viņai vairs negribējās mācīties matemātiku.

Pagājušajā mācību gadā matemātiku mācīja cita skolotāja. Pēc pirmā kontroldarba viņa runāja pavisam citādi. “Jūs savās burtnīcās ieraudzīsiet daudz sarkanu labojumu. Tas ir tikai normāli pēc vasaras. Es gribu, lai jūs uzmanīgi izpētītu tos, un es jums palīdzēšu, lai nākamajā kontroldarbā varat parādīt labākus rezultātus. Jūs visi esat gudri bērni, un mums kopā izdosies!” toreiz teica skolotāja. Viņa prata iedvesmot uz mācībām visus. Gada beigās pat nesekmīgie saprata, ka pacenšoties viņi var gūt panākumus pat šajā ne tik vieglajā priekšmetā.

Diemžēl dižķibeles diktēto reformu dēļ citu darbu atrada tā skolotāja, kas nenogurstoši ar vārdiem bija cēlusi, cēlusi un vēlreiz cēlusi katru savu audzēkni. Patiesībā arī skolotāja, kura “svētīja” smagiem vārdiem skolēnus par kļūdainajiem darbiem, ļoti bieži savus audzēkņus bija arī cēlusi. “Kad skolotāja ir nervoza, viņa kļūst indīga kā lapsene,” novērojuši bērni. Zinot, ko dižķibele nodarījusi skolotāju algām un darba slodzei, var saprast, ka skolēnu kļūdas var būt pēdējais piliens skolotāju bezgalīgās pacietības kausā.

Arī skolotājs ir cilvēks un drīkst kļūdīties. Ko darīsim mēs – bērnu vecāki? Vai būs mūsos tik daudz sirdsgudrības, lai ar vārdiem paceltu un uzmundrinātu skolotājus par to labo, ko ikdienā viņi dara mūsu bērnu labā? Jā, arī par skolotāju kļūmēm dažkārt ir jārunā. Tomēr konfidenciāli, mierīgi un – vispirms pateicoties par labo, ko ikdienā mūsu bērna labā dara konkrētais skolotājs.

Bet vislabāk pateikt paldies skolotājam, pirms viņa pacietības mērs ir pārpildījies. Jo mēs vēlamies saviem bērniem skolotājus, ar mirdzošām acīm un katrā nebēdnī spārnus atraisošus.

P.S. Šosvētdien ir Skolotāju diena.