Latvietes ievilina Īrijas seksindustrijā

Īrijas nevalstiskā organizācija „Ruhama”, kura strādā ar prostitūcijā iesaistītājām sievietēm, nesen paziņojusi, ka Īrija ir „iesaistīta pasaules seksa tirdzniecībā”. Lielākā daļa sieviešu , kurām „Ruhama” sniegusi palīdzību, ir no ārzemēm – pārsvarā no Austrumeiropas un Nigērijas.

Daudzas no viņām ir latvietes. Sievietes nodarbojas ne tikai ar prostitūciju, bet ari fiktīvi precas ar trešās pasaules pilsoņiem, lai viņi iegūtu uzturēšanas atļauju Eiropas Savienībā. Latvijas vēstniecība Īrijā latvietes brīdina neuzķerties uz vilinošiem darba piedāvājumiem Īrijā, jo arī tur valda bezdarbs un paši īri nevar tikt pie darba vietām, kur nu vēl svešzemnieki. Īrijā pašlaik ir nepieredzēti augsts bezdarba līmenis – virs 12%.

Latvietes piespiedu kārtā precas ar indiešiem

Īrijas Tieslietu ministrija nākusi klajā ar paziņojumu, ka pērn aptuveni 400 sieviešu no Latvijas fiktīvi apprecējušās ar nepazīstamiem vīriešiem, pārsvarā no Indijas. Kādā interneta portāla forumā tiek vēstīts, ka latviešu „līgavas” piegādes cena no Rīgas uz Dublinu ir nokritusies no 5000 līdz 2000 eiro.

Organizācijas „Patvērums „Droša māja””, kas cīnās pret cilvēku tirdzniecību, vadītāja Sandra Zalcmane biedrības mājaslapā stāsta, kā notiek Latvijas meiteņu vervēšana fiktīvajām laulībām:

„Meitenēm rāda foto albumu, lai izvēlas, kuru labāk gribētu precēt, bet aiz tā stāv pilnīgi citi cilvēki, varbūt īsto ieraudzīsi dienu pirms kāzām. Tiek solīti visādi labumi – atkarībā no meitenes tipa un reālās situācijas. Vervētāji pārzina psiholoģiskus knifus, kā līgavas pierunāt – ar solījumiem par pārtikušu dzīvi, izskatīgu ārzemnieku, iespējām izglītoties ārzemēs – kas nu kurai sievietei ir aktuāls. Nereti meitenes, kuras pierunā, ir emocionāli grūtā situācijā, depresijā, vēlas aizmirsties, protams, arī pārgalvīgās un piedzīvojumu meklētājas var viegli iekrist. Daļēji šādā situācijā ir vainīgi paši cilvēki – varēja nebraukt! –, tomēr cilvēku tirdzniecība nav tikai prostitūcija un sutenerisms, jo tā var notikt, arī piedāvājot nepietiekamu samaksu par jebkuru darbu, radot cilvēkam apstākļus, kad viņš ir spiests to pieņemt. Arī fiktīvās laulības, kad viena no pusēm ir ar maldu iesaistīta laulībā un otra puse, ieskaitot vervētājus, saņem samaksu un gūst labumu, var uzskatīt par cilvēktirdzniecību. Fiktīvās laulības var draudēt arī ar vardarbību, seksuālu paverdzināšanu.”

Latvijas vēstniecība Īrijā izplatījusi paziņojumu, ka „nereti internetā tiek solīts darbs Īrijā sievietēm, parasti apkalpošanas sfērā – kafejnīcās vai restorānos. Taču visbiežāk, ierodoties Īrijā, šā darba vietā tiek piedāvāts strādāt par prostitūtām vai stāties fiktīvās laulībās ar ārvalstniekiem”.

Vēstniecībai parasti sūdzas par to, ka tiek solīts darbs, taču, ierodoties Īrijā, tiek vilcināts laiks, tādējādi veidojas lieli parādi par mājvietas īri. Vēlāk sievietes tiek dzītas izmisumā, draudot ar cietumu par nenomaksātiem rēķiniem.

Un tad kā vienīgais samilzušo problēmu risinājums tiek piedāvāts strādāt par prostitūtām vai stāties fiktīvās laulībās ar trešo valstu pilsoņiem. Meitenēm bieži vien „nervu nomierināšanai”  tiek piedāvātas narkotikas.

Pēc Īrijas Imigrācijas departamenta pētījumiem, pašreizējais iebraucēju vilnis saistās ar „sirdi plosošu un pretīgu izvarošanas, vardarbības un ekspluatācijas” stāstiem.

Departamentā ziņojumā ir konstatēts, ka simtiem sieviešu, no kurām lielākā daļa ir iebraucējas, tiek seksuāli izmantotas nelegālajā Īrijas seksa industrijā, kuras peļņa tiek lēsta ap 180 miljoniem eiro gadā. Katru dienu Īrijas seksa industrijā tiek izmantots aptuveni 1000 sieviešu, un 87-97% no tām ir iebraucējas.

Elmārs Barkāns