Anita Garanča: naudas man pietiek, runa ir par cieņu
Vokālās pedagoģes Anitas Garančas devums ir daudzi dziedātāji, kas ar savu balsi uz skatuvēm Ņujorkā, Londonā, Romā un citās metropolēs nes Latvijas vārdu pasaulē. Vīnē un Zalcburgā brīnās — kā gan viena maza valsts spēj būt tāda talantu kalve!
Anitai Garančai ir darba pilnas rokas — viņa ir vokālā pedagoģe operā, profesore Mūzikas akadēmijā un asociētā profesore Kultūras akadēmijā. Nopietnās mūzikas pazinēja, kas nepavisam nedomā, ka opera ir vienīgā augstā skatuves māksla, — par vienlīdz vērtīgu viņa uzskata izcilu mūziklu, ir bijusi žūrijā šovā „Dziedi ar zvaigzni”.
Par norisēm valstī Garanča runā atklāti un skarbi: „Ļoti daudziem cilvēkiem, no kuriem diemžēl esam atkarīgi, ir ļoti slikti ar kultūru. Īsti kulturāls cilvēks ir talantīgs arī citās jomās, to ir pierādījuši ļoti daudzi piemēri. Un otrādi. Lai vadītu valsti, arī jābūt talantam un kultūrai.”
— Valdības eksperti, vērtējot nozaru lietderību, piecu ballu sistēmā sportam un kultūrai piešķīra vieninieku. Kāda pēc tam ir sajūta?
— Par koeficientiem nevaru izteikties, bet uzskatu, ka kultūra un visa garīgā bagāža ir cilvēkam numur viens, lai viņš būtu sekmīgs gan biznesā, gan jebkurā jomā. Tā mani ir audzinājuši no bērnības. Ne vienmēr augstākā izglītība un oficiālās zināšanas to nosaka, bet ir jābūt sirds izglītībai, sirds gudrībai vai inteliģencei. Ja tā būtu bijis, lielākā daļa šo mūsu nelaimju nenotiktu. Īsti kulturāls cilvēks nevar iedomāties, kā var darīt pāri vājākam vai zagt. Galu galā — vajag vienkārši ievērot baušļus, arī tā ir kultūra.
— Bet uz operas un teātru pirmizrādēm nāk jau arī valdības pārstāvji un citi politiķi.
— Ļoti maz nāk, varbūt uz pirmizrādēm. Viņi iet uz Madonnas koncertu, tas viņu sapratnē acīmredzot ir viens no augstākajiem kultūras sasniegumiem. Valsts prezidents gan ir bijis uz operu. Visā visumā var just, ka nav tradicionāla interese par simfonisko orķestri, operu, labiem koru vai solistu koncertiem.
— Kultūras ministrs Ints Dālderis pats ir no Nacionālā simfoniskā orķestra, bet arī viņš aicina likvidēt teātrus Daugavpilī un Liepājā.
— Domāju, pašreiz neviens ministrs nevar būt neatkarīgs, tās ir spiestas lietas. Protams, būtu labi, ja kāds no ministriem būtu tik ļoti patstāvīgs un varētu kaut ko panākt, bet acīmredzot valsts ir tik ļoti sapuvusi, ka viens pats ministrs nespēj neko izdarīt.
— Un tad ir jēga kultūras cilvēkam iet valdībā un politikā?
— To nevaru pateikt, mani tas nekad nav interesējis. Tādi sirdsgudri cilvēki, par kādu uzskatu arī Intu Dālderi, pazīstot viņu kā ļoti labu mūziķi, cer, ka varēs kaut ko izdarīt. Acīmredzot ir godaprāts. Dālderis ir tik īsu laiku ministrs, ka vēl nevaram spriest, ko var un nevar. Pašreizējā situācijā pati virsotne un galva ir pilnīgi sapuvusi.
— Noteikti neprot. To nevar pārmest, jo tautas lielākā masa arī ir valsts spogulis. Tad jāskatās no pašas bērna kājas, ko māca bērnudārzos, skolās. Uzskatu, ka mūsu muzikālā un kultūras izglītība skolās ir ļoti zemā līmenī. Un arī lielākajā daļā ģimeņu, kas nespēj vairs vest uz mūzikas skolām. Ja notiks, kā plānā paredzēts, ka mūzikas un mākslas skolas vēl samazinās vai iznīcinās, būs vēl trakāk. Tad nebūs vairs neviena, kurš saprot, kas ir opera. Pati pazīstu tādus jauniešus. Šogad bija gadījumi, kad mēģina iestāties Mūzikas akadēmijā vokālajā nodaļā, bet ne reizi mūžā nav bijis operā. Nav pat priekšstata par to. Nevar nosaukt nevienu latviešu dzejnieku vai populāru gleznotāju.
Traģisks stāvoklis. Negribu teikt, ka esmu veca un manā jaunībā zāle bija zaļāka un debesis zilākas, bet man šķiet, ka manas paaudzes cilvēkiem tas viss interesēja, ļoti daudz lasījām. Nāku no lauku skolas, bet deviņos gados zināju, kas ir Karmena, un stāvēju ar mammas aizkara gabalu pie spoguļa, mēģinot viņu atdarināt. Nerunāju tikai par sevi, zinu arī savus klases un skolas biedrus. Uzvedām ludziņas, lasījām jaunākās grāmatas, ja dabūjām kādu plati, noklausījāmies un diskutējām. Toreiz nebija tādu iespēju, bet man šķiet, ka zinājām par mūziku pasaulē vairāk nekā vairākums jauniešu tagad. Tas mani ļoti sāpina.
— Protams, un nevaru to teikt par visiem jauniešiem. Strādāju arī Teātra fakultātē, un Mūzikas akadēmijā ir studenti, kas var man daudz ko iemācīt, varam parunāties par jaunākajām grāmatām un tendencēm mūzikā. Paldies Dievam! Tikai man šķiet, ka viņi paliek mazākumā.
— Jā, noteikti. Vienmēr izņēmums apstiprina likumsakarības, un tieši pašreiz ir kas līdzīgs vēl vienai Atmodai. Manas vides cilvēki un arī daudzi studenti grib tieši pierādīt un apliecināt kultūras nepieciešamību par spīti visam. Dullā Daukas vai kāds cits sindroms, vai varbūt bēgšana no negatīvā, kas ir visapkārt, paslēpšanās kultūras vidē. Ļoti gribas cerēt, ka pēc pāris gadiem mums atkal būs jaunas starptautiska mēroga zvaigznes.
— Es arī domāju, ka izturēs. Var jau teikt, ka notiek noslāņošanās, atsijāšanās, bet kultūra noteikti nepazudīs, lai kā nīcina ārā. Man ir jocīgs uzskats, ka notiek cietsirdīgs eksperiments. Negribu ticēt, ka cilvēki, no kā tas ir atkarīgs, var būt tik nesaprātīgi. Kaut kas varbūt tiek darīts speciāli — paskatīsimies, kas notiks.
— Protams. Ir daļa cilvēku pat kultūras aprindās, kas saka, kam vajadzīga bibliotēka, opera vai liels simfoniskais orķestris. Ir bijuši gadījumi, kad valdības ierēdņi prasa, kāpēc simfoniskais orķestris viss vienlaikus iet atvaļinājumā? Saprotat domāšanas līmeni? Vispirms palaidīsim pirmās vijoles, pēc tam otrās. Un ko tur dara bundzinieks, viņš visu laiku nesit bungas.
— Man viņu cilvēcīgi ir tiešām ļoti žēl. Tā ir joma, kuru nevar aizstāt nekas. Nenākt uz operu, koncertiem, izrādēm, mākslas muzeju, neredzēt jaunākās izstādes — tad viņi ir ļoti nabadzīgi cilvēki. Viņi nodzīvos mums doto vienīgo dzīvīti uz šīs zemes ārkārtīgi vienveidīgi, garlaicīgi un pilnīgi neinteresanti.
— Ne vienmēr viss ir izdevies, ne vienam un tam pašam režisoram, ne komponistam, bet tā nav traģēdija. Bet ir jāiet un jāsalīdzina, lai rastos pašam savs viedoklis, kas tad ir tās vērtības. Mēs jau bērnībā mācām, kas ir labi, kas ir slikti. Un tieši tāpat operu izrādēs dažkārt redzam, ka šī pamācība ne vienmēr darbojas. Dažkārt cilvēks grib labu, bet iznāk nelabi. Tas ir neprognozējams process. Mūsu operā arī ir ļoti izcilas izrādes, mūsu dziedātāji spēj konkurēt Eiropas līmenī noteikti. Iestudējumi dažkārt ir diskutējami, arī man nepatīk pārāk daudz modernisma. To atbalstu tikai tad, ja tas palīdz mūzikai. Ja iet pretēji mūzikas raksturam vai darbībai, mani tas traucē.
Bet būtu labi, ja valstī būtu vēl divas operas — viena Liepājā, otra Daugavpilī vai Cēsīs, kāda pārvietojama trupa. Tad būtu vēl labāk. Nelielai valstij esot par daudz teātru. Mums ir par maz, lai visi varētu arī laukos aizbraukt uz teātri. Viņi ļoti labprāt to darītu. Man ir vasaras māja Skrīveros, tur ir daudzi ļoti gaiši cilvēki, kas grib iet uz koncertiem, klausīties klasisko mūziku, un saka — mums ir apnicis visu laiku tas vienveidīgais popsa ritms.
— Nē, tiešām nepietiek. Skrīveru kultūras namā bija Galantes koncerts, bija Sergejs Jēgers, un zāle bija pārpildīta.
— Jums darba pašlaik pietiek?
— Personīgi man ir par daudz. Tikko beidzās darbs pie „Vadoņa”, ko kritika ļoti negatīvi novērtēja, bet tauta ļoti nāk, un biļetes ir izpirktas. Man ir liels prieks par savu skolnieci Ditu Lūriņu, kura viena no pirmajām pierādījusi, ka aktieri var ļoti profesionāli dziedāt. Uzskatu, ka Lūriņa var konkurēt ar Brodvejas dziedātājiem. Esmu daudzas reizes bijusi Brodvejas teātros un Londonā, arī tur ir izcili dziedātāji, liekas, ar neizsniedzamu līmeni, un arī gaužām viduvēji. Sākas darbs Nacionālajā operā ar audzēkņiem vokālistiem, man ir sava klase Mūzikas akadēmijā un vēl arī aktieri Kultūras akadēmijā.
— Esat kādreiz skaitījusi, cik audzēkņu jums bijis?
— (Smejas.) Nē, bet ļoti daudzi simti.
— Jūs pieminējāt Brodveju. Citi teiks, ka atšķirībā no operas tā nav augstā māksla.
— Es neuzskatu, ka mūzikls ir zemāka kultūra un opera augstāka. Viss ir atkarīgs no līmeņa. Pagājušajā gadā biju Ņujorkā. Loida Vēbera „Phantom of the Opera” uzved visās valstīs, varbūt jau ir apnicis, bet līmenis ir ārkārtīgi augsts. Bija bauda skatīties un klausīties, kā viņi dziedāja un aktieriski spēlēja. Šopavasar Londonā redzēju mūziklu „Billijs Eliots”, kas man šķita zemāks līmenis, nekā savulaik Ķīpsalā uzvedām. Bija puisis, kurš lieliski dejoja, bet mūzikls nekāds izcilais nebija. Brīnišķīgs bija Londonā „Les Miserables” („Nožēlojamie”), speciāli aizbraucām paskatīties, pirms Ķīpsalā iestudēt. Mani pārsteidza režija, scenogrāfija.
— Mūsu zvaigznes, arī jūsu meita Elīna Garanča dzied Metropolitēna operā Ņujorkā, uz citām pasaules skatuvēm, Brodvejā gan pagaidām neviens.
— Mums šis lauciņš līdz šim bija diezgan svešs. Runa nav par balsi, tā ir diezgan daudziem, bet gan par stila izjūtu un valodas prasmi, un vienlaikus par dejotprasmi. Arī tādas skolas nav. Bet tas viss ir izdarāms, tikai ļoti daudz jāstrādā. Dita Lūriņa dejo un dzied vienlaikus un ļoti labi, man pašai tas bija pārsteigums.
— Tieši mūzikas skolās var izglītot nākamo operas publiku. Tomēr citiem žanriem nemaz tādu uzmanību nepievērš.
— Viena nelaime mūsu bērnu mūzikas skolās ir. Ja es būtu atbildīga par šīm skolām, censtos vairāk saskatīt, uz ko bērnam tiekties. Vecāki ne vienmēr orientējas, kas bērnam labāk — spēlēt vijoli, klarneti vai iet kora klasē. Visi skolotāji, sevišķi prestižākajās skolās, cenšas pēc augstākā līmeņa, kas nav nekas slikts. Bet bērnam nedrīkstētu nosist interesi. Ar monotonu gammu spēlēšanu četru stundu garumā interesi bieži vien nevis veicina, bet zaudē. Jāatrod metodika, mūzikas dažādība.
Neuzskatu, ka jāmāca tikai klasiskā mūzika, nepastāstot, kas, piemēram, ir Loids Vēbers. Mēs dzīvojam tādā laikmetā un vidē, kad pretējā gadījumā cilvēkiem izveidojas priekšstats, ka klasiskā mūzika ir kaut kas šausmīgi garlaicīgs, grūts un nesaprotams, bet kaut kur tur ir daudz jaukāk. Tā nav, visu nosaka talants un līmenis. Brodveja mūzikls nav lētāks vai prastāks. Tur var būt izcila izrāde un operā ļoti slikta.
— Esmu viņu uz daudzām skatuvēm redzējusi, vasarā bija Romā brīvdabas izrāde ar 4000 skatītāju. Braucu uz Londonu, kur viņa Koventgārdena operā dziedāja Karmenu. Citi saka, ka gēni, citi, ka „Kinderstube” (Audzināšana. — vācu val.). Es viņu kopš bērnības visur staipīju līdzi uz teātriem. Viņai patika, bija pavisam maziņa, kad dziedāju vēl pie savas skolotājas Mūzikas akadēmijā un iestudēju Nacionālajā teātrī ludziņas. Elīna sēdēja tumsā, zālē, bez jebkādas dauzīšanās, varēja četras stundas noskatīties mēģinājumu. Ļoti mēģināju atrunāt no šā pasākuma, bet meita pati izvēlējās šo ceļu un ļoti pareizi.
Tas nav viegls. Visu laiku esi uz riteņiem, jāguļ svešās gultās, viesnīcās, jāēd svešu valstu ēdieni, nepārtraukti jāpielāgojas, jālido ar lidmašīnām, katru reizi ir jauns diriģents, jauni partneri un vide. Ja dziedi Karmenu daudzas reizes dažādos iestudējumos, jāpārslēdzas uz jauna režisora idejām.
— Es jau braucu un šad tad mācu, bet ārzemēs varu izturēt nedēļu. Pēc divām jau jūku prātā, un man vajag ātrāk uz Latviju. Jocīgs raksturs, es nevarētu pierast un dzīvot ārzemēs. Studenti ārzemēs man ir, daudzi arī brauc pie manis, no Vīnes, Parīzes.
— Jūsu skolnieki nes Latvijas vārdu pasaulē, bet kā jūsu devumu novērtē valsts?
— Izskatās, ka mana profesores alga Mūzikas akadēmijā būs divi simti, uz rokas. Operā par jauno sezonu pilnīgi neko vēl nezinu. Te parasti sezonā par katru mēnesi noslēdz jaunu līgumu, pagājušajā gadā tie bija 250 līdz 300 latu. Vistraģiskāk ir Mūzikas akadēmijā. Noejam lejā uz bufeti ar brīnišķīgu manu kolēģi, un viņa teic, ka nevar katru dienu atļauties te pusdienas paēst. Viņai ir divi bērniņi, un mājās jau kādu laiku ēd tikai putru, jo neko citu atļauties nevar. Tas ir absurds. Es nežēlojos par naudu, man ir meita, kas palīdzēs, ir dārziņš, kur visu esmu izaudzējusi, gurķus, tomātus, bietes un burkānus, badā nenomiršu. Bet runa jau nav par ēšanu, bet pavisam par ko citu — jūtamies pazemoti.
— Runa ir par cieņu.
— Jā. Profesoram 200 latu... Un visas peripetijas, kā to pasniedz, kā ierēdņu armija sēž, kalkulē un domā, kādā veidā ko apiet, cik būs latu par slodzi... Izskatās labi — profesoram 800 latu par slodzi. Bet slodze palielināta līdz tādiem izmēriem, ka nevienam pilna slodze tagad nav. Ja kādreiz profesoram slodze bija četri audzēkņi, tad tagad man ir seši un tikai pusslodze. Cik stundas jānostrādā līdz pilnai slodzei? Un vēl izdomāja, ka oktobrī astoņas stundas ejam bezalgas atvaļinājumā, tāpat novembrī. Prātam neaptverami.
— Kultūras cilvēki diez vai saniknosies un skries ar bruģakmeņiem.
— Nu, dažreiz liekas, ka vajadzētu gan. Es esmu diezgan kareivīgi noskaņota, bet kultūras cilvēkiem jau nav laika. Lai taptu par vadošu flautistu, vijolnieku vai diriģentu, jāpatērē ārkārtīgi daudz laika, ļoti daudz enerģijas un stundu mācībām. Mums nebija laika ar puķītēm kļūt par miljonāriem. Darījām savu darbu godprātīgi un centāmies kļūt labākie savā profesijā. Ja man var teikt, ka jaunie miljonāri sapelnīja naudu ar tulpītēm, tirgojoties Ļeņingradā, varu tikai pasmaidīt. Tik muļķe jau nu neesmu. Kur tad viņu ideāli bija, kad mēs studējām?
— Kas jums palīdz izturēt?
— Man ārkārtīgi patīk mans darbs. Nepārtraukti ir patīkami pārsteigumi. Man ir gods pasniegt Latvijas gāzes balvu kā labākajai pagājušā gada operas solistei manai skolniecei Ingai Šļubovskai (Ceremonija notika 2. oktobrī. — M. P.), ar diezgan lielām grūtībām izauklētai daudzu gadu garumā. Man prieks, ka mana studente Maija Kovaļevska dzied šajās dienās Minhenē un ir kļuvusi ļoti slavena. Tāpat Evija Martinsone. Ir ļoti daudz studentu, ar ko man ir brīnišķīgs kontakts, kuri joprojām meklē manus padomus. Un tas mani sasilda. Tad arī veselības problēmas aizmirstas. Vismaz kādam esmu vajadzīga, ja ne valstij, tad konkrētiem cilvēkiem.
