Aprīlis: kritīs vai nu valdība, vai lats
Pieņemu, ka Saeimas deputāti, piketu pavadībā ārkārtas plenārsēdē spriežot par 2010. gada budžeta projektu, cenšas sevi mierināt – jāiztur 24 stundas, un tad tas murgs būs beidzies.
Tomēr budžeta pieņemšana nebūs nekāda simboliska punkta pielikšana. Patiesībā tieši otrādi – viss tikai sāksies, un jocīgākais šajos juku laikos ir tas, ka ir iespējams samērā precīzi noteikt gaidāmos krustpunktus.
Tātad decembrī un janvārī turpināsies zināma inerce, kurā potenciāli spilgtākais var būt Satversmes tiesas lēmums par t.s. strādājošo pensijām. Ja tas būs valdībai nelabvēlīgs, visticamāk, valdība piedāvās pensionāriem samazinātās izmaksas noformēt kā aizdevumu valstij – runa varētu būt par kaut kādas formas obligācijām, parādzīmēm. Jebkurā gadījumā maz ticams, ka pensionāriem labvēlīga tiesas sprieduma gadījumā vai nu a) valdība krīt, vai b) pensionāri tiek pie reālas naudas.
Pirmais krustpunkts ir februāra sākums, kad cilvēki pirmoreiz saņems algas, kurām piemērots paaugstinātais (uz 26%) iedzīvotāju ienākumu nodoklis un algas, uz kurām attieksies dažādi jauni samazinājumi (dažādās sfērās atšķirīgi, bet tomēr).
Attiecīgi februāris – marts paiet samazinātu ienākumu kontekstā, kas nozīmē mazāku patēriņu un mazāku ekonomikas aktivitāti.
Attiecīgi aprīlī šis process ir pārtulkojies uzņēmumu finansiālajos rādītājos un tiek konstatēts, ka 2010. gada budžetā ieliktās makroekonomiskās un nodokļu iekasēšanas apjomu prognozes nepiepildās. Valdība nonāk budžeta grozījumu nepieciešamības priekšā. Tas nozīmē vai nu jaunus izdevumu samazinājumus, vai nodokļu sloga palielināšanu. Izvēle starp šīm vienlīdz nepatīkamajām iespējām un risinājumiem rada augsni valdības krišanai.
Pretēji publiski joprojām paustajam, valdības krišana ir izdevīga visām koalīcijas partijām, tikai, protams, atšķiras motivācija. “Jaunajam laikam” tas rada iespēju gatavoties vēlēšanām, pārsēžoties opozīcijas krēslos un cerot distancēties vēlētāju apziņā no pieņemtajiem lēmumiem. Tautas partijai kontroles iegūšana valdībā nozīmētu iespēju izmantot premjera partijai objektīvi raksturīgo lielāku komunikāciju iespēju ar sabiedrību. Te gan, protams, ir jautājums, vai Tautas partijai būs kas jēdzīgs, ko komunicēt un piedāvāt, tomēr “oranžie” var riskēt mēģināt pavilkt laiku ar pareiziem, vēlētāju ausīm patīkami skanošiem “tekstiem”. Vai šāds risks ir pamatots? Godīgi sakot, TP jau nav daudz ko zaudēt.
Protams, te vietā būtu komentārs, ka sabiedrībai maz daļas par partiju kombinācijām, jo sabiedrības vairākuma dzīvi tas viss maz ietekmē.
Vairākuma dzīvi ietekmēs tas, kā valdība – neatkarīgi no tā, kurš to vadīs – izlems veikt grozījumus budžetā. Vissliktākais scenārijs – Dombrovska valdība uz šiem grozījumiem “paklūp”, bet – tā kā neviens negrib būt “sliktais” – sākas muļļāšanās un laika stiepšana ar jaunas valdības veidošanu. Aizejošā neko būtisku vairs nedara, vien apcer savu netaisnīgo likteni, savukārt nākamie valdības vadītāji konsultējas, analizē, runā par plašas koalīcijas nepieciešamību tēvzemes glābšanas vārdā. Laiks iet, “šķēre” starp ieņēmumiem un izdevumiem turpina palielināties, starptautiskajiem aizdevējiem, reitingu aģentūrām tas pieriebjas, un tās “paņem pauzi”. Iestājas situācija (kaut mēneša – divu garumā) “cik ieņemam – tik maksājam”, kas rada tādu spriedzi, ka aktualizējas lata devalvācijas nepieciešamība.
