Ēriks Stendzenieks: Es cienu, ko dara Šlesers
Lamājoties par to, “kas tika ievēlēts”, sava daļa dubļu lido arī pozitīvisma kampaņas autora Ērika Stendzenieka dārziņā. Lai gan strādā ar ļoti dārgām kampaņām un ietekmīgām personām, Ēriks atbild, ka viņa darbs būtībā ir spēle – ziepju burbuļu pūšana...
– Ne gluži, mana iekšējā tehniskās kontroles nodaļa ir aktīva katru dienu.
– 2008. gadā Kannu festivālā „Cannes lions” ieguvi „Sudraba lauvu”. Vai piedalījies arī pērn?– Nē. Manas Kannas bija Ainārs. Tas prasīja visus resursus.
– Vai tevi nenomāc negatīvisms, kas dzirdams pozitīvisma kampaņas sakarā?– Es cienu, ko dara Šlesers. Domāju, daudz lielāku skādi Latvijai nodara īdētāji, kritizētāji, malā stāvētāji, ciniķi un nihilisti nekā viens trakais, kurš vēlas pierādīt, ka var atstāt pozitīvas pēdas Latvijas ekonomikā.
– Vai neaizķer replikas – nu, jā, Stendzeniekam nauda nesmird...?– Esmu paostījis – tiešām, ir lietas, kas smird daudz vairāk. Protams, internets ir pilns mēsliem. Bet labā ziņa – kopš ir iespēja izpausties šādi, publisko tualešu sienas ir daudz tīrākas. Anonimitāte atraisa instinktus. Internets vēl ir jauns un mežonīgs, taču tas ar laiku beigsies. Fiziskajā realitātē jau sen vairs nav viduslaiki – kaza norauj pienu, un kādu par buršanos sadedzina uz sārta... Mums ir civilizēta likumdošana, atbildība par savu rīcību. Tas pats sagaida virtuālo vidi jau samērā tuvā nākotnē.
– Līdz vēlēšanām tika apgalvots, ka pozitīvisma kampaņa turpināsies. Šķiet, nekas nenotiek. Varbūt mēs vienkārši neredzam?– Tagad nenotiek. Pēc vēlēšanām kopā ar LNT uztaisījām kampaņu. Cilvēki, kuriem šķietami klājas visgrūtāk, mācīja citus nenokārt degunus. Meitene invalīdu ratiņos stāstīja, ka dzīve ir superīga neatkarīgi no tā, vai tu ripinies vai staigā. Somālijas bēgļi stāstīja, cik varam būt laimīgi, ka nedzīvojam kara pārņemtā zemē. Vecs tantuks stāstīja, ka katru rītu aizlūdz Dievu par visiem labiem un sliktiem cilvēkiem, un viņas dzīve ir gaiša un piepildīta neatkarīgi no pensijas apjoma. Esam palīdzējuši jauniešiem iegūt izglītību ārzemēs.
– Kas ir – mēs?– Organizācija „Pa saulei”. Vienīgā problēma – tas vēlēšanu zīmogs bija tik spēcīgs, ka publicitātes nozīmē no mūsu darbībām nebija jēgas. Mediji bija uz mums dusmīgi un neko nepublicēja. Tā pasākums nomira dabiskā nāvē. Es joprojām saglabāju desmitās tiesas principu – palīdzu tiem, kam klājas grūtāk. Esmu diezgan pārliecināts: nauda, kas ir manā rīcībā, īsti nepieder man. Tā droši vien līdz manim ir nonākusi, lai es šo pasauli atstātu drusku labākā kārtībā, nekā esmu saņēmis.
– Misijas apziņa?– Nu... misijas, māņticības... nepieciešamība pēc dialoga ar sevi. Reklāma jau ir īslaicīgs pasākums. Kampaņa ilgst divas nedēļas, viss. Mans draugs, arhitekts, par mani ņirgājas – kad viņš būšot vecs un plikpaurains, saviem bērniem rādīšot mājas, kuras būvējis. Bet ko tu, Stendzeniek? Pakratīsi noputējušu VHS kaseti? Nu jā...
– Kā tu sadzīvo ar to?– Normāli. Kopā ar enerģisku meiteni Ritu ražojam dabisku, uz smiltsērkšķiem balstītu kosmētiku un sulu – BIO2YOU.
– Pats lieto?– Nu, paskatoties uz mani, nevari pateikt, ka man jau 72 gadi!
– Paliekoša ir arī tava māja pie jūras.– Nesen apjēdzu – tu kā kapitāla uzkrājējs pirmajā paaudzē raus un būvē, bērni pieaug, apprecas, izšķiras, sakašķējas, sadala visu lupatu lēveros, nonāk naudas grūtībās, aizlaiž zem āmura, divu paaudžu laikā nav nekā!
– Bet tā īpaši pie sirds jau neņem?– Atkarībā no tā, kas būs pēc nāves. Ja nekā vairs nebūs, tad man ir dziļi vienalga. Bet, ja tomēr spokošos riņķī, man gribētos...
– Tev taču arī reizēm mēdz būt baigi grūti. Kas uztur?– Humora izjūta – tā pati sevi baro. Caur to grūtības kļūst par smieklīgām absurda situācijām. Humors ir labas bruņas, kas iemāca distancēties – no tā, kas varētu sāpināt. Pašironija ir humora karaliene. Ar to tu izsit ieročus no rokām visiem potenciālajiem kritiķiem, jo esi pasteidzies pirmais. Tā attīsta pašvērtējumu – jo tu demonstrē, ka esi pietiekami spēcīga personība, lai varētu ironizēt par savu profesiju, panākumiem, ģimeni, veselību, degunu...
– Lūk – kā tu ironizē par degunu, esmu dzirdējusi. Bet to, ka tu ironizētu par profesiju...– Tiešām?! Man šķiet, ka visu laiku. Domāju, ka reklāma ir smieklīga no sākuma līdz beigām. Tu ar neiedomājami nopietnu sejas izteiksmi runā par tomātu biezeni... Uzņēmuma mārketinga viceprezidents un reklāmas aģentūru radošie prāti svinīgām sejām sēž pie gariem, lakotiem galdiem un spriež, cik sabiedrībai ārprātīgi nepieciešams tieši šāds šokolādes batoniņš vai tādi pelmeņi... Kopumā – līdzko cilvēks piedzimst, viņš jau automātiski ir smieklīgs un visu pārējo mūžu tikai turpina kļūt smieklīgāks. Pasaulē atbildīgākie lēmumi tiek pieņemti vai nu smagā reibumā, vai vieglā plānprātībā.
– Smieklīgi ir arī tas, ar kādu nopietnību sabiedrība izturas pret reklāmu – kritizē, meklē utis.– Jā, tas arī. Un, kad radošie aģentūrā mokās – nenāk ideja, es viņus iedrošinu – paga, paga, te nav sirds mikroķirurģija, te neviens narkozē neguļ, ģimene negaida ārā. Tā ir tikai reklāma. Tikai mieru! (Smejas.) Un tad viņi atslābst...
– Vai reizēm šos vārdus saki arī sev – tā būtībā ir spēle?– Nu jā, klients droši vien gribētu dzirdēt, cik ļoti nopietna un svarīga ir reklāma...
– Gribētu domāt, ka rēķini un zīmē diagrammas...– Jā, ka Stendzenieks pret to izturas tik drausmīgi nopietni, ka būtu gatavs iet nāvē 30 sekunžu televīzijas klipa dēļ (kas, protams, tā arī ir)... Bet tāda viegla un nenopietna attieksme reklāmai ir vitāli nepieciešama. Jo skatītājs redz – vai esi to taisījis ar lineālu un sakostiem zobiem vai spēlējoties, ar prieku par to, ko dari.
– Vai tu šajā laikā mēdz arī tā, kā ar Dievu parunāt?– (Domā.) Mēs visu laiku runājamies. Ik pa brīdim. Par dažādām tēmām. Es gan strikti nodalu kristīgo baznīcu... Baznīcai es redzu cauri, jo abi mēs esam vienā profesijā. Tā ir vecākā reklāmas aģentūra pasaulē. Kampaņa, kas iet jau 2000 gadu – ar labākajiem artdirektoriem pasaulē – Karavadžo, Mikelandželo…
– Par to tev Šlesers nepiekristu.– Jā, jā... Bet ar Dievu... Domāju, ka viņam ir brīnišķīga humora izjūta, samērā nešpetna, jo tieši tad, kad tu pīpē visresnāko cigāru un visskaļāk plāties ar panākumiem, viņš nospiež sarkano pogu, un tev uzkrīt klavieres uz galvas... Citādi ar viņu runāties ir interesanti. Tas gan nenozīmē, ka es vienmēr viņu klausu. Es regulāri savāru visādas ziepes, un pēc tam runājamies –kam tas bija vajadzīgs. Tad es nosolos – no šitā gan mācīšos... Bet, tā kā cilvēks ir ne tikai smieklīgs, bet arī vājš, absolūti iracionāls... vārdu sakot, pēc tam mums atkal jārunājas.
– Bet viņam jau patīk, ka atgriezies melnā ādiņā – kā noklīdušais jērs.– Nu... Es vēl neesmu atkodis, vai viņš mani gribētu labāk redzēt kā absolūti kristālšķīstu, skaidri apgarotu jaunās ēras pārstāvi, kas apķer priedi, vārtās rasā un dzer saules starus, vai viņam labāk patīk tāds – mazliet apbružāts, viegli cinisks reklāmas darbonis, kuram nauda nesmird.
– Bet to resnāko cigāru tu nepērc apzināti...– O, nē... Te es ļoti labi viņam redzu cauri. Uz šito viņš mani nepierunās! (Smejas.)
Sandra Landorfa / Foto: Aigars Hibneris
